Domāju, ka tēvi gan šajā gaidīšanas periodā, gan vēlāk ir nedaudz apdalīti, jo lai vai kā tie necenstos viņi nekad neizjutīs fizisko un ķīmisko saiti! Bērniņam atrodoties mammas puncī, tēvs nevar izjust pirmos spērienus vai to, ka mazais žagojas, vēlāk - pirmajā pusgadā pēc dzimšanas tēvi joprojām ir apdalīti, jo bērniņam primāri vajadzīga mamma, kas viņu baro un kuri viņš pazīst. Nomierināt arī vislabāk spēj mamma, jo viņas ķermeņa smarža un sirdspukstu ritmu viņš pazīst vislabāk, patiesībā jau tas ir vienīgais, ko viņš pazīst šajā vēsajā, svešajā pasaulē!
Es varu tikai apbrīnot jaunos tēvus par viņu neatlaidību un pacietību ejot cauri šim periodam, kas kopumā ilgst aptuveni gadu, saglabājot nerimstošu interesi, gaidot brīdi, kad tā tiek atalgota ar bezzobainu smaidiņu ieraugot tēti pārnākot mājās.
Taču arī mammai ar visu to, ka fiziski saikne ir ciešāka viss nebūt nav viegli! Pavisam godīgi runājot mīlestību un mātes jūtas es neizjutu uzreiz. Protams ar veselo saprātu jau apzinies, ka tas ir Tavs bērns, bet nepamet tā dīvainā sajūta, ka es viņu tik maz pazīstu. Nepalīdz arī tas, ka viņa vajadzības un raudāšanas iemeslus nav tik viegli atminēt un saprast.
Brīžiem pārņēma savāda sajūta - vai tas, ka nespēju "nolasīt" bērna vajadzības nozīmē, ka neesmu laba mamma, bet varbūt es nemīlu pietiekoši stipri?!... Labi, ka talkā nāk smadzeņu kreisā puslode, kas saka - nepazīstamo mīlēt ir grūti un mīlestības "atslēga" nav vajadzību un noskaņojuma nolasīšanā, tas ir tikai saistvielas. Atslēga ir tas, ka Tev nav vienalga. Tik ilgi cik Tev rūpēs Tu mīlēsi. Ja Tev rūp bērniņš tātad tas nozīmē, ka mīli, bet to, kad viņš grib ēst vai opā iemācās ar laiku!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru