Laika spēks

Lai saprastu dzīves mācības ir vajadzīgs laiks. Katrai mācībai paredzēts savs laika sprīdis, kas kopīgajā "laika masā" ir niecīgs. Man ļoti patīk teikt - es nevaru būt ātrāk, nekā es varu būt. Tas dod mieru, jo mēs nevaram būt laika vergturi, laiks ir nepakļāvīgs ar savu ritējumu, tempu un nepielūdzamību.
Ja laika acīs varam kaut kas būt, tad tikai viņa vergi, kas viņa noteiktos rāmjos pildam savus uzdevumus. Ja labi kalposim, tad pēc padarītā darbiņa atliks kāda minūte atpūtai. Un jo ātrāk sapratīsi, ka laiks ir priekšnieks, jo labāk Tev pašam.
Laiks ir demokrātisks, jo ja nevēlies pildīt viņa uzdevumu vari mierīgi vārtīties dīvānā ar vienu, divām vai trijām pultīm, tikai ņem vērā, ka demokrātiskums nenozīmē, ka netiksi sodīts. Tiksi un vēl kā! Pats ļaunākais tajā visā ir tas, ka soda apmēru mēs katrs piešķiram pēc savas pārliecības, bet piešķirt piešķiram.
Laiks ir arī dakteris, ko tas ārstē, to jau katrs zinām pats, jo katrs pie viņa nācis ar savu kaiti.
Laiks ir vieds vīrs, kam patīk kārtība, jo allaž lietas noliek tajos plauktiņos, kur tās ieguļas vislabāk.
Kas jums ir laiks?

Atbildība par pieradinātajiem

Domājams, ka ikviens būs dzirdējis slaveno teicienu par atbildības uzņemšanos un pieradinātajiem. Teiciens ir tik universāls, ka varam attiecināt gan uz dzīvniekiem, gan cilvēkiem mums apkārt. Var jau teikt, ka pieradinātie paši vainīgi, ka ļāvās un, ja dzīvniekiem varētu atrast attaisnojumu, tad attiecībā uz cilvēkiem droši var teikt - nu ko Tu ļāvies sevi pieradināt?, Tev taču ir galva uz pleciem, esi neatkarīgāks! Atbilde ir - gan jā, gan nē. Domāju, ka normālas attiecības bez pieradināšanās nav iedomājamas. Mums ir jāļaujas, ka tā roka, kas mūs 'baro' nedarīs pāri. Uzticēšanās un ļaušanās ir visa pamatā, ir jāriskē, lai iegūtu.
Esmu izvēles priekšā - pieradināt vai tomēr nē. Varētu paļauties uz to, ka ja ne es, tad kāds cits pieradinās. Taču, ja līdz šim tas nav izdarīts, varbūt tā ir zīme, ka tas jādara man. Un tā kā mīlestība ir lēmums un darbība, tad attiecīgi nākošais solis būtu darbība.

É Isso Aí

Portugāļu valodā šī dziesma paņem vēl vairāk.

É isso aí
Como a gente achou que ia ser
A vida tão simples é boa
Quase sempre

É isso aí
Os passos vão pelas ruas
Ninguém reparou na lua
A vida sempre continua
(refrão)
Eu não sei parar de te olhar
Eu não sei parar de te olhar
Não vou parar de te olhar
Eu não me canso de olhar
Não sei parar
De te olhar

É isso aí
Há quem acredita em milagres
Há quem cometa maldades
Há quem não saiba dizer a verdade

É isso aí
Um vendedor de flores
Ensina seus filhos
A escolher seus amores

Kurpju auklas

Mēs spējam iemācīties tik daudz vecumā no 0 līdz 5 gadiem, bet kāpēc vēlāk uzturot līdzīgu tempu tik ļoti pagurstam?

Tas nav uz zemes šīs

Mīlestība neesot jūtas, bet izvēle un darbība. Lai vai kā mēs to formulējam tik un tā - tā nav uz zemes šis! Mīlestība ir...

Kosmosa enerģija

Kopš vidusskolas ik pa brīdim esmu interesējusies par enerģijām, kas ietekmē mūsu dzīvi. Toreiz, kad skolas bibliotēkā paņēmu pāris grāmatiņas vēl nebija pilni žurnāli ar šādu informāciju, līdz ar to, tas viss tāds noslēpumaināks un mistiskāks šķita. Tagad jau katram ir skaidrs, ka mūsu domām ir spēks, ka ar tām varam piesaistīt gan naudu, gan cilvēkus. Reizēm gadās kaut ko iedomāties un tas uzreiz notiek! Ļoti bieži tā mēdz gadīties vasarā, kad man mugurā ir balta kleita, vai svārciņi ēdot saldējumu. Iedomājos, kaut man saldējums neuzpilētu un hops, manas spēcīgās domas ir nostrādājušas "kā nākas", jo liels saldējuma kumoss (tas notiek tikai ar šokolādes tipa salčukiem) ir man uz svārkiem/ kleitas! :) Citreiz, savukārt šķiet, ka telefons ir saplīsis, jo zvanot manam shortcut taustiņam Nr.2 :) tas rāda "Kļūda savienojumā", bet telefonam viss oki doki, jo "taustiņš Nr.2" :) zvana šortkatam Nr.5 :) (paskaidroju nezinātājiem - mēs zvanam viens otram :)


Varbūt kāds zina Naudas tel.nr.? :)

Varas nozīme

Pieļauju, ka nekļūdīšos apgalvojot, ka katrā no mums sēž mazs napoleoniņš, kas tā vien gaida, kad pienāks viņa zvaigžņu stunda. Taču gaidot šo mirkli, viņš nebūt nesēž mierīgs, viņš lēnām ķimerējas, drupina savu stūrīti aizvien plašāku. Izlaustos sienas akmeņus, tas ik pa brītiņam met prom, īsti nenomērķējot, un tad nu sanāk trāpīt vienreiz pa sirdi, citreiz dvēseli, dažkārt pa aknām.
Vislabāk varas būtība, manuprāt, ir attēlota Bitstrupa karikatūrā, kur priekšnieks sadod padotajam, tas savukārt sekretārei, sekretāre pastniekam, pastnieks sunim, bet suns iekož priekšniekam dibenā, noslēdzot šo ķēdīti. (es mazliet noīsināju) :) taču būtība ir skaidra, katram ir kāds no kura dabūt pa dibenu, pat Zatleram ir Lilita.
Ir bēdīgi skatīties uz cilvēkiem, kuru būtība tiek lauzta dēļ tā, ka blakus kompleksi un gļēvulība izpaužas neprasmīgā vadīšanā, kas ir savdabīgs varas mehānisms. Un tad notiek kā Bitstrupa karikatūrā - tas kamols kā sniega pika veļas un veļas pārvēršoties par lavīnu. Un varbūt sākotnēji ne tik ievērojams nodarījums tika palaists no kalna lejā pārvēršoties par lavīnu. Šeit varētu vilkt paralēles ar iepriekš rakstīto par latviešiem un pakalpiņiem, jo, izskatās, ka tieši šāda sniega pika/ lavīna gāžas pār mums. Kā to visu pārtraukt? Hmmm, varbūt reizēm nevajag iedomāties, ka ikkatrs ir pasaules naba. Varbūt, ka šī naba esam tikai mūsu universā, bet plašāk skatoties tik puteklītis. Bet pasaules kontekstā taču arī puteklītim ir nozīme, runā, ka pasaules kārtību varot ietekmēt arī tauriņa spārnu vēziens! :)

Pakalpiņi = latvieši?

Tēma pasmaga un cilāta.
Neesmu tā īsti no sirds piedzīvojusi padomju laiku šarmu, bet līdz oktobrēniem tomēr tiku! :)
Pēdējā laikā daudz nākas dzirdēt par to, ka latvieši esot mūlāpi, analfabēti (jo tautai ir tādi gani kādus pati izvēlējusi) un tamlīdzīgi. Neesmu speciāliste, bet manuprāt mums pašiem pret sevi tāds naids vēl nekad nav bijis. Vienmēr taču esam bijuši tie, kas negāja noskumuši nevienā'i vietiņā'i. Tad kāpēc paši neceļam savu apziņu, kāpēc nelepojamies ar cilvēkiem, bet visu tautu identificējam ar pāris simtiem nesaprtātīgu ļautiņu.
Labi, piekrītu, viņi tur stūri savās rokās, pieņem likumus, bet vai tāpēc mums pašiem sevi par cūkām jāsauc un jājūtas kā vergiem?
Līdzīgi ir ar laulību, kas dažkārt ar tiek salīdzināta ar sava veida verdzību. Nezinu, ja jau Tu esi skrējējs, tad neviens laulības riņķis Tevi nespēs samierināt, bet vai tāpēc partneris kļūst par tādu pašu? Kāpēc mēs labrāt domājam, ka esam tādi paši kā mūsu valstsvīri/ sievas? Kāpēc tik maz dzīvojam līdzi,piemēram, Miņinam? Un vispār, iesaku izlasīt pēdējā Ievā interviju ar Zinti Ekmani, tas cels gan pašapziņu, gan ļaus saprast, ka ne visi latvieši ir pakalpiņi!!

Dzimšanas diena/ jubilācijs u.tml.

Dzimšanas diena, gluži tāpat kā Jaunais Gads allaž pienāk par ātru. Vienmēr šķiet, ka pareizais laiks būtu kādu nedēļu vēlāk! :) Taču nedz Jauno Gadu, nedz dzimšanas dienu nevar atlikt un tas/ tā pienāk tieši tad, kad pienāk.

Svecīšu pūšana man allaž licies pats atbildīgākais šīs dienas pienākums, pirmkārt, jau jāizdomā viena vēlēšanās, otrkārt, jāpiepūš vaigi labi lieli, lai sveces nopūstu.

Pirms gada man palika 30 gadu un es ļoti baidījos, jo tik daudz bija lasīts par trīsdesmitgadnieku krīzi un lūzuma sajūtu, kas pārņem. Tagad esmu pārliecinājusies, ka ir kliedēts kārtējais sieviešu žurnālu mīts :) taču pavisam citāds stāsts bija manai draudzenei, kas savu 30 gadu dzimšanas dienu pavadīja blakus istabā gauži raudot, par to, ka viņa pēkšņi kļuvusi nenormāli veca! Laikam, jau tiem sieviešu žurnāliem dažreiz var arī ticēt.

Nezinu, varbūt man kā krievi teiktu ņedahodit, bet arī šogad es netaisos izliet nevienu pašu asariņu, ja nu vienīgi kādu prieka asaru! :)

Stacijas, internets un mēs/ viņi

Vakar fotopulciņā izskanēja doma, ka internets ir kā stacija. Ar to domājot, ka nevar prasīt no stacijas cilvēkiem kvalitatīvu un pamatotu vērtējumu par ... nu, piemēram, par tur ievietotajām fotogrāfijām.
Man prātā nāca daži minējumi, ka internetā sēž tikai nūģi, ar zemu pašnovērtējumu, kam tas vien prātā, kā paskatīties neķītras bildītes, kādam uzdirst un varbūt, ja galīgi jau nav ko darīt paspēlēt spēlītes. Un kā tad paliek ar mums - nu, tiem, kas ir tie gudrie, kas internetā atrodamo informāciju izmanto, piemēram, lai rakstītu bakalaura darbus, lasītu grāmatas/ enciklopēdijas un citus vispārizglītojošus materiālus vai uzzinātu kādu labu receptīti, apskatītos bildītes (ne jau neķītrās!) :) Vai arī mēs esam tie paši stacijas cilvēki, kuriem nevar prasīt viedokli, kuru viedoklis būs pamatots tikai uz "patīk"/ "nepatīk"?

Pēc tam es iedomājos, ka lai arī stacija ir gluži tāda pati kā mūsu nacionālais salāts - rasols, tur tik un tā ir vērojams savdabīgs slāņojums, agrāk laikam specifiskāks, jo pastāvēja vairāku klašu ceļošanas iespējas, tagad vairāk vai mazāk ir vai nu ekonomiskais gals vai luksusa. Stāvi kājās vai sēdi uz samta spilventiņa. Un tāpēc arī stacija (šajā gadījumā) internets šarmē, neskatoties uz to, ka atrodamies vienā teritorijā esam dāžādu klašu/ līmeņu/ izglītības pakāpes pasažieri.

Noteikti ne reklāma

Jau labu laiku esmu absolūta "Ķelmēnu" rudzu rupjās maizes fane. Tā nu vēlējos pacelt saulītē maizīti, ko iespējams ne visi ir atklājuši.

Var jau runāt par gaumes lietu izvēloties rupjmaizi. Vienam garšo melna, otram pelēcīgi brūna, ar ogām vai riekstiem. Bet, manuprāt, neko nevar salīdzināt ar "Ķelmēnu" rupjmaizi. Pirmāmkārtām jau tas, ka maizītei ir perfekta skābuma un salduma attiecība, pieļauju, ka recepti sargā sentēvu atslēga. Otrāmkārtām, man omīte reiz stāstīja, ka laba maizīte nevis sapelē, bet sakalst un ar "Ķelmēnu" maizi tieši tā arī notiek, ja gadās neapēst, tad viņa gluži vienkārši sakaltīs. Bet ja tiešām tā noticis, tad iesaku pagatavot gardum gardo maizes zupu:

150 g rupjmaizes ("Ķelmēnu") :)
500 g ūdens
40 g cukura
25 g žāvētu augļu
15 g dzērveņu
2 g kartupeļu cietes
25 g saldā krējuma (35%)
Kanēlis

Pagatavošanas procedūra:

Cietos rupjmaizes sausiņus pārlej ar verdošu ūdeni, uzliek vāku un atstāj uz 30 min. uzbriešanai. Pēc tam sausiņus kopā ar šķidrumu izberž caur sietu, pieliek klāt cukuru, nomazgātos žāvētos augļus (vēlams mazliet ūdenī tos pabriedināt), kanēli, dzērveņu sulu un vāra, kamēr augļi kļūst mīksti. Ja vēlas, zupā var ieliet cietes maisījumu ūdenī un ļaut uzvārīties.
Pasniedz atdzesētu ar putukrējumu

Šī recepte īpaši varētu interesēt Anonīmajam no Berlīnes, jo pēc nostāstiem viņam reiz esot bijuši lieli rupjmaizes krājumi! :)

Vaļasbrīžos

Brīžos, kad neesmu darbā vai nemedīju kādu foto kadru, es labprāt dejoju flamenko. Nu jau būs kāds gads kopš daru to 2x nedēļā, ar nelielu pārrāvumu "ģimenes apstākļu dēļ". :)
Flamenko ir deja, ko iesaku mācīties katrai sievietei, jo pirmkārt tā palīdz turēt degunu augstāk par kurpju purngaliem, bet otrkārt ļauj lepoties par savu sievišķību. Drīzumā sākšu mācīties dejas stilu, kam nepieciešami speciāli svārki ar tā saucamo asti. Astes mētāšana izskatās īpaši seksīgi (tā vismaz man pašai šķiet). Lielākais pārsteigums man bija nevis tas, ka mācīsimies šīs dejas, bet tas cik auduma metru vajadzīgi šādiem svārkiem. Esmu 100% pārliecināta, ka neviens ar pirmo minējumu nespēs uzminēt!! Tātad es ļauju minēt 3x un piekodinu būt brīviem savā izpausmē! :)
Pirmais minējums - nepareizi. Otrais minējums - atkal jau nepareizi. Trešais - es taču teicu esiet brīvi! :) Tad nu lūk, lai pašūtu šādus svārkus (kādi redzami fotogrāfijā) ir nepieciešami 13-15m auduma! Tā kā audums nav no vieglajiem (džinsīga blīvuma) tad astes mētāšana iespējams izvērsīsies par astes cilāšanu, bet jebkurā gadījumā jau tagad zinu, ka būs jautri! :)
It could take one to flamenco, but it always takes two to tango!

