Eko Bio

Eko bio dzīvesveids, kas tas ir?
Google man 'izmeta' informāciju par Eko Investors, tie nav nekādi eko tūdaliņi, bet nopietns investoru kantoris, nezinu vai viņiem tuvs ir eko dzīvesveids, varbūt viņi biznesā piekopj eko ētiku? Lai nu viņi paliek, kur bijuši mums interesē Eko Bio!
Dažkārt vārdos ir grūti izteikt ko šis dzīvesveids sevī ietver, jo saistīts ar tik daudz lietām. Pats vienkāršākais un virspusīgākais laikam būtu uzskatīt, ka eko bio dzīvesveids sevī ietver - ēst veselīgi. Ko tas nozīmē? Vai tas būtu - iepirkties vien eko bio veikalos? Varbūt doties pārtikas meklējumos uz mežu vai piemājas dārziņu? Vai ēst eko bio ir tas pats, kas ēst veselīgi? Vai holesterīns, kas tiek uzņemts ar eko gaļu  vai cepumu būs mazāk kaitīgs? Kas attiecas uz pārtiku šķiet, ka nepietiks ar eko bio uzlīmi, būs vadzīgs kas vairāk - domāt līdzi! Piekrītu, ka tas prasa laiku un smadzenes un, ja smadzenes mums pa retam ir, tad ar laiku gan ir pašvaki! Tātad varam rezumēt, ka ēst veselīgi prasa laiku!
Ejam tālāk pārceļamies no virtuves uz viesistabu. Eko bio dzīvesveids nav iedomājams viesistabā iepretim TV, mums jādodas ārā!! Ārā - kur? Rīgas parks neder, nav gana eko bio! Dodamies tālāk no mašīnām un trokšņa! Kā mēs tur nokļūstam? Ne jau ar auto! Startējam ar veļļuku, skritulenēm vai distancenēm, galu galā kājām! Beidzot esam tā patālāk no visa, esam mežā. Vai cilvēks maz tur iederas, ceru, ka jā! Esam saklausījušies klusumu, laiks doties mājās! Pārveļamies pāri slieksnim taisni siltā vannā! Eko bio vannas istabā iederas sāls, māli un varbūt nedaudz kafijas skrubīša - nekā lieka!
Kas attiecas uz eko bio guļamistabu ar to lai katrs tiek galā pats, man svešās guļamistabām un jums manā nav ko darīt! :)

Iebiezinātais piens

Bija laiki, kad vasaras pavadīju Salacgrīvas 1.vidusskolas mājīgajās klasēs, jo tieši tur TTP basketbola sporta skolas audzēknēm notika sporta nometnes. 
Neskatoties uz to, ka treniņi notika 3x dienā, no kuriem viens bija uz fizisko izturību, laiks ārpus treniņiem tika pavadīts visai interesanti un atmiņas arī ir tikai pašas labākās.
Viena no aktivitātēm ārpus treniņu grafika bija iebiezinātā piena ēšana, klāt piekodām Selgas cepumus un lai tā lieta labāk ietu lejā pa virsu uzdzērām limpeni! Mmmmm kas par kaloriju bumbu! :)
Bērnības garša ir tāda interesanta un neizskaidrojama lieta, var jau domāt, ka tā nav īsta, jo atmiņa viļ un garšas kārpiņas dzīvo savu dzīvi. Bet kāpēc nereti notiek tā, ka pagaršojot kādu produktu mēs pie sevis noņurdam: "mmmm garšo kā bērnībā!" Tieši tā gadījās šodien man, kad pagaršoju Meirāna Iebiezināto pienu! Un, ja vēl būtu bijuši Selgas cepumi un limpene, tad vajadzētu tikai trīs treniņus dienā, lai es būtu atgriezusies Salacgrīvas 1.vidusskolas mājīgajās klasēs! :)

No kurienes rodas lietas?

Atšķirībā no TV reklāmas, kur Uldis Dumpis izmisīgi vēlas uzzināt - kur paliek lietas, vai kur ir viņa brilles, kā arī kāpēc un kam viņš ir piezvanījis, es vēlos uzzināt - no kurienes rodas lietas? Saprotams, ka daļu mēs nopērkam, tad vēl dāvinātās, bet pārējās? No kurienes tās?

Kāpēc man ir licies, ka man vajag kādas 20 dažādas taču tonāli diezgan līdzīgas ēnas? Ok, jā, salīdzinot tiešām var redzēt atšķirību, bet vai tiešām?... :) 

Paskaitot šos impulsīvos pirkumus traks var palikt! Laikam jau tāpēc man nav īpaši žēl, kad Ernests iebrauc ar savu mazo pirkstiņu kādā no kārbiņām un man ir legāls iemesls to izmest, pretējā gadījumā kāpēc?, jo atšķirība taču ir! :)
Vēl ir savāktās lietas - akmentiņi, gliemežvāki, spīgulīši! Atceros, ka reiz pārvedot no ceļojuma kārtējo akmeņu sauju atskārtu, ka akmeņi saskrāpējuši fotoaparātu, jo piekritīsiet, ka nebija īpaši prātīgi tos sabērt foto somiņā!? Tagad man ir vesela kaste ar akmeņiem - jāsaka godīgi, ka lielākajai daļai no tiem izcelsme vairs nav zināma, līdz ar to atbildes no kurienes tie radušies īsti nav! :) Bet man ir prātā viens projektiņš kur es tos varētu pielietot! 

Lai jums mīlīšu pēc iespējas mazāk tādu lietu, kuru izcelsme nav zināma! :)
p.s. Man nav nekāda sakara ar pasvītrotajiem vārdiem, kurus uzklikojot jāaizpilda kaut kāda tur aptauja!!

Galerija Birkenfelds

Tā pavisam nejauši dienu pirms Ernesta 11 mēnešu jubilejas klīstot pa Rīgas ielām un domājot, ko pasākt ar brīvo dienu, nolēmām doties uz Rīgas kluso centru.

Galerijā Birkenfelds esmu bijusi ne reizi vien, pat ir trāpījies pabūt uz Ulvja Alberta izstādes atklāšanu. Nekad neesmu vīlusies, jo šķiet kaut ko skaistu, uz pārdomām vedinošu tur var atrast jebkurš mākslas mīļotājs.

Kas gan šo galeriju padara tik spirdzinošu? Pirmām kārtām jau tas, ka tā nav snobiska. Tur ir kaut kas no silta, rakstaina vilnas pleda :) ko var pētīt un sildīties vienlaikus. Otrām kārtām, taču ne mazāk svarīgs ir tās īpašnieks. Google rāda, ka viņu sauc Toms Zvirbulis. Tomam ir trenēta redzes atmiņa, jo viņš nekļūdīgi atceras, ka esam pie viņa jau bijuši. (Jāsaka, ka tas ir bijis vismaz 11 mēnešus atpakaļ! Nav slikti, vai ne?) 

Galerijas īpašnieks, Toms, ir kā labs veikalnieks, kas ļauj pabaudīt preci (šajā gadījumā apskatīt ekspozīciju) un īstajā brīdī nāk klajā ar kādu interesantu stāstījumu par redzamajiem darbiem. Turklāt stāsts nav uzbāzīgs vai vīzdegunīgi augstprātīgs. Tas pat nav stāsts - tā ir saruna!

Piemēram, tagad galerijā starp gleznām un skulptūrām aplūkojamas arī kādas Natašas Gudermanes fotogrāfijas - Mademoiselles. Parīzes intīmais portrets. Pirmajā mirklī šķita - nu jā, pa kādai kailai meičai mazos dzīvoklīšos/ istabās. Bet tad nāk Toms un stāsta, ka, piemēram, plastmasas groziņš, kurā ielīdusi meiča patiesībā ir viņas vanna un duša vienlaicīgi. Jo raugi, fotografētās sievietes vieno fakts, ka viņas ir izvēlējušās dzīvot mazos mansarda tipa dzīvoklīšos Parīzes labākajos rajonos, lai ietaupīto naudu tērētu skaistiem tērpiem, kurpēm, gardai kafijai ar draugiem. Turklāt rakstot savu adresi viņas ar lepnumu var norādīt "krutāko" Parīzes indeksu, tas ka dzīvoklis ir mazs ar minimālām ērtībām jau nav jāsaka, toties ikvienam ir skaidrs, ka dzīvoklis tādā rajonā ir ar lielisku skatu!

Tagad atgriežamies Rīgas ielās. Ko es tur redzu? Pilnas ielas ar dzīvokļu indeksiem - Mercedes SLK, Cayenne porsche u.tml. Redzu apģērbu, kas tiek valkāts uz kreiso pusi, lai pat nezinātājam būtu skaidrs - tas, kas man ir mugurā ir dārgi un ekskluzīvi! :) Ne jau visi rīdzinieki tādi, bet daudzi....

Anonīma vēstule

Brīvdienās, kad viesojos pie omas avīzē Pavards izlasīju kādu vēstuli un nespēju to nepārpublicēt, jo manī tā raisīja pretrunīgas sajūtas. Tad nu lūk vēstule:
Rakstu un sirds man sāp. Esmu izaudzinājusi četrus vergus Eiropai, citādāk to nevar nosaukt. Dzīvojām sovhozā, bija te gan zirgu ferma, gan konservu cehs, mani bērni gribēja mājās palikt un saimniekot, savas mājas uzcelt - lai visi būtu kopā. Izcīnījām to brīvību un viss bija pagalam, tagad divi dēli ir Portugālē, neesam tikušies jau piecus gadus, jo atbraukšana ir dārga un viņi jau tur arī nav nekādi priekšnieki, tikai strādnieki. Tur pie vietējiem izkalpoties nevar, ja strādā saimniecībā. Jā, viņus labi ieredz, viņi labi strādā un atsūta arī uz mājām labas dāvanas, bet tas arī viss..
Meita aizbrauca uz gadu, palika uz trijiem un tagad jau ir apprecējusies Dānijā, bijām pie viņas ciemos. Jāsaka - ja ne šis laiks, tad mēs gan visticamāk nekad neaizbrauktu tik tālu pasauli apskatīt, bet kas tas ir, salīdzinot ar ikdienas dzīvi!Mēs ar vīru jau neesam vairs jauni, mums gribētos mierīgi auklēt mazbērnus, bet savu mazbērnu vārdus es pat tā īsti izrunāt neprotu - visur ir sveštautības paradumi...
Visilgāk mājās turējās jaunākā meita, kura izmācījās par medmāsu. Paliks un dzīvos mājās, mums te vietējais doktorāts - tur varētu strādāt, bet tur noņēma vienu slodzi, nav vairs vietas. Kādu laiku viņa mēģināja pati pelnīt ar masāžām un špricēm, bet cik tad laukos to masāžu paņem un šprices jau tagad vienkāršas - tur reizēm par speciālists nav vajadzīgs. Pagājušajā rudenī vēl nopelnīja samērā lielu naudu, kad te vienam biezajam vajadzēja dārgu kaķi ārstēt - taisni vai jāsmejas. No tās naudas viņa līdz jaunajam gadam iztika, bet tad sazvanīja bijušās kursa biedrenes, kuras mācās somu valodu, lai brauktu prom...Nu mūsējā ilgi domāja un raudāja, mēs ar tēvu beigu beigās paši mudinājām - brauc un mēģini. Te mājas būs vienmēr. Un tad viņa arī aizbrauca, sākumā uz tiem kursiem, sākām pamazām pierast, ka nav pa nedēļu mājās, bet vakar aizlidoja jau prom, pirmais līgums uz 6 mēnešiem. Viņa gan teica, ka braukās uz mājām pat par pēdējām kapeikām un līgumā esot ik pēc 6 mēnešiem 3 brīvas nedēļas...
Tas nu tā, gan jau Dieviņš dos un kāds no četriem apdomāsies un atgriezīsies varbūt. Vienkārši tāda sajūta, ka dzīve nodzīvota veltīgi, ka neesam ne sev, ne savai valstij nekādu paaudzi devuši... N.

Alerģija

Katru pavasari žurnāli pilni ar rakstiem par alerģijām. Nebūtu jau slikti, taču diemžēl vairākums rakstu ir  copy paste no iepriekšējā gada žurnāla. Kaut kas līdzīgs ir ar rakstiem par pludmales figūrām, kad sākt kaut ko darīt un kad ir pēdējais brīdis, lai pludmalē parādītos peldkostīmā nevis kleitā ar garām rokām!
Atgriežoties pie alerģijām. Alerģija tiek saukta par 21.gs industriālās vides slimību. Visu vēl vairāk saasina mākslīgās piedevas, smaržvielas un kairinātāji ik uz soļa! Pulveris ar svaiga gaisa aromātu, manuprāt, ir sviests augstākajā mērā!
ņemot vērā, ka mans dēliņš ir īpaši jūtelīgs uz šo industriālo vidi, tad par alerģijām esmu atlasījusies bez sava gala. Diemžēl latviešu valodā nekā īpaši jēdzīga nav. Ārsti arī nekādu lielo skaidrību nav ieviesuši, vien plāta rokas un saka, ka katrs gadījums ir individuāls. Jāraksta pārtikas dienasgrāmata un jāvēro bērns. Šajā brīdī pārņem iekšējais protests, jo mazais taču nav poligons, kur mēģināt visu pēc kārtas, turklāt katrs neveiksmīgs mēģinājums beidzas ar to, ka āda jāārstē nedēļām!
Neesmu mediķis, bet ievietošu informācijas esencīti, ko man ir izdevies izkristalizēt lasot dažādus ar pārtikas alerģijām saistītus rakstus. Lielākā problēma cik noprotu ir histamīna izdalīšanās organismā. Ir vairākas pārtikas produktu grupas uz kurām var būt alerģija, bet šeit mēģināju uzskaitīt lielākos ļaundarus! :)

Histamīnu saturoši produkti (stimulē tā izdalīšanos organismā):
-alkohols (īpaši alus, vīns un sidrs);
- anšovi:
- avokādo:
-sieri (īpaši parmezāna, zilie un rokforas);
- žāvēti augļi un žāvējumi (aprikozes, rozīnes, žāvēta gaļa utt.);
- sēnes;
- desas:
- piena produkti:
- spināti un tomāti;
- etiķis un to saturoši produkti (majonēze, ketčups)
- olīvas;
- garšvielas - kanēlis, čili pulveris, krustnagliņas, anīsa zvaigzne, muskatrieksts, karijs un kajenes pipars).

Daži produkti liek ķermenim atbrīvot viņa paša histamīnu, novedot pie alerģijas simptomiem. Jāatzīmē, ka alerģijas tests uz šiem produktiem var būt negatīvs, jo iemesls būs histamīna nepanesība nevis pārtikas alerģija.
- alkohols;
- banāni;
- šokolāde;
- olas;
- piens;
- papaija;
- ananāsi;
- zemenes;
- tomāti;
- jūras veltes.

Taču ir arī lietas, kas samazina histamīna koncentrāciju - C vitamīns, omega-3, cinks un magnijs, jādzer arī daudz ūdens. Lūk arī pārtikas produkti, kas mazina histamīnu:
- āboli;
- bumbieri;
- arbūzs;
- melone;
- pētersīlis;
- zaļā paprika;
- brokoļi;
- ziedkāposti;
- salāti;
- saldais kartupelis;
- pilngraudu milti,
- džins un vodka (samērīgos daudzumos) :).

Ceru, ka šī informācija palīdzēja viest kaut nelielu skaidrību ēdienkartē!

Priecīgu 14. februāri

Daudziem 14. februāris ir Valentīndiena. Mana draudzene, piemēram, šodien svin meitiņas pusgada jubileju. Sveiciens visiem - gan 14. februāra svinētājiem, gan Ērikai 6 mēnešu jubilejā!
Nezinu, ko es šodien gribēju svinēt 14. februāri vai ceturtdienu, bet varbūt šodien varētu būt Brūnuļu dzimšanas diena. Brūnulis kā jau mēs zinām dzīvo Imanta Ziedoņa Brūnajā pasakā. Tur gan nav skaidrības vai viņu sauc Brūnītis, Brūnulis, Gatavelītis vai Gatavonis, bet katrā ziņā - daudz laimes dzimšanas dienā! :)
Es mazliet pabūros pa virtuvi un pagatavoju šo ārkārtīgi garšīgo paēdienu! Tas būs īsts baudījums visiem šokolādes cienītājiem. Recepte ir šāda:
Pamatsastāvdaļas:
4 olas
150g sviests
250g-300g tumšā šokolāde
1 glāze pilngraudu auzu milti
1 glāze cukura
100g skābais krējums
200g lazdu rieksti (taču var iztikt arī bez tiem) 
Papildsastāvdaļas pieaugušo Būnelītim:
50g Cointreau
vai nedaudz apelsīna sulas
vai 50g konjaciņa
p.s. Neaizmirsīsim, ka alkahola lietošanai ir negatīva ietekme! :)

Sviestu kopā ar šokolādi kausē ūdens peldē. Kad masa nedaudz padzisusi tai piejauc iepriekš viegli sakultas olas, cukuru, krējumu un miltus. Visu samaisa viendabīgā masā. Riekstus var iejaukt masā, vai bērt pa virsu
Es cepu Helmuta dāvinātajā silikona formā (23cmx20cm), līdz ar to nevajadzēja papildus taukvielu, ja cep keramikas traukā, tad to noteikti vajadzētu nedaudz ietaukos, ieeļļot vai iesviestot. Cep 30min 150C.

Brūneļa viducim jābūt valgam!
Ja gadījumā gribas vēl šokolādi, tad var pagatavot šokolādes mērcīti no saldā krējuma un šokolādes!

Kā lai zin', ka mīl

Attiecības ar bērniņu vecāki sāk veidot jau no paša pirmā mirkļa, kad tiek gūts apliecinājums - jā, mums būs bērniņš!
Domāju, ka tēvi gan šajā gaidīšanas periodā, gan vēlāk ir nedaudz  apdalīti, jo lai vai kā tie necenstos viņi nekad neizjutīs fizisko un ķīmisko saiti! Bērniņam atrodoties mammas puncī, tēvs nevar izjust pirmos spērienus vai to, ka mazais žagojas, vēlāk - pirmajā pusgadā pēc dzimšanas tēvi joprojām ir apdalīti, jo bērniņam primāri vajadzīga mamma, kas viņu baro un kuri viņš pazīst. Nomierināt arī vislabāk spēj mamma, jo viņas ķermeņa smarža un sirdspukstu ritmu viņš pazīst vislabāk, patiesībā jau tas ir vienīgais, ko viņš pazīst šajā vēsajā, svešajā pasaulē!
Es varu tikai apbrīnot jaunos tēvus par viņu neatlaidību un pacietību ejot cauri šim periodam, kas kopumā ilgst aptuveni gadu, saglabājot nerimstošu interesi, gaidot brīdi, kad tā tiek atalgota ar bezzobainu smaidiņu ieraugot tēti pārnākot mājās.
Taču arī mammai ar visu to, ka fiziski saikne ir ciešāka viss nebūt nav viegli! Pavisam godīgi runājot mīlestību un mātes jūtas es neizjutu uzreiz. Protams ar veselo saprātu jau apzinies, ka tas ir Tavs bērns, bet nepamet tā dīvainā sajūta, ka es viņu tik maz pazīstu. Nepalīdz arī tas, ka viņa vajadzības un raudāšanas iemeslus nav tik viegli atminēt un saprast.
Brīžiem pārņēma savāda sajūta - vai tas, ka nespēju "nolasīt" bērna vajadzības nozīmē, ka neesmu laba mamma, bet varbūt es nemīlu pietiekoši stipri?!... Labi, ka talkā nāk smadzeņu kreisā puslode, kas saka - nepazīstamo mīlēt ir grūti un mīlestības "atslēga" nav vajadzību un noskaņojuma nolasīšanā, tas ir tikai saistvielas. Atslēga ir tas, ka Tev nav vienalga. Tik ilgi cik Tev rūpēs Tu mīlēsi. Ja Tev rūp bērniņš tātad tas nozīmē, ka mīli, bet to, kad viņš grib ēst vai opā iemācās ar laiku!

Bērnu TV pārraides

Nevilšus sērfojot pa internetu manu uzmanību piesaista dažādi raksti un pētījumi par bērniem. Dažkārt pētāmais jautājums man šķiet loģisks, bet zinātnē jau vajag pierādījumus, tāpēc pētījumi ir nepiepieciešami.
Lūk, ja nemaldos, ASV tika veikts pētījums par bērnu TV pārraižu ietekmi uz bērna attīstību. Pateicoties efektīviem mārketinga paņēmieniem daudzi vecāki tic, ka izglītojošus raidījumus jau nu gan drīkst un ir pat vēlams bērniem skatīties, jo izglītojošu pārraižu skatīšanās stimulē zīdaiņa/bērna smadzenes un to attīstību. Amerikas Pediatru akadēmija neiesaka TV bērniem, kas jaunāki par 2 gadiem, jo nav pierrādījumu tam, ka tas veicinātu zīdaiņa/bērna attīstību, pat vairāk, pētījums parāda, ka tie bērni, kas vidēji dienā pavadījuši 1 stundu skatoties TV trīs gadu vecumā uzrādījuši sliktākas valodas, kā arī motorikas prasmes .
Pētījumā tika analizēti arī skatīšanās paradumi - viens pats vai kopā ar vecākiem. Protams, ka skatoties pārraidi kopā ar vecākiem un saņemot viņu komentārus vai jautājumus par redzēto uzrādīja labāku vērotā kvalitāti un apstrādi. Lielākajai daļai tas noteikti šķitīs loģiski, bet cik daudz tomēr ir to vecāku, kas izvēlas vieglāko ceļu un nosēdina bērnu pie datora vai TV, lai sīkais taču vienreiz liek mieru! (Jā, tieši tādus argumentus esmu dzirdējusi.)
Mans tēvs filmas un TV kopumā mums ar brāli bērnībā ļāva skatīties tikai ar tādu noteikumu, ka pēcāk mēs pastāstīsim par redzēto un saprasto. Manuprā,t tas ir ļoti pareizi, nevis ļaut pasīvi blenzt, bet iesaistīt bērnu, jo nekur tālu no TV un datora jau neaizbēgsim, nedzīvojam jau zaru būdās! Tas, ko  mēs varam ir - gudri izmantot šos instrumentus. Guns don't kill people! :)

Jauns sākums

Varu saderēt, ka ikvienai no mums vismaz reizi dzīvē ir bijusi vēlēšanās sākt jaunu dzīvi. No pirmdienas, jaunā gada vai pavasara. Jaunu dzīvi mēs vēlamies sākt tad, kad ir iespēja pāršķirt baltu lapu. Vai jaunais gads nav gana laba baltā lapa?
Jauna dzīve paģēr iezīmēt to punktu, kur tad ir TAS sākums.
Mans sākums šoreiz būs Ernests.
Jāatzīst, ka tomēr apstākļiem ir sekundāra nozīme, jo attieksmes maiņa būs tas, kas jaunajā dzīvē ne reizi vien noderēs.Nebūtu jau slikti, ja ik uz soļa būtu LIELĀ iespēja, kas mainītu dzīvi vai LIELISKAIS vīrietis baltā džemperī. Ko darīt, ja pirmdiena ir pirmdiena vulgaris un pie horizonta nav vērā ņemamu pieturas punktu?
Tikkai attieksmes maiņa pārvērtīs pirmdienu vulgaris par P_I_R_M_D_I_E_N_U iespējams pat sāks skanēt mūzika gluži kā filmās kur galvenais varonis iet pa lietainu ielu, bet fonā skan I'm singing in the rain.
Ko darīt tālāk?
Attieksme ir jāmaina  tagad, nesagaidot nez kādas X lietas, kā, piemēram, perfektu apstākļu sakratību, jo tādu visticamāk var nebūt un ko tad?  Allaž būs kāds āķītis, kas aizēnos perfekto skatu, bet perfekta kārtība nav interesanta, daudz foršāk ir lietus un saule vienlaicīgi, jo tad var ieraudzīt varavīksni.
Lai viss izdotos par jauno dzīvi kādam ir jāpastāsta vai vēl labāk ieviest tādu kā atskaiti, piemēram, nofočēt skatu uz parku katreiz, kad ir pievarēts slinkums un apstākļi. Kolosāla galerija sanāks! :) Kaut vai dienas plānotājā iezīmēt smieklīgu lapsiņu par godu jaunas, iedvesmas pilnas dzīves sākumam!
Lūk vietas, kur iedvesmu "pārdod" kilogramos - tirgus, bibliotēka, pikniks pašam ar sevi un termokrūzi, bezmērķīga braukšana ar auto, grāmatnīca vai aptieka. Par pēdējo sameloju! :)
p.s. Šis ieraksts arī gaidīja perfektu apstākļu sakritību - bērns mierīgi čuč, mājas lietas apdarītas, es  - rakstu. Lai šīs trīs lietas sakristu bija nepieciešami 4 mēneši :) vai tas ir tā vērts? Laikam jau nē, lietas jādara tikko kā ir iespēja! :)

Šis stāsts

Domāju, ka katra topošā māmiņa (apzīmējums grūtniece man ļoti netīk, jo šim vārdam tiek piesaistīts kaut kas grūts, bet grūtniecība ne vienmēr tāda ir) domā par to kāds tad tas finišs būs, kā noritēs dzemdības, vai tās būs tādas kā iecerētas. Te vietā būtu piebilde, ka tas nebūt nav finišs šeit tikai visa jautrība sākas! To varētu dēvēt par  viena posma pārdzimšana nākošajā, tā gan!

Vēlējos, lai mans stāsts nedaudz „nostāvās”, lai manas emocijas nedaudz noplok un brīdī, kad rakstīšu savu stāstu, lai lietas būtu nostabilizējušās.

Tad nu lūk še būs mans stāsts:

Pārdomājot visus iespējamos variantus paliku pie ūdens dzemdībām Siguldā.
Vecmāte , kuru izvēlējāmies (Dr. Inese Kampuse) piedāvāja uzrakstīt vairākus dzemdību scenārijus, lai būtu rezerves risinājumi, kā rīkoties tad, ja, piemēram, dzemdības, kā teikt,  sākas ne tajā vietā un laikā kā iecerēts. Arī pārrunājot ar draudzenēm un klausoties dažādos dzemdību stāstus vienā brīdī ievēroju, ka visi beidzas ar vienu un to pašu frāzi: "Bet Tev tā nebūs!"
Sākumā rakstīt šādus dzemdību scenārijus likās diezgan dīvaini, jo protams es vēlējos, lai viss notiktu kā iecerēts, lai situācija tiktu vismaz daudz maz kontrolēta un neko tālāk par vēlamo scenāriju izdomāt nevarēju, taču dzīve ievieš savas korekcijas.
Piektdienas vakarā devāmies uz vakariņām pie draugiem ar kuriem jautrības kā allažiņ netrūkst un smejamies līdz asarām! Protams neiztikt arī bez piezīmēm, ka viss var sākties kuru katru brīdi un tad atkal jau prātā nāk neuzrakstītie scenāriji, kā būtu, ja būtu...
Atbraucot mājās un liekoties „uz auss” naktī manu miegu pārtrauca vēdersāpes-nevar saprast, kāpēc mazais tik sāpīgi pa punci spārdās, , ka katrs spēriens atbalsojas muguras sāpēs. Kaut kā šo nakti tomēr pārdzīvoju tāpēc uzreiz no rīta zvanīju mūsu vecmātei, lai pakonsultētos vai gadījumā jau nav jāsāk post ceļa soma. Pastāstu arī to, ka sāpes/ spārdīšanās notiek ar noteiktiem intervāliem, kas pat man, kas gaida pirmo bērniņu šķiet zīmīgi! Taču vecmāte iesaka iedzert nošpu un šiverēt pa māju. Zāles nepalīdz un sāpju dēļ  nekāda šiverēšana nesanāk. Sestdienas vakarā atkal zvanu vecmātei, lai pateiktu, ka situācija (sāpes) nav uzlabojusies. Norunājam svētdien satikties, lai paklausītos sirds toņus, tomēr dažas stundas vēlāk vecmāte atsūta sms!!, kurā  ierosina visu atlikt uz pirmdienas rītu un citējot „baudīt saulaino dienu,, kaut gan spazmas un velkošā sajūta nebija pārgājušas, vecmāte  uz nakti iesaka iedzert Ibumetīnu.
Esmu ārkārtīgi laimīga, ka mans vīrs ir rīcības cilvēks, kas zina arī to, ka es esmu ļoti pacietīga izturot sāpes. Tad nu lūk – vīrs neskatoties uz ārsta ieteikumu tikties pirmdien rīkojās „uz savu galvu” un mēs devāmies uz Dzemdību namu, jo trešā negulētā nakts man visticamāk par labu nenāks! Dzemdību namā mūs sagaidīja ārkārtīgi jauka vecmāte - Dr. Ingrīda Ozoliņa, kas manu „diagnozi” uzreiz pateica: “Meitiņ, es jau pēc acu zīlītem redzu, ka Tu tūlīt dzemdēsi !” Tā  arī notika, atvērums jau bija 8 cm un klausīties sirdstoņus , ko pa tālruni vēl ieteica „mūsu vecmāte” nebija jēgas. Kad Dr.Ozoliņa  sazinājās ar mūsu vecmāti, lai informētu viņu par situāciju, viņai pietika drosmes, lai ierosinātu mums doties uz Siguldu! Šāds scenārijs – ar iespēju dzemdēt pa ceļam uz Siguldu man pavisam nepatika, tāpēc paliku, kur biju un jau pēc nepilnām 2 stundām man uz vēdera tika uzlikts mans mazulis.
Viss beidzās laimīgi, neskatoties uz to, ka pie apskates man ārste teica, ka ūdeņi jau ir zaļgani! Dr.Ozoliņa izdarīja visu iespējamo, lai novērstu manu satraukumu – paldies viņai par to- profesionalitāti un sirsnīgo attieksmi!
Nobeigumā pavisam noteikti gribu piebilst, ka šis nav reklāmas raksts kādam konkrētam profesionālim un kādam citam „profesionālim” antireklāma. Šis ir MANS stāsts , kurš negribot tomēr uzdod jautājumu par speciālista atbildību tik būtiskā (manas) dzīves notikumā, pat ja arī kādam tā šķiet vienkārša statistika.

Bezsakari

Kas notiek, kad nekas nenotiek: http://www.mansmazais.lv/article/794517/

Pabūt vietā bez interneta un telefona pārklājuma dažkārt ir visai interesanti, bet interesantums zūd jau pēc pāris dienām, kad pārņem sajūta, ka esmu atgriezta no īstās dzīves, kas rit savā tempā bez manas līdzdalības. Tad paiet šīs dažas dienas un āre če nu interese par notiekošo globālajā pasaulē lēnām zūd un ir iespēja pievērsties savam dienas tempam. Vēl pēc dažām dienām var sākt izbaudīt savu mazo kosmosu. Kā zinādama savā ekipējumā biju iekļāvusi vairākus dziju kamolus un  savu lielāko projektu - tamborēta bērnu sedziņa. Darbs raiti ritēja un šobrīd jau to būšu pabeigusi, vēl tikai pavisam mazai astītei jāpārkāpj! :)

Rokdarbi vispār ir tāds interesants meditācijas veids, no vienas puses domām vajadzētu būt brīvām, bet tās tādas par visiem 100 % nav, jo nepārtraukti jāskaita valdzīņi, lai neieviestos kāda kļūda. Viena doma, kas manu galvu nepameta bija - lai seziņa sanāktu silta un mīksta. Ik pa laiciņam darbiņu izklāju sev priekšā un iedomājos kā segšu savu bērniņu, cik viņam silti būs. Varbūt sedziņa pat nodzīvos tik ilgu mūžu un varēs kalpot vēl maniem mazbērniem.

Vēl šīs dienas man ļāva izrunāties ar savu mazuli, lai soli pa solim viņam izstāstītu, kas drīzumā būs jādara man un, kas viņam, jo dzemdību process mums abiem būs jauns un nezināms "piedzīvojums". Savu daļu darāmā es uzzināšu procesā, bet kā paliek ar bērniņu? Ja es viņam nepastāstīšu, ka viņam jāpiespiež zodiņš pie kakla, lai vieglāk tiktu laukā, tad viņš to nezās, lūdzu viņu nebaidīties. Stastīju arī par to, ka ārpusē būs nedaudz vēsāks, nekā viņam ir bijis visus šos mēnešus un gaismas arī būs vairāk, bet viņam viss patiks, jo apkārt būs ģimene, kuru balsis viņš jau pazīst! Viņš varēs ieraudzīt tēti, kura nomierinošos glāstus un mīļo balsi viņš ir baudījis katru dienu!

