Viena no lietām, ko neskatoties uz zinātnes un cilvēces attīstības līmeni izskaidrot līdz galam nav izdevies ir mīlestība.
Daudz ir runāts par to, kur un kā viņa rodas un kādi ķīmiski procesi notiek mūsu galvā un ķermenī. Man arī spoguļa atvilktnē stāv izdaudzinātās rozā brilles, bet skapī spārniņu komplekts, kas nodrošina lidināšanos apmēram metru virs zemes un vienlaicīgi rada sajūtu, ka ēst negribas nedz no rīta, nedz vakarā! :)
Bet ir jau vēl mīlestība pret dzimteni, tā pārsvarā nevalkā rozā brilles, mīlestība pret bērnu savukārt iztiek bez spārniņu komplekta, bet mīlestība pret suni ne tik, bet visi šie mīlestības veidi patiešām pastāv un tos nevarētu likt kategorijās - patīk, ļoti patīk, drīzāk patīk nekā nepatīk.
Atcerējos, ka vienā dienasgrāmatā uz iekšējā vāka biju ierakstījusi kādu domu pie kuras biju plānojusi atgriesties, bet lai vai kā esmu centusies izdibināt tās patiesumu nekad man nav izdevies.
Doma ir sekojoša: vai mīlestība ir tik liela cik cilvēks, jeb cilvēks tik liels cik viņa mīlestība... Vai pagrimis cilvēks ir spējīgs uz lielu mīlestību? Vai varbūt lielā mīlestība rodas augstskolu gaiteņos? (šitam gan es nepiekrītu) No kā ir atkarīgs cik lielu mīlestību mēs jūtam?
Mērot mīlestību mums katram gan derētu atcerēties arī šo lietu, ka iespējams mūsu maksimums ir kāda minimums... un arī to, ka mīlestību izmērīt nav iespējams, tāpat kā nevar izmērīt cik patiesībā bija jāizmaksā Dienvidu tilta būvniecībai ... :)
Varbūt ar mīlestību ir tāpat ka ar Rīgu, kas nekad nedrīkst būt pabeigta, lai neogrimst, varbūt mīlestības noslēpumam jāpaliek neatminētam, lai tā varētu turpināt dzīvot?
Daudz ir runāts par to, kur un kā viņa rodas un kādi ķīmiski procesi notiek mūsu galvā un ķermenī. Man arī spoguļa atvilktnē stāv izdaudzinātās rozā brilles, bet skapī spārniņu komplekts, kas nodrošina lidināšanos apmēram metru virs zemes un vienlaicīgi rada sajūtu, ka ēst negribas nedz no rīta, nedz vakarā! :)
Bet ir jau vēl mīlestība pret dzimteni, tā pārsvarā nevalkā rozā brilles, mīlestība pret bērnu savukārt iztiek bez spārniņu komplekta, bet mīlestība pret suni ne tik, bet visi šie mīlestības veidi patiešām pastāv un tos nevarētu likt kategorijās - patīk, ļoti patīk, drīzāk patīk nekā nepatīk.
Atcerējos, ka vienā dienasgrāmatā uz iekšējā vāka biju ierakstījusi kādu domu pie kuras biju plānojusi atgriesties, bet lai vai kā esmu centusies izdibināt tās patiesumu nekad man nav izdevies.
Doma ir sekojoša: vai mīlestība ir tik liela cik cilvēks, jeb cilvēks tik liels cik viņa mīlestība... Vai pagrimis cilvēks ir spējīgs uz lielu mīlestību? Vai varbūt lielā mīlestība rodas augstskolu gaiteņos? (šitam gan es nepiekrītu) No kā ir atkarīgs cik lielu mīlestību mēs jūtam?
Mērot mīlestību mums katram gan derētu atcerēties arī šo lietu, ka iespējams mūsu maksimums ir kāda minimums... un arī to, ka mīlestību izmērīt nav iespējams, tāpat kā nevar izmērīt cik patiesībā bija jāizmaksā Dienvidu tilta būvniecībai ... :)
Varbūt ar mīlestību ir tāpat ka ar Rīgu, kas nekad nedrīkst būt pabeigta, lai neogrimst, varbūt mīlestības noslēpumam jāpaliek neatminētam, lai tā varētu turpināt dzīvot?
lūk būs mans mīļākais mīlestības dzejolis:
(Ā.Elksne)
Saņem, mīļais, manu roku ciešāk
Un pa liepu lapu laipu ved.
