Interesanti zināt vai bailes mūs bremzē, jeb tieši pretēji ir virzītājspēks?
Kas mums liek bailēs pamirt, bet kas traukties uz priekšu/ atpakaļ/ prom? Runā, ka bailes nedrīkstot izrādīt, jo tās ejot roku rokā ar vājumu, taču tad sanāk, ka vājums mūs spēj virzīt uz priekšu, bet kā gan kaut kas nespēcīgs var virzīt? Lai virzītu jebko vai tas būtu mehānisms, jūtas vai process jābūt apveltītam ja ne gluži ar spēku, tad enerģiju noteikti.
Vēl saka, ka kāda cita bailes mūs apgrūtina, jo mēs nevaram būt drosmīgi cita vietā, taču mēs varam palīdzēt atrast drosmi vai padarīt to no kā cilvēks nobijis ne tik bailīgu, jo dažkārt pārāk daudz sadomājoties arī bailes sadomājās līdzi un izaug lielākas nekā pats process/ lieta ir!
Esmu pārliecināta, ka mūsos ir vairāk resursu nekā mēs domājam vienārši dažkārt mums trūkst instrumentu, lai pie tiem piekļūtu, piemēram, lai piekļūtu zemes dzīlēm ir vajadzīga vismaz lāpsta (tas nu būtu instumentu minimums), tātad pie mums var atnākt kāds ar lāpstu un piekļūt šim resursam, piemēram drosmei.
Un tas vien, ka mums pašiem trūkst instrumentu nenozīmē, ka mūsos nemīt apslēptais resurss.
Kas mums liek bailēs pamirt, bet kas traukties uz priekšu/ atpakaļ/ prom? Runā, ka bailes nedrīkstot izrādīt, jo tās ejot roku rokā ar vājumu, taču tad sanāk, ka vājums mūs spēj virzīt uz priekšu, bet kā gan kaut kas nespēcīgs var virzīt? Lai virzītu jebko vai tas būtu mehānisms, jūtas vai process jābūt apveltītam ja ne gluži ar spēku, tad enerģiju noteikti.
Vēl saka, ka kāda cita bailes mūs apgrūtina, jo mēs nevaram būt drosmīgi cita vietā, taču mēs varam palīdzēt atrast drosmi vai padarīt to no kā cilvēks nobijis ne tik bailīgu, jo dažkārt pārāk daudz sadomājoties arī bailes sadomājās līdzi un izaug lielākas nekā pats process/ lieta ir!
Esmu pārliecināta, ka mūsos ir vairāk resursu nekā mēs domājam vienārši dažkārt mums trūkst instrumentu, lai pie tiem piekļūtu, piemēram, lai piekļūtu zemes dzīlēm ir vajadzīga vismaz lāpsta (tas nu būtu instumentu minimums), tātad pie mums var atnākt kāds ar lāpstu un piekļūt šim resursam, piemēram drosmei.
Un tas vien, ka mums pašiem trūkst instrumentu nenozīmē, ka mūsos nemīt apslēptais resurss.
Pavisam anoniims.
AtbildētDzēstJa cilveekam nebuutu bailju, vaajuma un liidziigo lietu, nekas uz priekshu nevirziitos, vai arii virziitos daudz leenaak. Domaaju, ka bailes var kluut par speeciigu virziitaajspeeku, tikai jaasajuut robezha, jo, caur baileem sasniegtais (it kaa taa paarvarot), var cilveeku nobiedeet un tad jau vien tas bailju aplis saglabaasies un cilveeks neko nebuus guvis.
Anonimais no HH
AtbildētDzēstBailes ir sajuutas, kas patiesiibaa pasargaa cilveekus. ja mums nebuutu bailju, mees buutu paargalviigi, un paargalviigs cilveeks ir taads, kursh nepaljaujas uz savu sapraatu un vareeshanu, bet gan uz laimi. Vai nelaimi. Taapeec patiesiibaa bailes ir savaa zinjaa pat pozitiivas. Vieniigi, ir kaads briidis, kad bailes saak laupiit mums jebkuru riiciibspeeju un uznjeemiibu, jo taas visu laiku muus censhas pasargaat. Kaa mammas, kuras savus beernus censhas muuzjiigi pasargaat no neveiksmeem. Un tad tomeer ir jaauzdroshinaas.
Domāju, ja kaut kas ir sasniegts pārvarot kaut ko sevī, tad tam jau vien rodas vērtība un tam nevajadzētu likties biedējošam.
AtbildētDzēst