Hospitāļa pārdomas Nr.11

Ik pa laikam, lai vai cik mēs būtu nodarbināti ar šodienu, mēs mēdzam domāt ari par vakardienu un rītdienu.
Vakardienā mums nepatīk tas, ka tajā neko nevar mainīt, ka šie notikumi un pieredze paliks nemainīgi, nav jau tā, ka vienmēr nepatīk, gadās jau arī veiksmīgas un labas vakardienas, kad mēs veldzējamies atmiņās, par kolosāliem notikumiem, cilvēkiem, galu galā pašiem sevi.
Rītdiena... Mnjā, rītdiena vienmēr ir intriģējoša, lai vai cik saplānots ir mūsu dienas grafiks, vienmēr ir vieta nejaušībai, un gluži kā tauriņa spārni, kas varot izraisīt taifūnu tūkstošiem km attālumā, tā nejauši sastapts cilvēks spēj ietekmēt mūsu dzīvi un mēs nekad neuzzināsim, kādi mēs būtu bijuši, ja autobusa pieturā, vai pa ceļam uz veikalu mēs nesatiktu vecu tantuku, kas mūs pabrīdina maku nelikt somas ārējā kabatā, ka tagad pilnas ielas ar maziem zaglēniem, kas to vien gaida, kad mēs ieslīgsim pašapmierinātības mirklī...
Šodien es iedomājos arī par to, ka lai vai cik stipri mēs gribētu būt mehānisms, kas pasauli dara labāku, nereti esam tikai līdzeklis kāda cita rokās. Ņemsim par piemēru manu mīļāko salīdzinājumu - automašīnu. Kā jau mēs visi labi zinām, dažām gaišām galviņām gan mēdz piemirsties, automašīnu uz priekšu virza ne tikai motors un viss pārējais, kas saistīts ar šo mehānismu, bet arī degviela, taču ar to vien nepietiek, lai tā kustētos, vēl ir vajadzīgs prasmīgs pilots/ šoferis/ vadītājs. Tas būtu minimums, ja veicam parastu ikdienas izbraucienu. Ja palielinām ātrumu nereti labi noder blakussēdētājs/ stūrmanis, kas pamana, to ko vadītājs palaidis garām un brīdina par kādu pārgalvīgu riteņbraucēju vēlā vakara stundā, vai noklīdušu kaķēnu. Tad nu rodas jautājums, kurš/ kas šajā braucienā ir pats svarīgākais? Automašīna kā tāda, vadītājs, jeb tomēr kvalitatīva degviela? Lai vai kā gribētos visi nevar būt vadītāji vai automašīnas, bet ne mazāk svarīga ir ari degviela. Un manuprāt ļoti svarīgi ir lai vadītājs nemēģinātu ielīst degvielas tvertnē un degviela savukārt salonā! :) Jaukas pārdomas visiem! :)

Hospitāļa pārdomas Nr.10

Šoreiz par blogiem mūsu ikdienā. Pirms sāku rakstīt šeit, kur manis rakstīto var izlasīt ikviens kas zina šo adresi, vai netīšām maldoties internetā aizceļojis līdz Vapsas blogam, es kopš 1989.gada rakstīju dienasgrāmatu. Kādu dienu savācot visas klades vienu iet sanāca vesela mugursoma! Visas gan neesmu pārlasījusi, bet pirmos ierakstus gan, tie ir varen amizanti! Rakstu par to, kas jānopērk veikalā, kā ariīcik maksājis krējums. Vasarā katru dienu esmu apņēmusies piecelties pirms 12tiem, kas ne vienmēr ir izdevies. Par savdabīgiem blogiem varētu arī nosaukt ģimenes foto albūmus. Tie ir interesanti ar to, ka to ieraksti mainās, kaut gan bildītes paliek tās pašas. Katru reizi albūms stāsta kādu citu stāstu, atkarībā no tā, kam pievēršam uzmanību, bet nekad nav tā, ka vienā paņēmienā tiek pateikts viss. Albuma bloga ieraksti mainās līdz ar skatīšanās partneri. Pagājušajos Ziemassvētkos pāršķirstīju bildes kopā ar omu un viņai prasīju, nu kāpēc Tu esi salikusi visas šīs bēru bildes?!! Bet viņa man atbild, ka dēļ tā, ka tajās ir redzama visa ģimene un tuvākie cilvēki! Tas man lika aizdomāties par kopā sanākšanām, par to, ka ne vienmēr fotografējamies kopā svētku reizēs un arī par to, ka dažkārt aizdomājamies tad, kad jau ir par vēlu...

Hospitāļa pārdomas Nr.9

Kur ir sākums un kur beigas elementārai pieklājībai? Tik daudz dzirdēts - bet tā taču ir ELEMENTĀRA pieklājība. Kad biju vēl pavisam jauniņa un ārkārtīgi stūrgalvīga (tagad esmu šo rakstura iezīmi, kā man pašai šķiet, nedaudz apslāpējusi :) ) pirmā reakcija uz pāri nodarījumu bija klusēšana. Ja man kāds nodarīja pāri, tad izjuta to kā absolūtu klusumu no manas puses, es pat nedarīju to, kas ir elementāras pieklājības pamatos - sasveicināties. Tas bija mans atriebšanās plāniņš - lai jūt, kā ir kad es pat neveltu minimālu vērību šai personai. Protams, ka cilvēki netika šķiroti, persona non grata sarakstiņā nereti nonāca gan brālis, gan mamma arī tētis. Kaut gan ar viņiem ilgi nevarēja spēkoties , vienmēr sanāca muļķīgi iekrist un atbildēt uz viņu uzdotajiem jautājumiem. Zelta uzvedības grāmatā mēs varam izlasīt uzvedības normas gan attiecībā uz ikdienu, gan uz neikdienišķām situācijām. Manuprāt šo grāmatu vajadzētu pielāgot mūsdienām, jo piemēram tur nekas nav minēts kā pareizi jāiepazīstina transvestīts (tā būs sieviete vai vīrietis), vai viņam/ viņai ir jāpadod mētelis un jāatver durvis? Protams, situācija ir jājūt, bet kā gan lai to saprot, ja dažkārt pat sievietes (īstas sievietes ar visiem vajadzīgajiem atribūtiem) neļauj padodt mēteli, bet rokas padošanu uztver kā viņas vājuma/ nespējas klaju norādīšanu! Es neapskaužu vīriešus, jo kaut arī viņiem nav jādzemdē, viegli viņiem neklājas!!

Hospitāļa pārdomas Nr.8

Jauda vai grieze?

Mans, manuprāt, lieliskākais jautājums vīriešiem, kad viņi sāk lielīties ar to, ka viskautko saprot no auto lietām un, ka sievietes ne tikai neko nesaprot, bet arī vada automašīnu daudz sliktāk nekā vīrieši, ja tas vispār tiek atzīts par vadīšanu ir – Vai Tu zini savstarpējo saistību jaudai un griezei, ja tāda ir tad kāda? Mmmmm tās sejas izteiksmes būtu vērts fotografēt!!!! Ir ko redzēt, goda vārds!! Kad sāk atgūties no šokējošā jautājuma, ko protams no sievietes nav gaidījuši parasti man atbild ar pretjautājumu – vai es pati zinu atbildi, es ta zinu, bet Tu noteikti kā Vīrietis, homo sapiens vainags, zini vairāk! :) Bet nezina jau ne velna, protams ar retiem izņēmumiem.

Sniegšu mazu ieskatu tiem kam interesē tehniskais skaidrojums. Principā lielais vairums domā, ka lai padarītu automašīnu dinamiskāku vienīgais, kas būtu jādara – jāpalielina jauda jeb zirgspēki, taču tas nebūt tā nav, jo tieši grieze ir tā par kuru nedrīkst aizmirst forsējot dzinēju. Taču bieži vien forsētaji piemirst, ka maksimums tiek sasniegst vien pie apm. 4000 rpm, bet vai ikdienā braucot pa Rīgu un sēžot sastrēgumos to sasniedz? Nē, jo šo jaudu nav iespējams realizēt praksē. Līdz ar to nereti standratmašīna ar neuztūnētu motoru velk labāk, jo tās griezes moments sasniedz optimālo lielumu salīdzinoši plašā darba apgriezienu diapazonā.

Bet tagad padomāsim par „jaudas un griezes” momentu sadzīvē, mūsu savstarpējās attiecībās. Ja mēs tēlaini definējam sievieti par jaudu, bet vīrieti – griezi. Arī šeit nekas nevar sanākt, ja partneriem nav līdzvērtīga ekipējuma. Ja sievietei vīrietis jāvelk it visā, tad tas vilciena sastāvs, ko saucam par attiecībām neattīstis nedz savu maksimālo ātrumu, nedz celtspēju, jo viens mehānisms nepalīdz otram. Ja grieze nenodrošina zirgspēkiem (jaudai) nepieciešamos apgriezienus, tad lokomatīve pēc necik liela nobraukuma nonāks Dzelzceļa muzejā, kur brīvdienās samaksājot pāris latus ģimenes nāks aplūkot to...

Hospitāļa pārdomas Nr.7

Cik bieži mēs aizdomājamies kādi cilvēki mums ir līdzās un kāpēc viņi ir tieši tādi kādi viņi ir? Šeit es nedomāju tikai mūsu tuviniekus (gjimeni, draugus, darba kolēgjus), bet tos, kurus satiekam veikalos, kafejnīcās, uz ielas. Varbūt par to nemaz nav jāaizdomajas? Kāpēc šie līdzcilvēki tik ļoti atšķiras no sava gjeogrāfiskā novietojuma? Un es atkal nedomāju tautas, vai kontinentus, bet kāpēc latvietis laukos tik radikāli atšķiras no latvieša Rīgā? Kāpēc cilvēks Audi atšķiras no Lexus? Kāpēc latvietis, kas padzivojis ārzemēs (bieži vien šīs ārzemes ir Anglija, Īrija) pret mums, kas nav tik "tālu" izbraukājuši jau nāk ar pretenziju - "Kas te pie jums notiek?" Varētu padomāt, ka viņš ir kaut kas cits - ne latvietis.

No kā ir atkarīgs vai mēs satiksim īsto (pareizo, vajadzīgo) cilvēku pareizaja laikā? Dievs vai liktenis izlemj to vai tad, kad gulesi nogjībis uz ielas pie Tevis pienaks zaglis vai izpalīdzīgs cilvēks, kas izsauks ātro palīdzību?

Vienu dienu mērķtiecigi vēroju cilvēkus un konstatēju, neko jau jaunu nekonstatēju - cilvēki ir ierāvušies sevī, katrs pretimnācējs ir potenciālais rīkļu rāvējs... Nezinu, varbut šī sakāpinātā aizsargpozicija kaut kādā mērā mums ir palīdzējusi, bet vai tiešām mums jāuzvedās, kā ieslodzītajam, pēc principa - ja es tos nē, tad tie gan mani izd......

Pretstatā tiem, kuri apkārt staiga aizsargpozīcijā ir tie, kas domā, ka viņi ir tas centrs ap kuru viss notiek un griežas. Šos vērot pat ir interesanti :) Pamēgjiniet kādreiz :) un vēl padomājiet kurā kategorijā esat jūs, varbūt kādā citā?

Jā, kaut kā ne pārāk priecigas pardomas man šovakar, bet pārdomas jau tik raibas kā dzeltenās lapas tagad kokos, daža priecīgi sārta, daža asins sārta.

Hospitāļa pārdomas Nr.6

Viena no lietām, ko neskatoties uz zinātnes un cilvēces attīstības līmeni izskaidrot līdz galam nav izdevies ir mīlestība.
Daudz ir runāts par to, kur un kā viņa rodas un kādi ķīmiski procesi notiek mūsu galvā un ķermenī. Man arī spoguļa atvilktnē stāv izdaudzinātās rozā brilles, bet skapī spārniņu komplekts, kas nodrošina lidināšanos apmēram metru virs zemes un vienlaicīgi rada sajūtu, ka ēst negribas nedz no rīta, nedz vakarā! :)
Bet ir jau vēl mīlestība pret dzimteni, tā pārsvarā nevalkā rozā brilles, mīlestība pret bērnu savukārt iztiek bez spārniņu komplekta, bet mīlestība pret suni ne tik, bet visi šie mīlestības veidi patiešām pastāv un tos nevarētu likt kategorijās - patīk, ļoti patīk, drīzāk patīk nekā nepatīk.
Atcerējos, ka vienā dienasgrāmatā uz iekšējā vāka biju ierakstījusi kādu domu pie kuras biju plānojusi atgriesties, bet lai vai kā esmu centusies izdibināt tās patiesumu nekad man nav izdevies.
Doma ir sekojoša: vai mīlestība ir tik liela cik cilvēks, jeb cilvēks tik liels cik viņa mīlestība... Vai pagrimis cilvēks ir spējīgs uz lielu mīlestību? Vai varbūt lielā mīlestība rodas augstskolu gaiteņos? (šitam gan es nepiekrītu) No kā ir atkarīgs cik lielu mīlestību mēs jūtam?
Mērot mīlestību mums katram gan derētu atcerēties arī šo lietu, ka iespējams mūsu maksimums ir kāda minimums... un arī to, ka mīlestību izmērīt nav iespējams, tāpat kā nevar izmērīt cik patiesībā bija jāizmaksā Dienvidu tilta būvniecībai ... :)

Varbūt ar mīlestību ir tāpat ka ar Rīgu, kas nekad nedrīkst būt pabeigta, lai neogrimst, varbūt mīlestības noslēpumam jāpaliek neatminētam, lai tā varētu turpināt dzīvot?

lūk būs mans mīļākais mīlestības dzejolis:
(Ā.Elksne)
Saņem, mīļais, manu roku ciešāk
Un pa liepu lapu laipu ved.
Es tev nešauboties līdzi iešu,
Kaut visapkārt zibens blāzmu met.
Saņem, mīļais, manu roku ciešāk,
Liepu lapu laipa mums zem kājām zied
Un caur trejdeviņu liesmu lokiem
Mums pa to liek mīlestība iet

Hospitāļa pārdomas Nr.5

Šodienas tēma - kauns. Mazliet sametās kauns rakstīt par kaunu, tēma tomēr tāda kutelīgi kautrīga :) Ilgi domāju kur tas kauns rodas - viņš iezimst vai tiek iemācīts? Ja iedzimst, tad kāpēc piemēram ekstravertiem vecākiem piedzimst kautrīgs bērniņš, kas to vien dara, kā slēpjas aiz mammas bruņčiem, mūsdienās jau vispār var sanākt, ka bērnam jāslēpjas aiz tēta brunčiem, kaut gan tad jau var saprast par ko kautrēties, vismaz bērnībā!
Bet, ja kaunu iemācās, tad kur un kad? Vai tad, kad vecāki māca, ko ir labi darīt un ko ne, kā ir labi justies un kā nedrīkst, kaut vai klasiskais piemērs ar īsti veči neraud. Ja puika, kas ir iemācīts neraudāt tomēr raud skatoties filmu vai aizkustinošu reklāmu, tad viņš izjūt kaunu par savām "nepareizajām" sajūtām.
Man personīgi bija tāds gadījums. Braucu vasarā no nometnes (man bija kādi 17 gadi). Tā kā nometnes autobuss līdz mājām neizvadāja, tad nācās gaidīt savu transportu, lai nokļūtu mājās. Pieturā biju viena. Pēc kāda brītiņa man 'pievienojās' iedzēris vīrietis, kuru acīmredzot uzrunāja mani īsie svārki. Netālu no pieturas nojumītē viņš izdomāja novilkt bikses un parādīt man savus labumus. Tā kā pietura nebija pilsētā, bet gan uzreiz aiz tās, es pārgāju pāri šosejai, lai mūs atdalītu automašīnu plūsma un nol;emu braukt ar pirmo transportu lai vai kādā virzienā, ka tik prom. Kad vīrietis arī nolēma iet pāri uz manu pusi, sapratu, ka jālaižais un sāku skriet, bet pasaukt kādu palīgā man bija kauns. Man bija kauns kliegt!!!!!

Hospitāļa pārdomas Nr.4

Interesanti zināt vai bailes mūs bremzē, jeb tieši pretēji ir virzītājspēks?
Kas mums liek bailēs pamirt, bet kas traukties uz priekšu/ atpakaļ/ prom? Runā, ka bailes nedrīkstot izrādīt, jo tās ejot roku rokā ar vājumu, taču tad sanāk, ka vājums mūs spēj virzīt uz priekšu, bet kā gan kaut kas nespēcīgs var virzīt? Lai virzītu jebko vai tas būtu mehānisms, jūtas vai process jābūt apveltītam ja ne gluži ar spēku, tad enerģiju noteikti.
Vēl saka, ka kāda cita bailes mūs apgrūtina, jo mēs nevaram būt drosmīgi cita vietā, taču mēs varam palīdzēt atrast drosmi vai padarīt to no kā cilvēks nobijis ne tik bailīgu, jo dažkārt pārāk daudz sadomājoties arī bailes sadomājās līdzi un izaug lielākas nekā pats process/ lieta ir!
Esmu pārliecināta, ka mūsos ir vairāk resursu nekā mēs domājam vienārši dažkārt mums trūkst instrumentu, lai pie tiem piekļūtu, piemēram, lai piekļūtu zemes dzīlēm ir vajadzīga vismaz lāpsta (tas nu būtu instumentu minimums), tātad pie mums var atnākt kāds ar lāpstu un piekļūt šim resursam, piemēram drosmei.
Un tas vien, ka mums pašiem trūkst instrumentu nenozīmē, ka mūsos nemīt apslēptais resurss.

Hospitāļa pārdomas Nr.3

Par visām hospitāļa pādomām es nemaz neesmu gatava atklāti runāt, bet par šo tēmu gribas uzrakstīt pavisam noteikti. Tēma - draugi un draudzība. Sākumā nemaz nevienam negribējās stāstīt par manām attiecībām ar Mr.Hospital, bet pēc pāris dienu pavadīšanas viņa apartamentos man sāka palikt skumīgi un neskatoties uz to, ka viņš savos īpašumos ir salicis dažāda veida sistēmas, kas slēpē mobilos sakarus, man izdevās nosūtīt slepenu ziņu tuvākajiem draugiem! :) Pēc tam protams sākās gaidīšanas laiks (kas starp citu ne vienmēr ir nepatīkams :) Pie sevis domāju, tā Ilze, tagad Tu uzzināsi, kas ir Tavi tuvākie draugi un kuriem Tu patiešām rūpi. Rezultātā es satiku un aprunājos ne tikai ar visiem saviem tuvākajiem draugiem, bet dabūju arī visādus našķus! :) Nu, labi, labi protams prieks par satikšanos bija lielāks!! :) Bet ir vēl kāda svarīga lieta, ko vienkārši nedrīkst nepieminēt - man par lielu pārsteigumu par mani uztraucās un domās kopā ar mani ir ne tikai draugi, bet arī viņu draugu draugi, kas savukārt nozīmē, ka maniem draugiem arī ir kolosāli draugi! Agrāk es šādas izpausmes saucu par orālo rūpi, kad vienkārši apjautājas - kā Tev iet, nemaz negaidot atbildi, bet tagad jāatzīst, ka mēdz gadīties patiesas rūpes!
Kā jau vairumam cilvēku atkāpties no sevis uzstādītiem pieņēmumiem un domām man ir grūti atzīt savu maldīšanos, bet šoreiz ir savādāk, tagad es ar mierīgu sirdi un smaidu uz lūpām varu atzīt, ka mans skepticisms bija nevietā.

Nobeigumā - paldies visiem, kas par mani uztraucās un sūtīja sveicienus! Jums no manis arī vislabākie vēlējumi!

