Sasniedzamība

Reizēm iedomājos cik tomēr forši bija agrāk, kad ar draudzenēm sazvanījāmies pa analogajiem telefoniem. Standart tekstiņš: "Labvakar, vai Kristīne mājās?" Un Kristīnes mamma, tētis vai māsa atbild: "Jā, kas jautā?" vai "Jā, mirklīti!" :) .... un, ja dzīvoklī bija 2 telefoni, tad pa retam, tika pacelta otra klausule.....

Tagad, hmmmm, mnjā, nav jau tā, ka agrāk zāle bija zaļāka un pasaule krāsaināka, bet ieraugot telefonā svešu numuru dažs labs vienkārši neceļ klausuli, vai ja negribās runāt nogriež skaņu, taču ir tik maz gadījumu, kad mēs negribam runāt un tik tiešām izslēdzam telefonu!! Kāpēc mēs turpinam palikt sakaros, ja vēlamies pabūt vientulībā!? Laikam jau negribas aizvērt visas durvis, jāatstāj vaļā vēdlodziņš! :)

Ziemassvētkos baznīcu dievkalpojumi ir pārblīvēti ar cilvēkiem, kas diemžēl lielākoties ticību sevī laiž pa vēdlodziņu. Nezinu, iespējams, ka tā nav taisnība un mums vienkārši patīk rituāli, kas palīdz apkopot domas, varbūt šīs dievkalpojuma 2 stundas ir vienīgais brīdis, kad pabūt ar sevi, kad telefonu vēlams ne tikai uzlikt klusuma režīmā, bet izslēgt, kad blakussēdētājs neko nevar pajautāt un klusums iestājas ne tikai telpā, bet arī sajūtās.

Nevajag baidīties pa retam izslēgt telefonu pa visam, apkārtējiem vajadzētu saprast, ka mobilais telefons nenodrošina 100% sasniedzamību, tāpat kā veikalā ne vienmēr var norēķināties ar kredītkarti....