Hospitāļa pārdomas Nr.5

Šodienas tēma - kauns. Mazliet sametās kauns rakstīt par kaunu, tēma tomēr tāda kutelīgi kautrīga :) Ilgi domāju kur tas kauns rodas - viņš iezimst vai tiek iemācīts? Ja iedzimst, tad kāpēc piemēram ekstravertiem vecākiem piedzimst kautrīgs bērniņš, kas to vien dara, kā slēpjas aiz mammas bruņčiem, mūsdienās jau vispār var sanākt, ka bērnam jāslēpjas aiz tēta brunčiem, kaut gan tad jau var saprast par ko kautrēties, vismaz bērnībā!
Bet, ja kaunu iemācās, tad kur un kad? Vai tad, kad vecāki māca, ko ir labi darīt un ko ne, kā ir labi justies un kā nedrīkst, kaut vai klasiskais piemērs ar īsti veči neraud. Ja puika, kas ir iemācīts neraudāt tomēr raud skatoties filmu vai aizkustinošu reklāmu, tad viņš izjūt kaunu par savām "nepareizajām" sajūtām.
Man personīgi bija tāds gadījums. Braucu vasarā no nometnes (man bija kādi 17 gadi). Tā kā nometnes autobuss līdz mājām neizvadāja, tad nācās gaidīt savu transportu, lai nokļūtu mājās. Pieturā biju viena. Pēc kāda brītiņa man 'pievienojās' iedzēris vīrietis, kuru acīmredzot uzrunāja mani īsie svārki. Netālu no pieturas nojumītē viņš izdomāja novilkt bikses un parādīt man savus labumus. Tā kā pietura nebija pilsētā, bet gan uzreiz aiz tās, es pārgāju pāri šosejai, lai mūs atdalītu automašīnu plūsma un nol;emu braukt ar pirmo transportu lai vai kādā virzienā, ka tik prom. Kad vīrietis arī nolēma iet pāri uz manu pusi, sapratu, ka jālaižais un sāku skriet, bet pasaukt kādu palīgā man bija kauns. Man bija kauns kliegt!!!!!