Hospitāļa pārdomas Nr.2

Turpinot vakar aizsākto tēmu par to, kas padara lietas un vietas pozitīvas, man radās dažas idejas. Daļēji piekrītu Anonīmā no HH izteiktajai domai, ka iesaistīta ir gaidīšana, ka piemēram operācijas gaidīšana nav nekas patīkams, jo prātā nāk visādas domas, talkā nāk arī kino, kur par operācijām ne mazums uzņemta materiāla. Tad vēl viskaut kādi neparedzētie jaukumiņi, dakterim notrīc roka, vai arī anesteziologs mazliet pirms operācijas ieņem drosmei, un ja arī visi ir skaidrā un nevienam rokas netrīc, tas neliedz fantazēt par to kā steigā tiek meklēti donori, jo nepieciešamas asinis.
Bet vai tiešām tikai gaidīšana, jo piemēram bērniņu gaida veselus 9 mēnešus, kuros arī visādas neērtības - rīta nelabumi, sāpoša mugura, piepampušas kājas un kur nu vēl "burvīgā" apavu vilkšana uz dullo maucos, jo vēders traucē redzēt pēdas, bet ar to jau vēl visi "prieki" nebaidzas gala beigās jau vēl - slimnīca... kur arī vēl šis tas... Bet beigās, visi priecīgi un mamma pēc kāda laiciņa pat sāk apsvērt domu tam visam iet cauri pa otram un trešam lāgam! :)
Varbūt lieta tāda, ka neviens viena un tā paša iemesla dēļ (ja neskaitam bērniņu laišanu pasaulē) slimnīcā nevēlas atrasties? Jo, ja bāra apmeklējumam par blakusparādību varētu uztvert galvassāpes, tad sāpes pēc slimnīcas nav gluži tas, kam esam gatavi, kur nu vēl atkārtots apmeklējums.
Gribās jau, lai būtu kā auto servisā pēc kura apmeklējuma tuvākajiem 10 000 km viss savests kārtībā un ik pa laiciņam jāpapildina tikai degviela un logu šķidrums. Diemžēl vai par laimi cilvēka organisms ir smalkāks mehānisms un pareizo skrūvīšu pievilkšana nenodrošina to, ka viss būs oki doki. Mūsu "mehānisma" funkcionēšanu nodrošina ne tikai tas, ka viss ir savās vietās, bet arī to, ka paši esam īstajā vietā un, ja vien neesam dakteri, medmāsas vai sanitāri vēlams, lai šī vieta nav slimnīca.