Tīri cilvēcīgi jebkurai lietai vai būtnei mums gribas pietuvoties, jo tuvāk, jo labāk. Tuvojoties savvaļas dzīvniekam mēs novērtējam katru centimetru, ko tas mums atļāvis tuvināties un nemaz neņemam ļaunā, ja pēc ilgas un pacietīgas gaidīšanas tuvināšanās nenotiek. Un tad pārņem apcerīgas domas par to, kas būtu, ja būtu. Ja tajā brīdī nebūtu nobrikšķējis zariņš, vai vējš būtu pūtis no citas puses un Tu netiktu pamanīts, vai varbūt dzīvnieks tēlo, ka nemana un viss tiek kontrolēts, bet zara brakšķis kalpoja tikai kā iegansts, lai laizlaistos.
Kad lieta nonāk pie tuvošanās cilvēkam, mēs nez kāpēc kļūstam nepacietīgāki un nelīdz nedz jūtas, nedz prāts, jo mūsdienu steidzīgajā laikā visu vajag tūlīt un tagad, vēlams vakar! :) Ātri iepazīties, ātri saprast, ka neesam piemēroti un izšķirties jau tajā pašā vakarā. Iespējams, ka scenarijs būtu ritējis pavisam savādak, ja talkā nāktu pacietība, ja cilvēks cilvēkam ļautu vērties kā gliemežvākam, lai parādītu pērlīti, kas viņā slēpjas. Bet protams, ka viss būtu savādāk. Jo vairāk gliemezis tiek plēsts vaļā, jo ciešāk tas aizveras uz āru vien parādot kaut ko gļotainu un ne pārāk patīkamu... kaut gan, ja būtu pacietība, tad no gļotām nebūtu ne vēsts, vien skaista pērle pašā vidū!
Anonimais no HH.
AtbildētDzēstBet biezji vien mees laikam nemaz negribam tos gliemezjus veert valjaa. Dazjkaart cilveeki grib buut tikai vaaceeji. Savaakt aareeji smukas gliemezjniicas,neveert taas nemaz valjaa, pat, ja to peerli gribeetos, bet buus jau ne tikai peerle, bet arii gljotas, un shiis savaaktaas gliemezjniicas likt vienu otrai blakus uz plauktinja kaa taadus mazus pieminekliishus. Un tad veel varbuut citiem teikt - skat, cik daudz man piemineklju!
Vapsis
AtbildētDzēstkolosaals niks- Anonimais no HH :D
Jā diemžēl ir arī gliemežnīcu vācēji, ne tikai pērļu zvejnieki... Un man viņu žēl, jo patiesās lietas nav seklemā, vai ārpusē...
AtbildētDzēstp.s. Anonīmais no HH man arī dikti jestri šķiet :) un paldies, ka lasi!