Pārdomas par to, kad un kas veido mūsu raksturu.
Pēdējās nedēļas sanākušas tādas visai intensīvas, daudz ciemiņu un ciemošanās, kas savukārt nācis roku rokā ar interesantām sarunām un pārdomām.
Sarunas bieži vien aizved pie tādām tēmām, kā bērna raksturs un tā veidošanās, kas sadala sarunu biedrus tajos, kas uzskata, ka bērns pasaulē nāk kā balta lapa un tajos, kas ir pārliecināti - mazajam bēbītim savs raksturs jau veidojas vēl puncī esot. Taču nereti bērnam pieaugot nākas secināt, ka viņš uzvedas tieši kā tēvs, jeb dažkārt dzirdam citus sakām - nu, ja tas jau Tev no mammas, vai ābols no ābeles tālu nekrīt (saliekot tēvu un māti vienā maisā :) )!
Es piederu pie tiem, kas domā, ka vairāk vai mazāk bērns piedzimst kā balta lapa un raksturs tiek veidots un veidojas vecāku un bērna mijiedarbībā. Teiksim tā - bērns nav gluži balta lapa, jo uz lapas ieskicēts ievads. Jā, es jau dzirdu oponentus, kuriem ir bērni un, kas pilnā balsī sauc, ka man nav taisnība! Kad Tev būs bērns, tad tik Tu redzēsi, ne visu varēs sarunāt un ieaudzināt! No vienas puses es piekrītu, jo tas ievadiņš jau ir, bet no otras puses, ja audzināšana būtu tik bezjēdzīga, tad jau neviens ar to nenodarbotos!
Par piemēru ņemsim dvīņus, kas auguši dažādās ģimenēs un vidēs. Ja audzināšanai nav nekādas jēgas, tad viņiem vajadzētu būt līdzīgām rakstura iezīmēm neatkarīgi no tā, kas viņus uzaudzinājis un kāda vide apkārt bijusi uzaugot. Veikti daudz un dažādi pētījumi šajā sakarā, bet joprojām viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nav, jo pat vienā ģimenē uzaudzinātiem dvīņiem raksturi nebūs identiski... Tas savukārt apstiprina to, ka katram ievadiņš uzrakstīts individuāli.
Grūti pateikt kas vairāk ietekmē raksturu - redzētais (vide) vai piedzīvotais (ģimene un iedzimtība), jo tik daudz dzirdēts par bērniem, kas ir adoptēti zīdaiņa vecumā, bet rakstura iezīmes ne tuvu nav tām, kuras mēģināts ieaudzināt. Tajā pašā laikā nav arī tā, ka abolūti zemē metams būtu laiks, kas pavadīts audzinot bērnu, turklāt ar rakstura audzināšanu un veidošanu nenodarbojas vecāki vien, nedaudz apzinātākā vecumā mēs pārņemam šo stafetes kociņu no saviem vecākiem. Reizēm gadās, ka stafetes nodošanas brīdī sprungulis nokrīt zemē un tiek zaudēts, ja ne viss tad daudz, kas no iepriekšējās bagāžas... Tad nu nekas cits neatliek, kā meklēt jaunu vai apstāties, lai "paceltu" nokritušo.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru