Šorīt dzerot stipru espresso nonācu pie interesanta atklājuma. Ļoti stipra kafija negaršo rūgti, bet gan saldi. Lai nostiprinātu šo savdabīgo atklājumu turpināju kairināt garšas kārpiņas, nopērkot tumšo šokolādi un atkal jau ne tā likās rūgta, nedz tumša, bet salda. Nu, labi par šokolādi man nebija tik liels pārsteigums kā par kafiju.
Un tad prātā ienāca diskusija pie 8.marta ieraksta, par to, ka vientuļi cilvēki svētkos jūtas vēl vientuļāki un viņiem ir nevis bail būt kopā ar kādu, bet... Te nu jāliek daudzpunkte, jo apstākļi un situācijas ir dažādas, no negribēšanas, līdz pārlieku lielas gribēšanas. Mans uzskats ir šāds (un tas nav gudrās grāmatās izlasīts, bet empīriski piedzīvots). Vienības/ vientulības/ vienpatības laiks ir jāizdzīvo, gluži tāpat kā ābols nevar nogatavoties agrāk, nekā tas var, tāpat mēs nevar ierasties iedomātajā vietā agrāk nekā esam gatavi. Jā, protams, jau tagad dzirdu iebildumus, ka dažs labs no jums, kas patreiz ir vieni apgalvo, ka ir gatavs, bet redz realitāte rāda ko gluži pretēju. Un savu negatavību ir tik pat grūti pieņemts kā apgalvojumu, ka visi cilvēki ir grēcīgi...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru