Tad ir Jaunais gads

Tā kā pēdējās dienas tiek pavadītas svētku noskaņās un nebeidzamās ēšanas orģijās (kas nemaz nav tik nepatīkami kā izklausās), bet sevis meklējumi beidzas ar otrajiem Ziemassvētkiem, jāliek jauna bilde iekšā un vēršot cerību pilnu skatu uz tālēm zilajām ķeramies klāt pie nākošā gada plāna kalšanas.

Ziemassvētkos tiek veikti dažādi rituāli un ievēroti ticējumi, lai noskaidrotu, kas Jaunajā gadā notiks, bet pienākot Jaunā gada svinībām mums šķiet, ka viss ko iedomšimies un vēlēsimies piepildīsies! Un tā arī notiek. Izklausās pārāk neticami? Iespējams!, bet neticības pakāpe laikam ir lielā mērā atkarīga no mūsu zināšanu līmeņa, jo daudziem neticās, ka vados "dzīvo" elektrība, bet tas jau neliedz elektrībai tur turpināt atrasties!! :)

Jaunajā gadā/ vecā gada vakarā visu pirms jau jānodefinē ko jaunu iesākt, tad, ko sliktu atmest.

Par jaunu iesākt man ir vairākas idejas, bet par atmest - esmu to jau izdarījusi šogad. Beidzot pārtraucu niekošanos ar cigaretēm, kas bija ne tik daudz kā naudas tērēšana, bet nepatīkamu mirkļu izraisīšana gan (es domāju tos mirkļus, kad rūpīgi jāmazgā rokas vai jāpiegrūž pilna mute ar košļenēm, lai noslēptu pēdas) :) Ko vēl varētu atmest?... Hmmm pie rakstura jau mēs vienmēr varam strādāt, tas nu ir mūžīgais nepaveicamais darbiņš, ko tad vēl? Noteikti pie atmetamajām lietām pieder šī - kad "Vēl 5 minūtītes" izvēršas 15, 20 utt dažkārt sasniedzot stundas apmērus, bet dažkārt beidzas ar aizmigšanu pie TV ar visām drēbēm un pamošanos apmēram 5 no rīta! :)

To, ka esmu nākošajā gadā apņēmusies kļūt labāka nevienam nebūs jaunums, bet to cik labi izdosies mana rakstura veidošana varēs lasīt turpmākajos ierakstos.

Laimīgu un tīģerīgu gadu!

Tad ir Ziemassvētki

Šodien saņēmu šādu Z.svētku kartiņu un tagad zinu, kad tie pienāk! :)

Katru reizi, kad divi cilvēki viens otram piedod, ir Ziemassvētki.

Katru reizi, kad cilvēki parāda izpratni saviem bērniem, ir Ziemassvētki.

Katru reizi, kad kāds palīdz otram, ir Ziemassvētki.

Katru reizi, kad kāds izlemj sākt godīgu dzīvi, ir Ziemassvētki.

Katru reizi, kad piedzimst bērns, ir Ziemassvētki.

Katru reizi, kad tu mēģinu savai dzīvei iegūt jaunu jēgu, ir Ziemassvētki.

Katru reizi, kad jūs viens otru uzlūkojiet ar sirds acīm, ar smaidu uz lūpām, ir Ziemassvētki.

Sasniedzamība

Reizēm iedomājos cik tomēr forši bija agrāk, kad ar draudzenēm sazvanījāmies pa analogajiem telefoniem. Standart tekstiņš: "Labvakar, vai Kristīne mājās?" Un Kristīnes mamma, tētis vai māsa atbild: "Jā, kas jautā?" vai "Jā, mirklīti!" :) .... un, ja dzīvoklī bija 2 telefoni, tad pa retam, tika pacelta otra klausule.....

Tagad, hmmmm, mnjā, nav jau tā, ka agrāk zāle bija zaļāka un pasaule krāsaināka, bet ieraugot telefonā svešu numuru dažs labs vienkārši neceļ klausuli, vai ja negribās runāt nogriež skaņu, taču ir tik maz gadījumu, kad mēs negribam runāt un tik tiešām izslēdzam telefonu!! Kāpēc mēs turpinam palikt sakaros, ja vēlamies pabūt vientulībā!? Laikam jau negribas aizvērt visas durvis, jāatstāj vaļā vēdlodziņš! :)

Ziemassvētkos baznīcu dievkalpojumi ir pārblīvēti ar cilvēkiem, kas diemžēl lielākoties ticību sevī laiž pa vēdlodziņu. Nezinu, iespējams, ka tā nav taisnība un mums vienkārši patīk rituāli, kas palīdz apkopot domas, varbūt šīs dievkalpojuma 2 stundas ir vienīgais brīdis, kad pabūt ar sevi, kad telefonu vēlams ne tikai uzlikt klusuma režīmā, bet izslēgt, kad blakussēdētājs neko nevar pajautāt un klusums iestājas ne tikai telpā, bet arī sajūtās.

Nevajag baidīties pa retam izslēgt telefonu pa visam, apkārtējiem vajadzētu saprast, ka mobilais telefons nenodrošina 100% sasniedzamību, tāpat kā veikalā ne vienmēr var norēķināties ar kredītkarti....

Grinča radiniece

Tikko rakstīju par dažādiem māņiem no kuriem liela daļa saistās ar Ziemassvētkiem. Tā kā pēdējo gadu laikā iegrozījies tā, ka Ziemassvētku laikā ir jāstrādā, tad šogad, kad būs brīvdienas pat nezinu kā sevī atrast Ziemassvētku sajūtu, pirmāmkārtām jau, lai priecētu pašas sirdi, bet otrkārt, kas ir ne mazāk svarīgi, lai šīs sajūtas būtu tik daudz, ka varu padalīties ar tuvākajiem.
It kā jau standartdisciplīnas esmu izpildījusi - eglīte izpušķota, piparkūku pirmā kārta arī jau aiz muguras, atliek sasaiņot dāvanas un sarakstīt apsveikumus un protams 9 ēdieni :) taču šobrīd, kad līdz Ziemassvētkiem atlikušas tikai 2 dienas mani pārņem pieaugošs satraukums, jo sajūtu nav...
Diez vai tā ir daļa no pieaugšanas, kad Ziemassvētki ir vienkārši 2 brīvdienas, kad nav jāiet uz darbu un teorētiski var iet ciemos bez pieteikšanās vismaz ķekatu izskatā :)
Protams, ka man bija liels prieks pušķot eglīti, cept piparkūkas, aizsūtīt kādu daļu no tām draudzenei, kas nebūs LV, prieks par to, kad iedomājos kā visi citi ap mani priecāsies, bet kāpēc man pašai par sevi nav prieka?
Visu laiku šķiet, ka ir izdarīts par maz, taču kas tieši - nezinu!

Rituāli un māņticība

Jo tuvāk nāk Ziemassvētki, jo informācija par dažnedažādiem rituāliem un māņticībām pilnīgi gāž no kājām.
Kur vien skaties pretī ne tikai tradicionālie latviešu māņi (kuriem patiešām ir pamats) :), bet arī Ķīniešu, ķeltu un vēl sazin kādi. Var jau strīdēties cik daudz pamatotības tajā visā ir, vai 9 ēdienu ēšana Ziemassvētkos tiešām nodrošinās pārticību, jeb vienkārši nozīmē to, ja vari atļauties šos ēdienus likt galdā, tad JAU esi pārticis. Un ko darīt ar zivju zvīņām, sarkaniem makiem, bluķa staipīšanu un kaķa svēršanu?! Viens varen atraktīvs mānis/ rituāls man šķiet šis - jāuzvelk brūnas zeķes, ar sarkanu laku (!) uz pēdām jāuzraksta kādu naudas summu vēlies un jāpalūdz Zemes mātei piepildīt. Var jau būt, ka piepildās ar, bet es tomēr domāju, ka lielā mērā visu izšķir ticības moments, cik nav dzirdēts, ka dzerot piparmētras ledenes un domājot, ka tās ir ļoti efektīvas zāles tiek izārstētas praktiski neārstējamas slimības?...
Bet runājot par latviešu tautas ticējumiem, es vienmēr esmu apbrīnojusi to loģiskumu, kuru var atrast gandrīz katrā no tiem. Piemēram, saka, ka nedrīkst kāpt uz sliekšņa, tad notiks kāda nelaime. Mūsdienās protams neizprotams ticējums, kurā nevar saskatīt konsekvences, bet agrāk, kad durvju sliekšņi bija augsti, bet durvis zemas, kāpjot uz sliekšņa tiešām varēja notikt nelaime - gluži vienkārši sasitot galvu.
Še būs daži mūsu pašu ticējumi, tad jau katrs var pēc savas ticības un pārliecības pieņemt sev kādu zināšanai:
- Lai naudas nekad netrūktu, tad Ziemassvētkos nedrīkst visu naudu izdot.(loģiski, vai ne?)
-Kas Ziemassvētku rītā pirmais pieceļas, tas visu gadu ies pirmais ar darbiem priekšā. (arī pamatoti, ne?
-Ja pirmo Ziemassvētku vakarā pie debesīm daudz zvaigžņu, tad nākošā vasarā būs daudz sēņu. (neesmu pārliecināta :)
-Ziemassvētku vakarā velk ar krītu uz visām durvīm krustus, tad ļaunais gars iet prom.
-Zaļi Ziemassvētki dara baltas Lieldienas.
-Ziemassvētku nakti jāiet basām kājām ābeles purināt, tad nākošu gadu būs pulka ābolu. (varu iedomāties šo skatu :) :)
-Ziemassvētku vakarā jālej bļodā ūdens, jāiepilina divi pilieni sveču tauku un jāsamaisa. Ja pilieni saiet kopā, tad pāris apprecēsies, ja ne, tad izšķirsies. (prasa adrenalīnu no pāra)
-Kāds laiks ir pirms Ziemassvētkiem, tāds ir atkal vasarā pirms Jāņiem. (ja ticam sinoptiķiem, tad jābūt siltam :)

Attieksmes jautājums

Pēdējā laikā bieži nācās sastapties ar attieksmes trūkumu. Jau sāku domāt, ka tā nu tas ir, neskatoties uz postulēto - "dari pats", "uzraksti ĪSTU vēstuli", "satiec draugus nevis zvani".
Vakar mani patīkami pārsteidza mūsu jaunā dzīvokļa saimniece, jo nododot atslēgas bija parūpējusies arī par pirmo sālsmaizīti, kas izrādījās pat ļoti salda un garšīga! :) Tiešām ir prieks satikt cilvēkus, kas pacenšas mazliet vairāk, nekā vajadzētu, turklāt izdara to ar attieksmi!
Nekas tā nenogalina kā vienaldzība! Vienaldzība man šķiet ir viens no spēcīgākajiem ieročiem! Tā spēj nogalināt ne tikai mīlestību vai draudzību, man pat šķiet, ka tās varā ir reāli ieroči, kas dažkārt nogalina pat fizisko ķermeni! Nezinu vai attieksmi var iemācīties, domāju kā tā gluži tāpat kā gaume vai nu ir, vai nu tās nav! Var iemācīties mehāniski smaidīt, kad vajag, var iemācīties kādas krāsas ar kādām sader, bet smaids bez attieksmes būs mākslīgs, bet modīgs abģērbs izvēlēts bez gaumes var būt smieklīgs!
Dariet, ko darīdami, bet lūdzu ar attieksmi! :)

Progresija

Šorīt saņēmu zīmīti par progresiju, ne jau ģeometrisko vai aritmētisko, bet attiecību un nespēju noklusēt šo atklājumu! :)

Jā, izrādās, ka ir arī tāda. Progresija kā jau mēs visi zinām nozīmē virzīšanos uz priekšu. Attiecību progresijai atšķirībā no abām minētajām nav noteiktu likumu nedz telpas, nedz laika griezumā, tā notiek tieši tad, kad pie attiecībām abas puses ir strādājušas pietiekami daudz, lai pakustētos uz priekšu, turpretī nestrādāšana pie tām var novest tikai un vienīgi pie to regresa.

Man nekad nav paticis strādāt komandā. Tam ir divi iemesli - vienmēr kāds no kamandas biedriem var izdomāt paslinkot uz pārējo rēķina un protams arī tāpēc, ka uzvaras laurus nāksies dalīt. Negribu to saukt par egoismu, vairāk gan - individuālismu. Tad nu lūk par preogresiju runājot, ir tik patīkami atrasties komandā ar ne tikai līdzvērtīgu partneri, bet tādu, kas rada veselīgu konkurenci, veicinot aiz vien labākus un labākus rezultātu sasniegumus! :)

Lai mums pietiek spēka! ;)

Dilemma

Vārds dilemma, kā jau vairums šādu vārdu ir cēlies no sengrieķu valodas un nozīmē kaut ko tādu, kam ir divas galvenās formas, jeb divas galvenās pazīmes.
Manā priekšā stāv divas galvenās rīcības iespējas - darīt tā kā pieprasa mans iekšējais ētikas kodekss, jeb nolaisties līdz pretējās puses zemiskumam.
Vairākas reizes domāju, kā nu labāk darīt? Ja rīkošos saskaņā ar savu iekšējo sajūtu, tad ļaušu sev kakāt uz galvas, bet ja nolaidīšos līdz pretējās puses zemiskumam nebūšu saskaņā ar sevi un atkal jutīšos slikti. Jo īpaši aktuāli tagad šķiet izprast Bībelē minēto par otra vaiga pagriešanu. Tik grūti noturēties rāmjos!! Bet laikam jau tas ir tāds dzīves uzlikts pārbaudījums par pacietību un jāmēģina šo eksāmenu nokārtot.
Nekad neesmu nevienam atriebusies, kaut arī daudz ir dzirdēts par atriebības saldo garšu, kā arī to, ka atriebība ne vienmēr sniedz gandarījumu.
Kā jums šķiet, vai atriebībai ir kāda jēga?, un ko tā dod abām pusēm? Vai sodītais tiešām gūst mācību, bet sodītājs gaidīto gandarījumu?

Partnerattiecības

Kad mums ir partnerattiecbas? Vai tas ir vienmēr, kad procesā ņem dalību vismaz divas personas?... Vai tad, kad procesā iesaistītās puses ir apmierinātas? Vārds "apmierināts" gan šeit īsti neietderas nevienā no tā nozīmēm, varbūt precīzāk būtu teikt puses neizsaka un neizrāda vēlmi pārtraukt procesu....

Vai varētu teikt, ka noslēgts līgums kalpo par partnerattiecību garantu. Gan jā, gan nē! Jā, jo šādi tiek apstiprināta vēlme darīt savstarpēji izdevīgas lietas, nē, jo tāpat kā attiecībās arī partnerattiecībās nav nekādu garantiju. Līguma esamība nenodrošina neapstrīdamu nepārtrauktību. Katrai no pusēm, pat tad, kad ir noslēgts līgums ir jārūpējās, lai sadarbība/ attiecības būtu patīkamas un tiktu izteikta vēlme tās turpināt. Neizbēgama ir šķiršanās, ja kāda no pusēm uzvedās otrai pusei nepieņemami. Pat no skaistām sievietēm/ vīriešiem cilvēki šķiras, jo ārējais skaistums neatsver iekšējo kroplību.

Laikam lieki būtu piebilst, ka pie attiecībām ir jāstrādā un nekāds līgums nevar atsvērt ieguldīto darbu!!

Dzīvokļa maiņa ir nepatīkama lieta cilvēkiem, kas nav pieraduši pie pārmaiņām. Man šķiet, ka pārmaiņas vienmēr ved pie kaut kā labāka, iespējams tas tāds panaivs uzskats, bet tāds nu man viņš ir. Aiz skaista dzīvokļa var slēpties neciešams īpašnieks, gluži tāpat kā skaistā cilvēkā ne vienmēr mājo skaista dvēsele!

Negausība?

Šodien pārskatot savu bilžu albūmu nācu pie secinājuma, ka pusotra gada laikā savu ārējo disku esmu piefotografējusi pilnu. Ja visas bildes pārvērstu taustāmos dokumentos, sanāktu laikam kādas reizes 100 vairāk nekā man to ir no bērnības laikiem līdz šim brīdim, kad tā vien šķiet - fotografēts tiek negausīgi.

Pirms kāda laika minēju, ka esmu sev uzstādījusi uzdevumu uztaisīt nedēļā vienu labu bildi, par kuru man nav kauns un pašai prieks apskatīt. Sestdien mūsu fotopulciņu pagodināja fotogrāfs Gunārs Binde, kurš teica, ka uztaisīt gada laikā vienu labu fotogrāfiju jau ir meistara cienīgi, tad nu rodas jautājums, vai es esmu sev nospraudusi pārāk augstu mērķi? Vai varbūt mēs dažādi saprotam jēzienu - patiešām laba bilde? Un ja nu tā ir negausība? No sērijas ātrāk, augstāk vairāk? Izvēloties veikalā šokolādi negausis sniedzas pēc Snicker XL iepakojumu, bet baudītājs paņem vienu mazu patiešām garšīgu šokolādi. Un to pašu varētu attiecināt uz daudzām lietām - drēbēm, mašīnu, kosmētiku. Tas neapšaubāmi pierāda, ka esam patērētājpaaudze, bet reižu pa reizei veikalā izvēloties kārtējo nevajadzīgo mantu to atstāt tur? Bet kas attiecas uz mani, spiežot pogu vēlreiz pārliecināties, ka šāds kadrs man ir vajadzīgs!

Slinkums vs iedvesmas trūkums

Nevaru īsti saprast vai manus aprtamentus uz kādu laiku bija pametusi mūza jeb izdomājis apmesties slinkums?
Dažiem varētu likties, ka starp šiem abiem iemītniekiem nav nekāda atšķirība, bet ticiet man - ir!! Mazliet padomāju un re ku būs atšķirīgais:
Slinkums:
1. Neko negribas darīt
2. Tiek izgudroti dažādi iemesli nekā nedarīšanai
3. Izgudrotie iemesli kļūst par argumentiem
4. Argumenti kļūst neapstrīdami
5. Tiek atklāts, ka gultā var ne tikai gulēt
6. Pavadīt laiku ar Slinkumu kļūst jautri un interesanti
7. Slinkumam tiek izdomāti mīļvārdiņi
8. Tu jūties apmierināts

Mūzas aizceļošana:
1. Pārņem sajūta, ka prom devies tuvs/ mīļš draugs
2. Tiek izjusts zaudējums
3. Klusums nav izskaidrojams un ir nepatīkams
4. Mīļākā vieta mājās ir logs
5. Tiek apzvanīti draugi, lai noskaidrotu vai Mūza gadījumā nav pie viņiem
6. Tu pirmo reizi apmeklē zīlnieci, kas atrod lietas no attāluma
7. Tu jūties neapmierināts

Vēlu jums pārāk nesadraudzēties ar Slinkumu un biežāk aprunāties ar savu Mūzu, pateikt viņai paldies, ka nav jūs pametusi! :)

Mani ikdienas blogi

Dārgie mana bloga lasītāji, palabojiet mani, ja šis bloga ieraksts nebūs par sava veida blogiem!
Jau kādu laiciņu es katru rītu uz virtuves vai naktsgaldiņa saņemu savu rīta blogu. Vēl pirms dažiem mēnešiem es tās sauktu par zīmītēm, bet nu jau atgādinājums "Augļi ir jānomazgā" ir izvērsies par dažāda tipa apcerēm, un tēmu ierosmēm dienas pārdomām.
Vai tie ir man veltīti blogi? Kā jums šķiet, kas tad īsti ir blogs? Tā ir dienasgrāmata vai zīmīte? Cik cilvēkiem jāizlasa ieraksts, lai to varētu saukt par blogu? Un vai tāda čivināšana Twiterī ir kaut kas mazāks nekā blogošanas, no sērijas maza zīmīte par nopērkamajiem produktiem vs vēstulei? Kaut kā šodien uzdodu pārāk daudz jautājumu, bet kā vēsta sens teiciens nav muļķīgu jautājumu ir tikai muļķīgas atbildes. :)
Un vispār šodien izdomāju sastādīt savu apņemšanos sarakstu. Lai man būtu vieglāk to pildīt minēšu galvenos punktus:
1. Nedēļā uztaisīt 1 patiešām lielisku fotogrāfiju
2. Katru dienu iemācīties 5 jaunus vārdiņus spāņu valodā
3. Katru dienu pildīt muguras vingrojumus
4. Ievērot augstākminētās apņemšanās!!!

Varbūt beidzot...

Negribētu teikt, ka es būtu īpaši kaislīga konkursu dalībniece, bet laikam jau tieši tāpēc neveiksmes jo īpaši sāpīgas. Ar laika starpību aptuveni mēnesis vai vairāki es nolemju piedalīties kādā foto konkursā un liela ir mana vilšanās, kad manas pūles netiek atalgotas, vismaz kādu veicinošu balviņu kādu reizīti, bet nē, pilnīgi nekā, nu tā, ka nekā, nekā, nekad, nekad! :( Pagaidām, ja neņem vērā tuvinieku atzinības vārdus, augstākais sasniegums ir moto bildes http://www.adventurer.lv/ konkursā, šķiet tā bija trešā vieta, bet tik ļoti jau gribējās būt starp tiem 20 laimīgajiem, kam tika dota iespēja izstādīt savus darbus. Esmu cīnītāja tāpēc, nu jau ar nedaudz lielāku intensitāti, turpinu piedalīties fotokonkursos. Dažos no tiem visu izsaka žūrija, bet citos tiek dota iespēja balsot. Kaut kad rīt vai parīt manu gara darbu varēs skatīt: http://cosmo.lv/fotokonkurss Ne pārāk forši ir tas, ka balsot var tikai reģistrētie lietotāji.... bet varbūt kāds no jums ir gatavs piereģistrēties, lai tuvinātu mani sen kārotajai uzvarai? Bet, ja ne, tad es kā jau cīnītāja turpināšu savu ceļu un kas zina, varbūt drīzumā uzaicināšu uz savu izstādi.

Sieviete ar/bez pavadoņa

Šodien izlasīju ziņās par kārtējo veikala apsargu patvaļu. Lietas apstākļi it kā esot bijuši sekojoši: meitene iegājusi Drogās, lai nopirktu zobu pastu. Tā, kā vēlmes bija specifiskas izvēle esot ilgusi kādas 20 min. Kad pie kases meitene norēķinājās par precēm, apsargs lūdzis (cik nu viņi vispār kaut ko lūdz) uzrādīt somiņas saturu. Meitene laikam izrādīja nepakļaušanos un viss beidzas ar to, ka viņai izlauza roku uz muguras un aizveda uz nopratināšanas kabīni. Tur viņu sauca par kuci un kas pats "labākais" pielietoja elektrošoku!
Slimnīcā ārsti izdeva apliecinājumu par nodarītajiem miesas bojājumiem, taču neskatoties uz to policija atteikusies ierosināt lietu. Iespējams, ka rakstā netika minēta kāda būtiska informācija, kas būtu pret rakstā minēto meiteni, bet man ka juristei nav skaidras dažas lietas:
- vai tiešām apsargam ir tiesības kratīt sievietes somiņu; - kāpēc policija neņēma vērā ārsta atzinumu;
- kāpēc apsargiem jāpielieto nesamērīgi paņēmieni.
Jautājumu ir vēl vairāk, bet ar katru dienu aizvien vairāk un vairāk pārliecinos, ka sievietei/ meitenei pa Rīgas ielām bez pavadoņa pastaigāties nav droši!

Lāčplēša dzimšanas diena

Šodien Rīgas centrā, gan jau par godu Lāčplēša dienai, pie Brīvības pieminekļa grozījās pats Valdis, tas kurš Zatlers. Sirmā galviņa vien zibēja starp parastajiem latviešiem un miesassargiem, kuri tā vien likās bija vairāk nekā pirmie.
Nevarēju saprast ar ko gan Valdis izpelnījies šos apsveikumus, ne jau viņam šodien dzimšanas diena, bet Lāčplēsim!! Valdis tik smaidīja un pieņēma labu vēlējumus, bet es ievēroju vienu sievieti, kas bija atnākusi pie pieminekļa nolikt trīs baltas rozes. Viņas acīs bija tāāāāds vārdos neizsakāms izmisums un bēdas, viņa no sirds raudāja. Pirmo reizi mūžā uzdrošinājos nofotografēt cilvēku, kuru pārņēmušas tik lielas bēdas/ skumjas. Tagad skatos uz šo bildi un taisni vai jāraud! Domāju, ka šī sieviete bija viena no retajiem, kas zina, ka 11.novembris nav Lāčplēša dzimšanas diena, bet gan diena, kad tika sakauts Bermonta karaspēks un Rīga beidzot tika atbrīvota. Varbūt, ka starp šajās cīņās kritušajiem (57 virsniekiem un 686 karavīriem) bija viņas tēvs?...
Ceru, ka neesat aizmirsuši logā iedegt svecīti par godu kritušajiem!

H1 N1 vai kā tur bija

Ja, man vēl nedēļu atpakaļ kāds būtu teicis, ka rakstīšu par šo tēmu, es vienkārši par viņu pasmietos, bet nu arī man šī tēma vairs nešķiet vienaldzīga, jo mediji ir panākuši savu un arī manī ir viesuši pārdomu aizmetni!
Laikam jau vakardienas sižets ziņās, kur parādīja aptiekas darbiniekus maskās izskatījās gana biedējoši. Paniku un pārdomas nodrošināja arī fakts, ka visi mediji mūs tikai informē par to, ko cilvēki dara - pērk maskas, vitamīnus, pretgripas līdzekļus!!! Bet nekur nav teikts, kas patiešām būtu efektīvi darīt, tas kā allaž paliek pašu cilvēku ziņā.
Es tomēr sliecos domāt, ka šī cilvēku panika ir izdevīga nevienam citam kā tikai zāļu ražotājiem. Kāpēc es tā domāju? Tāpēc, ka visur tiek minēti zāļu nosaukumi, kas patiesībā der parastajai gripai, jo ja nemaldos, tad tādas drošas vakcīnas vēl nav, līdz ar to jautājums - kāda jēga dzert piem.Thera Flu vai jebkuru citu līdzekli, ja tas pat neder profilaksei. Bet runājot par profilaksi. Kaut kā lielumlielais vairums cilvēku ir piemirsuši vecos labos imunitātes stiprināšanas un pretvīrusu līdzekļus - ķiploks, dzērvene, zāļu tējas, medus.
Tad nu lūk dažas receptes:

Ķiplok maizes: Sajauc biezpienu ar krējumu, pēc garšas pieliek sāļi. Pāri liek ķiplokšķēlītes. Ja nevēlaties sūro garšu, tad no daiviņas jāizņem zaļā saknīte, kas patiešām ir visa sūruma pamatā.

Vēl saka, ka ķiplokkrelles esot gana labas, bet tas nu tā gaumes lieta! :)

Dzērvenes: Dzērvenes saspaida ar piestiņu klāt liek nedaudz cukura un medus, ēd bez ierobežojuma.

Medus: melnajam rutkam izgrebj vidiņu (ne gluži visu), bet tā, lai tajā var ielikt tējkaroti medus. Šādi notur aptuveni 8h. Izgrebtajā vietiņā bus izveidojusies medus/ rutka suliņa, to dzer pa tējkarotei apmēram 3x dienā. Pieaugušajiem garšos šāds kokteilis (pret klepu) - 100gr šņabis, 100 gr medus!

Uz veselību!

Stereotipi, normas un mēs pa vidu

Pēdējās dienās noskatītās filmas man ir likušas aizdomāties par stereotipiem, ko bieži vien radam mēs paši, dažkārt sabiedrība. Patiesībā jau par tiem domāju biežāk nekā vajadzētu, taču jāatzīst, ka briedums veic korekcijas un tas kas vēl dažus gadus atpakaļ likās stereotips, to šodien jau skatīts kā - nu un kas? Tātad par filmām un stereotipiem, neapšaubāmi filmas nebija par stereotipiem, bet mēs katrs redzam citas lietas, tajās pašās :) Filma Last Chance Harvey - sieviete garāka par vīrieti. Kurš izdomāja šo standartu, ka vīrietim jābūt garākam? Ja vēl pirms gada es pati piekristu šim izdomājumam, tad šodien manī tik tiešām viešas jautājums, kas no tā mainās? Vai augumu atbilstība standartam nodrošinās laimes sajūtas, mīlestības stiprumu, vai stabilitāti? Otra filma - Personal Effects. Sieviete vecāka par vīrieti. Nu jau laikam nevienam nebūs noslēpums, ka aiz vien vairāk sieviešu izvēlas jaunākus vīriešus, vai varētu teikt otrādi un tas nebūt nav saistīts ar to, ka sievietei ir vajadzīgie sakari, kurus jauneklis izmantojis pazūd tālēs zilajās. Viņš ne tikai nepazūd, bieži vien pat apprecas ar sievieti. Un dusmoties var tikai vīrieši, kas domaja, ka ta ir viņu "priekšrocība" satikties ar jaunākām sievietēm. Starp citu Personal Effects iesaku noskatīties! :)

Viņi un mēs vai mēs un viņi

"Mums ar viņiem jāsadzīvo!" Tā teica kāds taksists, ko noķērām uz Matīsa ielas, pēc tam, kad saruna bija aizgājusi tādā kā politikas virzienā un viņš teica, ka tik daudz latviešu cik pēdējā gada laikā brīvprātīgi aizbraukuši no šīs valsts nekad pat piespiedu kārtā nav izsūtīts. Viņš lēsa ap 100 000, jo atlikušie 40 tūkstoši varētu būt krievi, vai nelatvieši. Protams manī uzreiz ieslēdzās pamatīgas dusmas, ko nozīmē mums ar viņiem jāsadzīvo?! Es tiešām neesmu kaislīga nacionāliste, bet nesaskatu loģiku. Neapstrīdama ir arī latviešu mūžīgā pielāgošanās, kaut vai elementāri saruna, kurā piedalīsies 2 latvieši un 1 krievs noritēs krievu valodā. Nezinu, varbūt kādam tā liksies pakļaušanās, citam pieklājība.... Tad nu lūk dēļ savas pieklājības, pielāgošanās vai pakļaušanās esam panākuši to, ka paši latvieši sāk uzskatīt, ka "Mums ar viņiem jāsadzīvo, jo viņu ir daudz!" Tad sanāk, ja pie manis atnāk 10 ciemiņi, tad es vairs neesmu dzīvokļa saimniece/ ipašniece, jo ciemiņi ir pārākumā?!!...

Hospitāļa pārdomas Nr.11

Ik pa laikam, lai vai cik mēs būtu nodarbināti ar šodienu, mēs mēdzam domāt ari par vakardienu un rītdienu.
Vakardienā mums nepatīk tas, ka tajā neko nevar mainīt, ka šie notikumi un pieredze paliks nemainīgi, nav jau tā, ka vienmēr nepatīk, gadās jau arī veiksmīgas un labas vakardienas, kad mēs veldzējamies atmiņās, par kolosāliem notikumiem, cilvēkiem, galu galā pašiem sevi.
Rītdiena... Mnjā, rītdiena vienmēr ir intriģējoša, lai vai cik saplānots ir mūsu dienas grafiks, vienmēr ir vieta nejaušībai, un gluži kā tauriņa spārni, kas varot izraisīt taifūnu tūkstošiem km attālumā, tā nejauši sastapts cilvēks spēj ietekmēt mūsu dzīvi un mēs nekad neuzzināsim, kādi mēs būtu bijuši, ja autobusa pieturā, vai pa ceļam uz veikalu mēs nesatiktu vecu tantuku, kas mūs pabrīdina maku nelikt somas ārējā kabatā, ka tagad pilnas ielas ar maziem zaglēniem, kas to vien gaida, kad mēs ieslīgsim pašapmierinātības mirklī...
Šodien es iedomājos arī par to, ka lai vai cik stipri mēs gribētu būt mehānisms, kas pasauli dara labāku, nereti esam tikai līdzeklis kāda cita rokās. Ņemsim par piemēru manu mīļāko salīdzinājumu - automašīnu. Kā jau mēs visi labi zinām, dažām gaišām galviņām gan mēdz piemirsties, automašīnu uz priekšu virza ne tikai motors un viss pārējais, kas saistīts ar šo mehānismu, bet arī degviela, taču ar to vien nepietiek, lai tā kustētos, vēl ir vajadzīgs prasmīgs pilots/ šoferis/ vadītājs. Tas būtu minimums, ja veicam parastu ikdienas izbraucienu. Ja palielinām ātrumu nereti labi noder blakussēdētājs/ stūrmanis, kas pamana, to ko vadītājs palaidis garām un brīdina par kādu pārgalvīgu riteņbraucēju vēlā vakara stundā, vai noklīdušu kaķēnu. Tad nu rodas jautājums, kurš/ kas šajā braucienā ir pats svarīgākais? Automašīna kā tāda, vadītājs, jeb tomēr kvalitatīva degviela? Lai vai kā gribētos visi nevar būt vadītāji vai automašīnas, bet ne mazāk svarīga ir ari degviela. Un manuprāt ļoti svarīgi ir lai vadītājs nemēģinātu ielīst degvielas tvertnē un degviela savukārt salonā! :) Jaukas pārdomas visiem! :)

Hospitāļa pārdomas Nr.10

Šoreiz par blogiem mūsu ikdienā. Pirms sāku rakstīt šeit, kur manis rakstīto var izlasīt ikviens kas zina šo adresi, vai netīšām maldoties internetā aizceļojis līdz Vapsas blogam, es kopš 1989.gada rakstīju dienasgrāmatu. Kādu dienu savācot visas klades vienu iet sanāca vesela mugursoma! Visas gan neesmu pārlasījusi, bet pirmos ierakstus gan, tie ir varen amizanti! Rakstu par to, kas jānopērk veikalā, kā ariīcik maksājis krējums. Vasarā katru dienu esmu apņēmusies piecelties pirms 12tiem, kas ne vienmēr ir izdevies. Par savdabīgiem blogiem varētu arī nosaukt ģimenes foto albūmus. Tie ir interesanti ar to, ka to ieraksti mainās, kaut gan bildītes paliek tās pašas. Katru reizi albūms stāsta kādu citu stāstu, atkarībā no tā, kam pievēršam uzmanību, bet nekad nav tā, ka vienā paņēmienā tiek pateikts viss. Albuma bloga ieraksti mainās līdz ar skatīšanās partneri. Pagājušajos Ziemassvētkos pāršķirstīju bildes kopā ar omu un viņai prasīju, nu kāpēc Tu esi salikusi visas šīs bēru bildes?!! Bet viņa man atbild, ka dēļ tā, ka tajās ir redzama visa ģimene un tuvākie cilvēki! Tas man lika aizdomāties par kopā sanākšanām, par to, ka ne vienmēr fotografējamies kopā svētku reizēs un arī par to, ka dažkārt aizdomājamies tad, kad jau ir par vēlu...

