Kā jums šķiet, vai pasaulē var pastāvēt bezierunu mīlestība. Tāda mīlestība kāda pastāv starp vecākiem un bērnu tā pirmajos gados, jo ar laiku tā apaug ar dažādiem nosacījumiem, ultimātiem un uzstādījumiem.
Vai ir iespējams pieņemt cilvēku tādu kāds viņš ir.
To ir viegli apsolīt pirms ievilināšanas slazdā, bet kad nosacītais slazds aizcērtas, tad no kakta tiek vilkts laukā lielais laukakmens, kas iesiets striķī un ar smaidu sejā tiek aplikts ap kaklu otram.
Prātā nāk salīdzinājums no kādas filmas, kur meitenīte pacietīgi gaidīja savu lapsiņu, sēdēja stundām un gaidīja, lai kaut uz mirkli varētu to skatīt, un kad starp viņām sāka nodibināties nosacīta uzticēšanās (cik nu starp meža zvēru un cilvēku tas var būt), meitēnam uznāca vēlme to pieradināt un padresēt. Līdzīgi notiek ar cilvēkiem, tuvošanās laikā mēs viens otru pieņemam par neiepazītu meža zvēru, bet ar laiku pletnīte nāk palīgā, lai panāktu paklausību un solītās brīvības vietā, mēs tiekam pie 3m garas ķēdes, salmu cisām un emaljētas ūdens bļodas...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru