Piektdien „atvadījos” no kolēģiem. Tāda diezgan dīvaina sajūta. Kad iet pavisam prom no darba, tad Tu zini, ka tur vairs neatgriezīsies, bet kad jāatvadās uz gadu, tad nevar zināt kuru no kolēģiem vēl satiksi, bet kuru vairs ne.
Kolēģus varētu sadalīt divās frontēs – tādos, kuri bērna nākšanu pasaulē uzlūko kā brīnumu un tādos, kas konstruktīvi raugās uz procesu. Vienu kolēģi vēlos izcelt jo īpaši, jo šķita, ka viņa ir pārliecinoša otrās frontes būtne, bet izrādījās ka nebūt nē!
Kopā mums pastrādāt sanāca ļoti īsu brīdi, bet sākotnēji viņa man radīja tādas rūdītas mārketinga nindzas tēlu, taču izrādījās, ka no nindzas nepaliek ne kripatiņas, kad lieta sāk grozīties ap bērniem. Jau no pašas pirmās dienas, kad viņa uzzināja par manu gaidāmo bēbīti, es tiku piekodināta izbaudīt šo kolosālo laiku! Lai koncentrējos tikai uz savu labsajūtu, jo caur to komfortā būs arī bērniņš! Nekādā gadījumā nevajag stresot un pārpūlēties, vienvārdsakot kļūt par īstu egoisti. Ikreiz, kad pusdienlaikā mūsu sarunas aizklīda līdz bērnu tēmai, viņa atplauka tādā smaidā un priekā, ko grūti aprakstīt!
Sākumā šķita, kas tad tur ko neieklausīties sevī! Bet tas līdz šim ir bijis pats grūtākais! Dažkārt šķiet, vai tiešām tā drīkst? Tagad es teiktu vēl vairāk – ir ne tikai jāklausās sevī, bet arī jāizvairās no situācijām un cilvēkiem, kas Tev ir nepatīkami. Un vienalga, ko saka apkārtējie, ja ir kaut kas atgrūž, tad iekšējā sajūta ir jārespektē, lai arī racionāla skaidrojuma nav.
Starp citu, šādu cilvēku un situāciju „ravēšanu” vajadzētu veikt ne tikai tad, kad gaidām bērniņu, jo ir tik viegli atbildēt uz tādiem jautājumiem kā – kas Tevi kaitina?, Nepatīk? Bet tik grūti bez domāšanas pateikt kas Tev rada mieru?, Kāda ir Tava mīļākā vieta pilsētā?
Kāds ir TAVS mīļākais ēdiens un, kad Tu viņu pēdējo reizi ēdi? :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru