Šodienas sliktākā doma bija doties laukā. Neskatoties uz to, ka mugurā bija mana plānākā kleita glābiņa no karstuma un uzmācīgiem vīriešu skatieniem nebija.
Priecājos par to, ka mans šodienas galamērķis atradās kondicionētās telpās ar iespēju apsēsties.
Ar nožēlu jāatzīst, ka šī bija kārtējā izstāde, kur konceptuālais uzstādījums stāvēja pāri izpildījumam. Mani tik tiešām spēj uzrunāt gan abstrakta māksla, gan fotogrāfija, bet ja tajā nav vēstījuma, tad tā tāda plika ķēpa ar paskaidrojuma piekariņu vien ir.
Gaidot kamēr izklīst jūsmīgie izstādes atklāšanas viesi atlaidos uz trepītēm, kuras bija nosētas ar ļoti ērtiem griķu spilventiņiem. Zināju, ka tur tādi ir, bet šoreiz ar neaprakstāmu baudu izveidoju no tiem dīvāniņu un raudzījos uz garām slīdošām vīna glāzēm. Manas pārdomas iztraucēja jautājums: "Puisītis vai meitenīte?" Brrrr lūkojos jautātāja virzienā, bet tur nepazīstams puisis. Es saku, ka puisītis. Viņš - nu ja, tas jau tā - gan forši, gan ne pārāk. Ņemot vērā sirreālo situāciju šāds komentārs mani nez kāpēc nepārsteidz. Es viņam prasu: "Kādā ziņā?" Viņš saka, man ir viens draugs, kuram ir bērns un es viņu neesmu redzējis jau 3 gadus, tieši tik ilgi viņam viņš ir. Saruna līkumoja ap to cik ļoti mainās draugu loks pēc bērniņa ienākšanas ģimenē. Mēs sākam satikties ar tiem, kam ir bērni un ne jau tāpēc, ka mums nebūtu ko runāt ar draugiem bez bērniem, bet laikam jau tā ir vieglāk. Sabrauc tāds mazais bērnu dārzs, viņi tur paši savā vaļā skrien. (Protams kāda modra acs jau allaž ir nomodā!)
Es puisim atbildēju, ka tas jau atkarīgs no cilvēkiem, bet iekšēji man tādas 100% pārliecības nav. Laikam esmu vēl ideālu varā un šķiet, ka ar visu var tikt galā, ka negulētās naktis nemaz tik nervozu nepadara un draugiem laiks atradīsies, vajag tikai vēlēties un mazliet paplānot... Einšteinam galu galā arī bija dotas tikai 24h diennaktī...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru