Šoreiz par blogiem mūsu ikdienā. Pirms sāku rakstīt šeit, kur manis rakstīto var izlasīt ikviens kas zina šo adresi, vai netīšām maldoties internetā aizceļojis līdz Vapsas blogam, es kopš 1989.gada rakstīju dienasgrāmatu. Kādu dienu savācot visas klades vienu iet sanāca vesela mugursoma! Visas gan neesmu pārlasījusi, bet pirmos ierakstus gan, tie ir varen amizanti! Rakstu par to, kas jānopērk veikalā, kā ariīcik maksājis krējums. Vasarā katru dienu esmu apņēmusies piecelties pirms 12tiem, kas ne vienmēr ir izdevies. Par savdabīgiem blogiem varētu arī nosaukt ģimenes foto albūmus. Tie ir interesanti ar to, ka to ieraksti mainās, kaut gan bildītes paliek tās pašas. Katru reizi albūms stāsta kādu citu stāstu, atkarībā no tā, kam pievēršam uzmanību, bet nekad nav tā, ka vienā paņēmienā tiek pateikts viss. Albuma bloga ieraksti mainās līdz ar skatīšanās partneri. Pagājušajos Ziemassvētkos pāršķirstīju bildes kopā ar omu un viņai prasīju, nu kāpēc Tu esi salikusi visas šīs bēru bildes?!! Bet viņa man atbild, ka dēļ tā, ka tajās ir redzama visa ģimene un tuvākie cilvēki! Tas man lika aizdomāties par kopā sanākšanām, par to, ka ne vienmēr fotografējamies kopā svētku reizēs un arī par to, ka dažkārt aizdomājamies tad, kad jau ir par vēlu...
Vapsis akaa
AtbildētDzēstbēru bildes ir fainomens , kurš arī manī vienmēr ir radījis neizpratni. Domāju , ka tas ir saistīts arī ar to , ka senāk iemūžināt gribējās visus ievērojamus pasākumus , bet to cik bēru /mirušo kults Latvijā ir nozīmīgs , domāju , ka detalizētāk klāstīt nav nepieciešams.