Pēc tā kā bēbītis uzvedās tagad es jūtu, ka neziņa ir mazinājusies un viņam arī ir savs dzemdību plāns! Tā kā šādas bezsaites dienas ir jāizbauda, lai nodibinātu kādu daudz svarīgāku un būtiskāku saikni!

Tev jau ir raksturs

Pārdomas par to, kad un kas veido mūsu raksturu.
Pēdējās nedēļas sanākušas tādas visai intensīvas, daudz ciemiņu un ciemošanās, kas savukārt nācis roku rokā ar interesantām sarunām un pārdomām.
Sarunas bieži vien aizved pie tādām tēmām, kā bērna raksturs un tā veidošanās, kas sadala sarunu biedrus tajos, kas uzskata, ka bērns pasaulē nāk kā balta lapa un tajos, kas ir pārliecināti - mazajam bēbītim savs raksturs jau veidojas vēl puncī esot. Taču nereti bērnam pieaugot nākas secināt, ka viņš uzvedas tieši kā tēvs, jeb dažkārt dzirdam citus sakām - nu, ja tas jau Tev no mammas, vai ābols no ābeles tālu nekrīt (saliekot tēvu un māti vienā maisā :) )!
Es piederu pie tiem, kas domā, ka vairāk vai mazāk bērns piedzimst kā balta lapa un raksturs tiek veidots un veidojas vecāku un bērna mijiedarbībā. Teiksim tā - bērns nav gluži balta lapa, jo uz lapas ieskicēts ievads. Jā, es jau dzirdu oponentus, kuriem ir bērni un, kas pilnā balsī sauc, ka man nav taisnība! Kad Tev būs bērns, tad tik Tu redzēsi, ne visu varēs sarunāt un ieaudzināt! No vienas puses es piekrītu, jo tas ievadiņš jau ir, bet no otras puses, ja audzināšana būtu tik bezjēdzīga, tad jau neviens ar to nenodarbotos!

Par piemēru ņemsim dvīņus, kas auguši dažādās ģimenēs un vidēs. Ja audzināšanai nav nekādas jēgas, tad viņiem vajadzētu būt līdzīgām rakstura iezīmēm neatkarīgi no tā, kas viņus uzaudzinājis un kāda vide apkārt bijusi uzaugot. Veikti daudz un dažādi pētījumi šajā sakarā, bet joprojām viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nav, jo pat vienā ģimenē uzaudzinātiem dvīņiem raksturi nebūs identiski... Tas savukārt apstiprina to, ka katram ievadiņš uzrakstīts individuāli.

Grūti pateikt kas vairāk ietekmē raksturu - redzētais (vide) vai piedzīvotais (ģimene un iedzimtība), jo tik daudz dzirdēts par bērniem, kas ir adoptēti zīdaiņa vecumā, bet rakstura iezīmes ne tuvu nav tām, kuras mēģināts ieaudzināt. Tajā pašā laikā nav arī tā, ka abolūti zemē metams būtu laiks, kas pavadīts audzinot bērnu, turklāt ar rakstura audzināšanu un veidošanu nenodarbojas vecāki vien, nedaudz apzinātākā vecumā mēs pārņemam šo stafetes kociņu no saviem vecākiem. Reizēm gadās, ka stafetes nodošanas brīdī sprungulis nokrīt zemē un tiek zaudēts, ja ne viss tad daudz, kas no iepriekšējās bagāžas... Tad nu nekas cits neatliek, kā meklēt jaunu vai apstāties, lai "paceltu" nokritušo.

Darāmo lietu saraksts

Lietas, kas jāpaspēj pirms gaidāms bērns: http://www.mansmazais.lv/article/784045/

Ir bezgala daudz publikāciju par lietām, kas jāsagatavo pirms mājās ienāk bērniņš. Piemēram, jāiekārto bērna istaba, jāsaliek stūru un atvilkņu sargi, galu galā jāsakārto dzemdību soma, bet kā ir ar tām lietām, kas jāpaspēj baudīt gan māmiņai, gan topošajam tētim?! Lūgums uzskaitīto sarakstu lasīt ar smaidu! :)
Tātad lūk būs lietas, ko vajag un drīkst atļauties, kamēr vēl bērniņš nav nācis pasaulē:
1. Izbaudi to, ka karstu kafijas krūzi drīkst likt tuvu galda malai.
2. Parādi saules gaismu skaistajiem galdautiem, kuri tuvākajā laikā noguls skapja tālākajā stūrī!
3. Etiķa trauks drīkst rotāties uz galdu
4. Neliedz sev to prieku valkāt garus auskarus, nebaidoties palikt bez ausīm.
5. Ēd zemenes, apelsīnus, upenes, šokolādi un visu  ko citu izņemot vārītus burkānus un auzu tumi, to Tu vēl paspēsi!
6. Bez sirdsapziņas pārmetumiem mosties pl.10, paņem žurnālu un vārties pa gultu līdz pl,12, kad pienācis laiks RĪTA :) kafijai!
7. Valkā grūtnieču drēbes, tās nekad neizskatīsies tik skaisti!
8. Priecājies par klāt nākušajiem kg!
9. Pļāpā ar draugiem, kas atnākuši ciemos līdz 4 rītā, bet ja nespēj nejūties vainīga sakot, ka esi nogurusi un viņiem laiks doties! :)
10. Izbaudi to, ka vari tikt iekšā visās iestādēs, transportā un veikalos, tas drīz mainīsies!
11. Nēsā izlaistus matus cik vien bieži iespējams, jo drīz zirgaste būs Tava iecienītākā frizūra.
12. Izbaudi nesteidzīgas lietas - vanna, grāmatas lasīšana, ieziešanās ar krēmu!i
13. Radikāli, pēc saviem ieskatiem maini dienas plānu.
14. Izkalpini apkārtējos ar savām neiedomājamām iegribām pēc svaiga arbūza vai džank fūda nakts vidū! :)
15. Un visbeidzot, vai nav vareni, ka vēders nav jātur ievilkts?! :)
p.s. sarakstu droši var papildināt! :) 