Hospitāļa pārdomas Nr.2

Turpinot vakar aizsākto tēmu par to, kas padara lietas un vietas pozitīvas, man radās dažas idejas. Daļēji piekrītu Anonīmā no HH izteiktajai domai, ka iesaistīta ir gaidīšana, ka piemēram operācijas gaidīšana nav nekas patīkams, jo prātā nāk visādas domas, talkā nāk arī kino, kur par operācijām ne mazums uzņemta materiāla. Tad vēl viskaut kādi neparedzētie jaukumiņi, dakterim notrīc roka, vai arī anesteziologs mazliet pirms operācijas ieņem drosmei, un ja arī visi ir skaidrā un nevienam rokas netrīc, tas neliedz fantazēt par to kā steigā tiek meklēti donori, jo nepieciešamas asinis.
Bet vai tiešām tikai gaidīšana, jo piemēram bērniņu gaida veselus 9 mēnešus, kuros arī visādas neērtības - rīta nelabumi, sāpoša mugura, piepampušas kājas un kur nu vēl "burvīgā" apavu vilkšana uz dullo maucos, jo vēders traucē redzēt pēdas, bet ar to jau vēl visi "prieki" nebaidzas gala beigās jau vēl - slimnīca... kur arī vēl šis tas... Bet beigās, visi priecīgi un mamma pēc kāda laiciņa pat sāk apsvērt domu tam visam iet cauri pa otram un trešam lāgam! :)
Varbūt lieta tāda, ka neviens viena un tā paša iemesla dēļ (ja neskaitam bērniņu laišanu pasaulē) slimnīcā nevēlas atrasties? Jo, ja bāra apmeklējumam par blakusparādību varētu uztvert galvassāpes, tad sāpes pēc slimnīcas nav gluži tas, kam esam gatavi, kur nu vēl atkārtots apmeklējums.
Gribās jau, lai būtu kā auto servisā pēc kura apmeklējuma tuvākajiem 10 000 km viss savests kārtībā un ik pa laiciņam jāpapildina tikai degviela un logu šķidrums. Diemžēl vai par laimi cilvēka organisms ir smalkāks mehānisms un pareizo skrūvīšu pievilkšana nenodrošina to, ka viss būs oki doki. Mūsu "mehānisma" funkcionēšanu nodrošina ne tikai tas, ka viss ir savās vietās, bet arī to, ka paši esam īstajā vietā un, ja vien neesam dakteri, medmāsas vai sanitāri vēlams, lai šī vieta nav slimnīca.

Hospitāļa pārdomas Nr.1

Nonākot slimnīcā ir daudz laika viskaut ko pārdomāt, nu, ja cilvēkam vispār ir dotas tādas spējas :) ..un man tādas ir :) Tad nu lūk vēlējos padalīties ar dažām no tām. Lielākajai daļai cilvēku dzirdot vārdu - slimnīca, prātā nāk slimība, kaites, analīzes, nu katrā ziņā nekas pozitīvs, kaut gan patiesībā šī ir iestāde, kur cilvēkiem palīdz. Varbūt manipulācijas ne vienmēr ir patīkamas, bet cik gan daudz ir tādu patīkamu darbību, kurām rezultāts nebūt tāds nav!?? Taču ejot no pozitīvā uz negatīvo prātā paliek pozitīvais. Skaidrības labad man laikam būtu jāmin kāds piemērs un man tāds ir! :) Tātad, piemēram, bāra/ kluba apmeklējums. Ejot uz klubu vai bāru mēs esam patīkamu iespaidu gaidās, nu labi, ja ne iespaidu, tad vismaz potenciālā potencē. Mēs dejojam - protams ne visi, dzeram - tie kuri tajā brīdī nedzer antibiotikas, flirtē - kas māk vai domā, ka māk. Tad pienāk rīts ar visām no tā izrietošajām sekām - galvā vēl reibonis nelāgs, ja "paveicas" tad arī slikta dūša un apjausma, ka flirtēt vēl jāmācās, jo iegūtais telefonnumurs izrādās LAMB 24h tehniskā palīdzība. Taču kopsavilkuma rezultāts tik un tā ir jautrība un prātā jau nākošās nedēļas nogales plāns iet uz klubu, varbūt citu, bet tik un tā klubs = jautrība, bet jautrība = pozitīvs. Un tagad visu skatīsim no otra gala. Slimnīca - kur esam ieradušies ar lielāku vai mazāku sāpi, iespējams ielaistu kaiti, tur topam izārstēti, taču izejot no slimnīcas mums vienalga šī iestāde asociējas ar kaut ko maigi izsakoties, ne pārāk patīkamu.
Kāpēc tā?