"Mums ar viņiem jāsadzīvo!" Tā teica kāds taksists, ko noķērām uz Matīsa ielas, pēc tam, kad saruna bija aizgājusi tādā kā politikas virzienā un viņš teica, ka tik daudz latviešu cik pēdējā gada laikā brīvprātīgi aizbraukuši no šīs valsts nekad pat piespiedu kārtā nav izsūtīts. Viņš lēsa ap 100 000, jo atlikušie 40 tūkstoši varētu būt krievi, vai nelatvieši. Protams manī uzreiz ieslēdzās pamatīgas dusmas, ko nozīmē mums ar viņiem jāsadzīvo?! Es tiešām neesmu kaislīga nacionāliste, bet nesaskatu loģiku. Neapstrīdama ir arī latviešu mūžīgā pielāgošanās, kaut vai elementāri saruna, kurā piedalīsies 2 latvieši un 1 krievs noritēs krievu valodā. Nezinu, varbūt kādam tā liksies pakļaušanās, citam pieklājība.... Tad nu lūk dēļ savas pieklājības, pielāgošanās vai pakļaušanās esam panākuši to, ka paši latvieši sāk uzskatīt, ka "Mums ar viņiem jāsadzīvo, jo viņu ir daudz!" Tad sanāk, ja pie manis atnāk 10 ciemiņi, tad es vairs neesmu dzīvokļa saimniece/ ipašniece, jo ciemiņi ir pārākumā?!!...
Atvelc elpu, iedzer tēju.
AtbildētDzēstLatvietis ir un būs mūžīgais bēglis. Tā kā žurka, kad kuģis grimst... Kad valstī slikti, viņš sakravā koferus, paceļ asti un dodās, lepns, jo redz, neviens viņu vairs neaijā, nesaka, kas darāms. Kapitālisms ir maita, kā izrādās. Bet tad, kad labi, kad saule spīd spožāk un kāds cits latvietis kaut ko sasniedzis, koferu kravātājs burtiski vai piesavinās sasniegumus sev.. sāk stāstīt, kā gluži vai blakus tam visam stāvējis.
Bet par locīšanos... Tā vien šķiet, šī locīšanās un pielāgošanās ir defaultā.
Mums nav nevienam jāpielāgojas, bet latvietim patīk miers un mīļā miera labad viņš ir gatavs arī pielāgoties. Tikai reizi gadā, kad vadzis plīst, viņš iet ar akmeņiem pamētāties.
Un vēl, latvietis ir bailīgs. Viņš ir bailīgs būt pats, jo iespējams, viņš nemaz nezina, kas viņš tāds ir, tāpēc arī divi lettiņi sāk runāt krieviski, kad trešais barā ir slāvs.
Anonīmais no HH
AtbildētDzēstMūsu tautai trūkst pašapziņas un pašlepnuma. Un, ja uznāk kāds pašapziņas vilnis, tas lielākoties ir ļoti dramatizēts, pārspīlēts un ekstrēms. Un tas notiek brīžos, kad ūdens jau ir sasmēlies mutē. Mēs nedomājam par rītdienu, tāpēc visu nodzeram un notērējam šodien, jo rītdiena var nepienākt. Un tas ir saistīts ar to, ka mūsu latviskā pašapziņa un latviskuma pastāvēšana pēc savas būtības vienmēr ir bijis dzīvības un nāves jautājums. Mums nekad nav bijusi iespēja mierā un labklājībā kopt savu latviskumu. Latviskums mums ir bijis ierocis un iegansts revolūcijā, bet nekad nav bijis augsne attīstībai un izaugsmei. Tāpēc par to mēs atceramies tikai tad, kad atkal jāiet uz barikādēm, bet ikdienā mūsu latviskums ir pakļaušanās un pielāgošanās, jo nekad neesam mācējuši savādāk, un tas vienmēr ir ticis no mums pieprasīts. No vienas kalpu paaudzes nākamajā...