Es tev nešauboties līdzi iešu,
Kaut visapkārt zibens blāzmu met.
Saņem, mīļais, manu roku ciešāk,
Liepu lapu laipa mums zem kājām zied
Un caur trejdeviņu liesmu lokiem
Mums pa to liek mīlestība iet
Anonimais no HH
AtbildētDzēstDzejolis ir vienkaarshi burviigs!
Un Tevis izveeleetaa teema un paardomas arii. Vispar nekad savaa muuzjaa neesmu vairaak par to domaajis kaa peedeejos savas dziives gados. Un varbuut, ka taa no vienas puses jau ir kljuuda, ka par to domaa, jo par miilestiibu laikam nedomaa, to vajadzeetu taa kaa just. Bet mees kljuustam vecaaki, un muusu emocijaam klaat piemaisaas veel laba deva muusu pieredzes, un te saakaas taa domaashana.
Es domaaju mees neviens nevareesim pateikt, kas iisti ir miilestiiba. Taa ir cienja, kaisle, draudziiba, atkariiba, fanoshana, pashaizliedziiba? Shiis visas ir cilveciskas un logjiskas emocijas, kas var rasties gan kopaa, gan katra atsevishkji. Un, vai miilestiiba ir tad, ja taas rodas visas kopaa un veel simtiem citu klaat, vai arii, ja tiek pipildiitas tikai divas, vai tad taa arii ir miilestiiba?
Es domaaju, miilestiiba tieshaam katram ir savaadaaka, un, viena teiktais "Es tevi miilu" varbuut ir pilniibaa savaadaaks nekaa otra "Es tevi miilu".
Es domaaju, miilestiiba ir metafizika.
Pavisam anoniims.
AtbildētDzēstMiilestiiba nav jaaskaidro un nav jaadomaa, nav jaaanalizee, taa vienkaarshi ir un viss, tikai zheel, ka ne vienmeer tava lielaa miilestiiba kaadam ir vajadziiga. Tas laikam ir cits staasts.
Bet vai miilestiiba var vienkaarshi taa pat izbeigties, Vapsa? Tu esi gudra Vapsa, taapeec saki, ko domaa? Ja miilestiiba patieshaam ir bijusi, vai taa var taa vienkaarshi kaadu riitu beigties?
Mnjā, kaut kā milestība parsti tiek īpaši izcelta starp visām pārējām jūtām un domāt vai analizēt to šķiet amorāli, jo tā taču ir Mīlestība. Piekrītu, ka tā ir jājūt, bet tajā pašā laikā šķiet, ka to neanalizēt būtu ļaut ritēt visam nekontrolētā pašplūsmā un tad jau savukārt jādomā par to vai ļauties straumei ir pareizi vai nē...
AtbildētDzēstUn ja cilvēkiem tik ļoti atšķiras slēptais kods (message) zem " Es Tevi mīlu" tad jau labak būtu parsīt konkrētākas lietas kā - "Es vēlos ar Tevi novecot", "Es vēlos ar Tevi veidot gjimeni", bet dažkart ari šo frāžu kontekstu mēs katrs saprotam pa savam...
Atbilde Anonīmajam no HH.
AtbildētDzēstTu pacēli ļoti interesantu lietu par kuru nebiju aizdomājusies - par to, ka mīlestības jūtas sevī slēpj tik daudz dažādu papildelementu (draudzība, cieņa utt) un dažkārt mums patiešām šķiet, ka ja pietrukst kāds no tiem tad tā nav ista mīlestība.
Es domāju, ka to līmeni, latiņu vai kokteili ko saucam par mīlestību mēs uzstādam paši. Mums katram ir sava mīlestības recepte, bet viens komponents mums viesiem ir viens pretējā gadījumā mēs mīlestību neatpazītu! :)