Ieklausoties kāda anonīma lasītāja vēlmēs rakstu par to, ko patiešām šodien vēlējos uzrakstīt. Laimīgā kārtā man tika iedāvināta, mana mīļākā rakstnieka jaunākais veikums - Alesandro Bariko, Hēgeļa dvēsele un Viskonsinas govis.
Neskatoties uz salīdzinoši sarežģīto valodu gŗāmata viegli lasās un raisa daudz radošu ideju arī citās jomās, ne tikai par kopto mūziku (tā Alesandro dēvē klasisko mūziku).
Ļoti interesanti man šķita tas, ka pat neskatoties uz to, ka mūzika tiek pierakstīta ar notīm (kas teorētiski un praktiski varētu būt diezgan precīzi) tās oriģinālu, tāpat kā jebkuras vecas gleznas oriģinālu mēs nekad nedzirdēsim/ neredzēsim. Mums gluži vienkārši nav pieejami tā laika instrumenti un paņēmieni, līdz ar to nav iespējams atkārtot oriģinālu. Tajā pašā laikā tiem, kas klausās klasisko (kopto) mūziku allaž ir skaidri zināms, kā atsevišķais komponists ir jāatskaņo, kā arī to vai mūziķim piemīt vai nepiemīt šīs mūzikas izjūta.
Pagājušo nedēļ O'kartes akadēmijā Račs teica, ka tikai labu dziesmu var pakļaut interpretācijai, līdzīgi saka arī Alesandro - patiesi vērtīgs mākslas darbs tikai iegūs, ja tiks interpretēts.
Man atliek vien piekrists, taču gluži tāpat kā pavārmākslā labus produktus var sacūkot, noteikti tāpat ir arī mūzikā, labs skaņdarbs nemākulīgi interpretēts neko neiegūs.
Bet ko gan viņa ar to vēlējās sacīt, tā sākas kāds Čaka dzejolis.... Es vēlējos pateikt, to, ka nevajag baidīties interpretēt arī klasiķus.