Bailīgi

Pārdomas par Bailīgi: http://www.mansmazais.lv/article/778920/

Gaidīšinanas laiks ir jauks! Izbaudu to pēc pilnas programmas - gan saņemot uzmanības apliecinājumus no ģimenes, gan svešiem cilvēkiem, kā arī noraugoties uz plaši izplestajām acīm satiekot tos draugus un paziņas ar kuriem ceļi krustojas retāk.
Diemžēl viens no gaidīšanas laika pavadoņiem, kas pievienojas tieši finiša taisnē ir bailīgums. Bailīgums no tā vai zinu pietiekoši daudz, vai esmu gatava, vai viss nepieciešamais sagādāts un galu galā vai būšu laba mamma! Tāda sajūta, ka tuvojas gala eksāmens, kas izšķir visu! Nemierina pat doma, ka daudzas lietas notiks pašas no sevis un nav jau tā, ka dzīvē nav redzēts bēbītis un tas kā ar viņu jāapietas!
Galvā nereti ienāk pārdomas kā audzināt bērniņu jau no pašas mazotnes, lai viņā tiktu ielikts tas minimums, kas viņam dzīvē būs nepieciešams, lai viņam nekad nebūtu šaubu par vecāku atbalstu un līdzās esību. Pat nespēju iedomāties, ko domā un jūt tās sievietes, kas dzemdē 20 gadu vecumā un vēl mazāk tās pusaudzes, kas kļuvušas par māmiņam nesasniedzot pat 20 gadu robežu! Bet varbūt tad ir vieglāk, tad galvā nav visu šo pārdomu, jo ir lietas ar kurām vienkārši jātiek galā, paļaujoties vai nu uz sevi vai vecāku atbalstu.
Kā vecāki iegūst pārliecību, ka viņi ir labi vecāki? Vai to dod bērndārznieka apsveikums māmiņdienā, vai bērniņa neviltotais smaids? Kur ir tie atskaites punkti - tā līdz šim viss ir kārtībā un nav par ko raizēties! Es gribu bērnu veikalā iegādāties tādu līmeņrādi, kas parādītu, ka mans ceļš ir taisns, bet ja nav, tad turpat iegādāties nepieciešamos instrumentus tā labošanai! 

Puisītis vai meitenīte

Lūk arī mans šodienas ierakstiņš: http://www.mansmazais.lv/article/774937/

Šodienas sliktākā doma bija doties laukā. Neskatoties uz to, ka mugurā bija mana plānākā kleita glābiņa no karstuma un uzmācīgiem vīriešu skatieniem nebija.
Priecājos par to, ka mans šodienas galamērķis atradās kondicionētās telpās ar iespēju apsēsties.
Ar nožēlu jāatzīst, ka šī bija kārtējā izstāde, kur konceptuālais uzstādījums stāvēja pāri izpildījumam. Mani tik tiešām spēj uzrunāt gan abstrakta māksla, gan fotogrāfija, bet ja tajā nav vēstījuma, tad tā tāda plika ķēpa ar paskaidrojuma piekariņu vien ir.
Gaidot kamēr izklīst jūsmīgie izstādes atklāšanas viesi atlaidos uz trepītēm, kuras bija nosētas ar ļoti ērtiem griķu spilventiņiem. Zināju, ka tur tādi ir, bet šoreiz ar neaprakstāmu baudu izveidoju no tiem dīvāniņu un raudzījos uz garām slīdošām vīna glāzēm. Manas pārdomas iztraucēja jautājums: "Puisītis vai meitenīte?" Brrrr lūkojos jautātāja virzienā, bet tur nepazīstams puisis. Es saku, ka puisītis. Viņš - nu ja, tas jau tā - gan forši, gan ne pārāk. Ņemot vērā sirreālo situāciju šāds komentārs mani nez kāpēc nepārsteidz. Es viņam prasu: "Kādā ziņā?" Viņš saka, man ir viens draugs, kuram ir bērns un es viņu neesmu redzējis jau 3 gadus, tieši tik ilgi viņam viņš ir. Saruna līkumoja ap to cik ļoti mainās draugu loks pēc bērniņa ienākšanas ģimenē. Mēs sākam satikties ar tiem, kam ir bērni un ne jau tāpēc, ka mums nebūtu ko runāt ar draugiem bez bērniem, bet laikam jau tā ir vieglāk. Sabrauc tāds mazais bērnu dārzs, viņi tur paši savā vaļā skrien. (Protams kāda modra acs jau allaž ir nomodā!)
Es puisim atbildēju, ka tas jau atkarīgs no cilvēkiem, bet iekšēji man tādas 100% pārliecības nav. Laikam esmu vēl ideālu varā un šķiet, ka ar visu var tikt galā, ka negulētās naktis nemaz tik nervozu nepadara un draugiem laiks atradīsies, vajag tikai vēlēties un mazliet paplānot... Einšteinam galu galā arī bija dotas tikai 24h diennaktī... 

Auduma autiņi

Reku šeku jaunais ieraksts par auduma autiņiem: http://www.mansmazais.lv/article/772624/

Kad vīra brālis pirms kāda laiciņa apjautājās - kā tad būs?, vai mēģināsiet auduma autiņus? Pirmajā brīdī nesaprartu no kurienes viņam tādas domas! Kādā sakarā man būtu jāņemās ar auduma autiņu vārīšanu, gludināšanu un visiem pārējiem labumiem, ja ir tik jauks izgudrojums kā pamperi!
Nu ir pagājis laiciņš un manas domas mainījušās par 180 grādiem. Šobrīd esmu noskaņota mēģināt!
Aprunājos ar abām topošajām omām - abas saka, ka tas ir veicams un iedrošināja mani. Arī mana oma dzirdot, ka mazmazbērniņam plānoju lietot auduma autiņus bija par šo lietu, bet vislielāko pienesumu deva mana ginekoloģe, kas patiesībā bija visa iniciatore! Pēc viņas stāstītā viss šķiet vienkārši. Autiņus, kuros ietaisītas mazās lietas skalo un gludina, lielās lietas pēc vajadzības vāra.
Veicot provizorisku informācijas ievākšanu izkristalizējušies divi auduma autiņu varianti:
1. Gatavās auduma bikšeles, kurām maina ieliktnīti. Godīgi sakot biju šokā par to cik biezas vīles tām bija, nemaz nerunājot par lipekļiem, kuri jāsavieno filigrānā precizitātē, pretējā gadījumā āda noberzta kā likts!
2. Totālais old school - mana bērnība. Marles paketīte, ko ieliek aptinamā flenelītī. Šis variants tiks uzlabots izmantojot necaurlaidīgo autiņu/ paladziņu.

Tātad mans variants būs Nr.2. Mammai vien jāpajautā ietīšanas tehnika, kas nepaģēr drošības adatas vai jebkāda cita klipša lietošanu.
Auduma autiņus domāju izmēģināt kādas 2 nedēļas, lai saprastu vai labums ir patērēto nervu un laika vērts!