"Skaistu" zābaku recepte

Visu laiku gaidu, kad beigsies šī nenormālā nedēļa! Jāsāk domāt, ka mēness pret Zemi pagriezis savu melnāko pusi, jo šonedēļ, ja kaut kas var neizdoties, tad tā tas arī būs!
Visu pirms jau tās ielas! Rīgas Domei pa pastu aizsūtīšu savus 5 nosirmojušos matus, kas man radās braukājot pa centru! Tad vēl pazaudēti, bet veiksmīgi atrasti mašīnas dokumenti, bet šodien vēl sabojātie zābaki! :(
Es tiešām nezinu ko cilvēki, kas ikdienā dabū staigāt pa iesālītajām ielām dara ar saviem apaviem!! Manus zābakus tagad rotā "skaista" balta līnija, kuru nevar dabūt nost ne ar vienu tīrāmo līdzekli!! Un atkal jau jāsaka, ka neesmu gluži princese, kas staigā tikai pa sarkano paklāju, bet kaut kā iepriekš tās līnijas tiešām varēja notīrīt!
Būtu priecīga, ja izdotos notīrīt vismaz to, jo sabojāto ādu vairs netgūt! :( :(

Varbūt kāds var padalīties ar savu noslēpumu?!! Lūdzu!!

Sniegi sniga putināja

Tā kā šis ir jaungada pirmais ieraksts, nu ļoti negribējās rakstīt kaut ko negatīvu, bet lai vai kā es nogaidīju,līdz šim brīdim mans sašutums un dusmas nav mazinājušies! Jo...

..... sniegi sniga putināja, bet izskatās, ka Rīgas domei po..g! Neesmu autovadītāja ar 30 gadu stāžu, bet nu gluži pirmā ziema pie stūres nav, taču tik katastrofālā stāvoklī pilsēta laikam vēl nav bijusi. Braucot cauri centram mazās sānielas izmantot ir auto dzīvībai bīstami, taču no otras puses kāds azartiskāks cilvēks man oponētu un teiktu, ka tieši forši - jābrauc uz mazajām ieliņām, jo tieši tur ir sakoncentrēts adrenalīns īpašā esences izvilkumā. Pirmkārt, jau noķert adrenalīnu var taisot loteriju - izdosies vai neizdosies sabremzēties pirms galvenās ielas. Ja neizdosies, tad seko nākošā iespēja - brauks vai nebrauks pa galveno kāda automašīna. Ja nu gadījumā šie abi minētie aspekti ir gājuši secen, tad ir vēl pēdējā iespēja - vienkārši iestrēgt!

Dusmas vairo tas, ka vienīgās sniega mašīnas, ko esmu redzējusi ir nevis tīrījušas sniegu, bet vienkārši vizinājušās pa centru ar paceltu šķūri no punkta A uz, acīmredzot, punktu B.

Vēl joprojām brīnos par darba organizāciju sakopjot Rīgas ielas. Līdz sirds dziļumiem nesaprotu, vai tik tiešām sniega kaudzes, ko sētnieki sastūmuši nu jau kādu pāris nedēļu laikā ir jāizved tieši pl.9 no rīta!! Uztaisot centru vēl necaurbraucamāku!!

Pavisam cita aina paveras tiekot līdz lidostai. Šeit jau nu gods kam gods traktori braukā un tīra uz vella paraušanu. Šorīt pat iedomājos, varbūt visa sniega tehnika atrodas lidostā?, un tāpēc centrā neviens netīra?

Lai stāsts beigtos uz priecīgākas nots, laikam jau kā nebūt jācenšas tikt laikā no centra un jābauda ziemas prieki tuvējā kalniņā vai ceļot sniega vīriem sniega sievas!