Jo MAN patīk

Ierakstu var izlasīt šeit: http://www.mansmazais.lv/article/766514/


Piektdien „atvadījos” no kolēģiem. Tāda diezgan dīvaina sajūta. Kad iet pavisam prom no darba, tad Tu zini, ka tur vairs neatgriezīsies, bet kad jāatvadās uz gadu, tad nevar zināt kuru no kolēģiem vēl satiksi, bet kuru vairs ne.
Kolēģus varētu sadalīt divās frontēs – tādos, kuri bērna nākšanu pasaulē uzlūko kā brīnumu un tādos, kas konstruktīvi raugās uz procesu. Vienu kolēģi vēlos izcelt jo īpaši, jo šķita, ka viņa ir pārliecinoša otrās frontes būtne, bet izrādījās ka nebūt nē!
Kopā mums pastrādāt sanāca ļoti īsu brīdi, bet sākotnēji viņa man radīja tādas rūdītas mārketinga nindzas tēlu, taču izrādījās, ka no nindzas nepaliek ne kripatiņas, kad lieta sāk grozīties ap bērniem. Jau no pašas pirmās dienas, kad viņa uzzināja par manu gaidāmo bēbīti, es tiku piekodināta izbaudīt šo kolosālo laiku! Lai koncentrējos tikai uz savu labsajūtu, jo caur to komfortā būs arī bērniņš! Nekādā gadījumā nevajag stresot un pārpūlēties, vienvārdsakot kļūt par īstu egoisti. Ikreiz, kad pusdienlaikā mūsu sarunas aizklīda līdz bērnu tēmai, viņa atplauka tādā smaidā un priekā, ko grūti aprakstīt!
Sākumā šķita, kas tad tur ko neieklausīties sevī! Bet tas līdz šim ir bijis pats grūtākais! Dažkārt šķiet, vai tiešām tā drīkst?  Tagad es teiktu vēl vairāk – ir ne tikai jāklausās sevī, bet arī jāizvairās no situācijām un cilvēkiem, kas Tev ir nepatīkami. Un vienalga, ko saka apkārtējie, ja ir kaut kas atgrūž, tad iekšējā sajūta ir jārespektē, lai arī racionāla skaidrojuma nav.
Starp citu, šādu cilvēku un situāciju „ravēšanu” vajadzētu veikt ne tikai tad, kad gaidām bērniņu, jo ir tik viegli atbildēt uz tādiem jautājumiem kā – kas Tevi kaitina?, Nepatīk? Bet tik grūti bez domāšanas pateikt kas Tev rada mieru?, Kāda ir Tava mīļākā vieta pilsētā?
Kāds ir TAVS mīļākais ēdiens un, kad Tu viņu pēdējo reizi ēdi? :)

Patiesība ir kaut kur pa vidu

Rakstiņš ir šeit: http://www.mansmazais.lv/article/764471/

Dažādus mītus un aizspriedumus mēs varam sastapt ik uz soļa un grūtniecība diemžēl nav izbēgusi no tiem. Par to tiek runāts un diskutēts, taču šī tēma aktualizējas ik reizi, kad kāda sieviete uzzina, ka gaida mazuli!
Sevi varu droši pieskaitīt pie tām veiksminiecēm, kuras neatrodas 'viena tante teica' stingrajā apskāvienā, taču dažas lietas esmu dzirdējusi arī es. Nu, piemēram, matus nedrīkst griezt, jo tad bērnam prāts tiks nošķērēts vai,  ja prasās pēc kā sāļa būs puika, ja salda - meitene, starp šiem piemēriem iemaldījies arī šāds - bērnu vārdā jau nu nekādi pirms laika nedrīkst saukt!  Kāpēc? Uz to savukārt 'tantei' atbildes nav. Un te nu man būtu jautājums - ja mēs pieņemam, ka bērniņš jau puncī ir ar savu personību, tad kāpēc, lai viņam nebūtu vārdiņš?
Dažkārt ticējumiem tiek piešķirts pārdabisks spēks, tikai tāpēc, ka nezinām tā izcelsmi. Cik no jums zina teiciena - nekāp uz sliekšņa, lai nenotiktu nelaime patieso izcelsmi un skaidrojumu? Tad nu lūk, šeit nav ne kripatiņas mistikas. Viss ir gaužām vienkārši - agrākos laikos, kad mājām bija zemas durvis un augsti sliekšņi šī teicienam pamatā bija loģiska kopsakarība. Nelaime atnāca uzreiz kā tika uzkāpts uz sliekšņa, jo cilvēks pret durvju aili gluži vienkārši apsita pieri! Tāda lūk šī visa mistika!
Te nu mēs civilizētie un izglītotie nonākam pie savdabīga secinājuma- mēs akli sekojam priekšrakstiem, kuru jēgu un izcelsmi nezinām, paļauties uz saviem instinktiem baidāmies, bet iedziļināties un papētīt pamatjēgu nav laika. Vieglāk ir paņemt gatavas receptes, pat ja nezinām, kas tās ‚izraksta‘.
Mūsu senči savukārt rīkojās gluži pretēji viņiem akadēmisku zināšanu nebija vai to bija ļoti maz, bet viņi bija lieli vērotāji, kas droši sekoja un pieņēma lietas, kas sevi bija attaisnojušas ilgākā laika periodā. To varētu pielīdzināt savdabīgam eksperimentam, kuru veicot mēs pieņemam par patiesu vairākuma viedokli. Piemēram, ja 90 mazuļiem no 100 nav bijusi alerģiska reakcija, tad pieņemts, ka alerģijas nav, bet ja šādi pārbaudīts līdzeklis būtu jālaiž ražošanā, tad tam pamācībā būtu iekļauta piezīme par retos gadījumos sastopamu alerģisku reakciju.
Kā jau teicu patiesība ir kaut kur pa vidu, starp pārbaudītām lietām un tādām, kuras izvēlamies intuitīvi,  tāpēc būtu jauki, ja mēs šajā civilizētajā laikmetā biežāk meklētu kopsakarības, mēģinātu izzināt pieņēmumu pamatotību un reizēs, kad uzticamies savai intuīcijai, to nesauktu par mistiku.

Velns pa stenderi

Rrrrrrrrrrrrrrrr tagad gribētos spert uguņus un sasist kompi pret grīdu!!!! Nu kā tā var būt???? Es ar lielu iedvesmu uzrakstīju kolosālu ierakstu, drošības pēc pat iezīmēju un nokopēju, bet nospiežot taustiņu Publicēt, man kompis lūdz iereģistrēties - es taču to jau biju izdarījusi!! Bet Ctrl+C man piedāvā pirms tam iekopēto! Rrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrr kur lai liek dusmas!????