Hospitāļa pārdomas Nr.9

Kur ir sākums un kur beigas elementārai pieklājībai? Tik daudz dzirdēts - bet tā taču ir ELEMENTĀRA pieklājība. Kad biju vēl pavisam jauniņa un ārkārtīgi stūrgalvīga (tagad esmu šo rakstura iezīmi, kā man pašai šķiet, nedaudz apslāpējusi :) ) pirmā reakcija uz pāri nodarījumu bija klusēšana. Ja man kāds nodarīja pāri, tad izjuta to kā absolūtu klusumu no manas puses, es pat nedarīju to, kas ir elementāras pieklājības pamatos - sasveicināties. Tas bija mans atriebšanās plāniņš - lai jūt, kā ir kad es pat neveltu minimālu vērību šai personai. Protams, ka cilvēki netika šķiroti, persona non grata sarakstiņā nereti nonāca gan brālis, gan mamma arī tētis. Kaut gan ar viņiem ilgi nevarēja spēkoties , vienmēr sanāca muļķīgi iekrist un atbildēt uz viņu uzdotajiem jautājumiem. Zelta uzvedības grāmatā mēs varam izlasīt uzvedības normas gan attiecībā uz ikdienu, gan uz neikdienišķām situācijām. Manuprāt šo grāmatu vajadzētu pielāgot mūsdienām, jo piemēram tur nekas nav minēts kā pareizi jāiepazīstina transvestīts (tā būs sieviete vai vīrietis), vai viņam/ viņai ir jāpadod mētelis un jāatver durvis? Protams, situācija ir jājūt, bet kā gan lai to saprot, ja dažkārt pat sievietes (īstas sievietes ar visiem vajadzīgajiem atribūtiem) neļauj padodt mēteli, bet rokas padošanu uztver kā viņas vājuma/ nespējas klaju norādīšanu! Es neapskaužu vīriešus, jo kaut arī viņiem nav jādzemdē, viegli viņiem neklājas!!

Hospitāļa pārdomas Nr.8

Jauda vai grieze?

Mans, manuprāt, lieliskākais jautājums vīriešiem, kad viņi sāk lielīties ar to, ka viskautko saprot no auto lietām un, ka sievietes ne tikai neko nesaprot, bet arī vada automašīnu daudz sliktāk nekā vīrieši, ja tas vispār tiek atzīts par vadīšanu ir – Vai Tu zini savstarpējo saistību jaudai un griezei, ja tāda ir tad kāda? Mmmmm tās sejas izteiksmes būtu vērts fotografēt!!!! Ir ko redzēt, goda vārds!! Kad sāk atgūties no šokējošā jautājuma, ko protams no sievietes nav gaidījuši parasti man atbild ar pretjautājumu – vai es pati zinu atbildi, es ta zinu, bet Tu noteikti kā Vīrietis, homo sapiens vainags, zini vairāk! :) Bet nezina jau ne velna, protams ar retiem izņēmumiem.

Sniegšu mazu ieskatu tiem kam interesē tehniskais skaidrojums. Principā lielais vairums domā, ka lai padarītu automašīnu dinamiskāku vienīgais, kas būtu jādara – jāpalielina jauda jeb zirgspēki, taču tas nebūt tā nav, jo tieši grieze ir tā par kuru nedrīkst aizmirst forsējot dzinēju. Taču bieži vien forsētaji piemirst, ka maksimums tiek sasniegst vien pie apm. 4000 rpm, bet vai ikdienā braucot pa Rīgu un sēžot sastrēgumos to sasniedz? Nē, jo šo jaudu nav iespējams realizēt praksē. Līdz ar to nereti standratmašīna ar neuztūnētu motoru velk labāk, jo tās griezes moments sasniedz optimālo lielumu salīdzinoši plašā darba apgriezienu diapazonā.

Bet tagad padomāsim par „jaudas un griezes” momentu sadzīvē, mūsu savstarpējās attiecībās. Ja mēs tēlaini definējam sievieti par jaudu, bet vīrieti – griezi. Arī šeit nekas nevar sanākt, ja partneriem nav līdzvērtīga ekipējuma. Ja sievietei vīrietis jāvelk it visā, tad tas vilciena sastāvs, ko saucam par attiecībām neattīstis nedz savu maksimālo ātrumu, nedz celtspēju, jo viens mehānisms nepalīdz otram. Ja grieze nenodrošina zirgspēkiem (jaudai) nepieciešamos apgriezienus, tad lokomatīve pēc necik liela nobraukuma nonāks Dzelzceļa muzejā, kur brīvdienās samaksājot pāris latus ģimenes nāks aplūkot to...

Hospitāļa pārdomas Nr.7

Cik bieži mēs aizdomājamies kādi cilvēki mums ir līdzās un kāpēc viņi ir tieši tādi kādi viņi ir? Šeit es nedomāju tikai mūsu tuviniekus (gjimeni, draugus, darba kolēgjus), bet tos, kurus satiekam veikalos, kafejnīcās, uz ielas. Varbūt par to nemaz nav jāaizdomajas? Kāpēc šie līdzcilvēki tik ļoti atšķiras no sava gjeogrāfiskā novietojuma? Un es atkal nedomāju tautas, vai kontinentus, bet kāpēc latvietis laukos tik radikāli atšķiras no latvieša Rīgā? Kāpēc cilvēks Audi atšķiras no Lexus? Kāpēc latvietis, kas padzivojis ārzemēs (bieži vien šīs ārzemes ir Anglija, Īrija) pret mums, kas nav tik "tālu" izbraukājuši jau nāk ar pretenziju - "Kas te pie jums notiek?" Varētu padomāt, ka viņš ir kaut kas cits - ne latvietis.

No kā ir atkarīgs vai mēs satiksim īsto (pareizo, vajadzīgo) cilvēku pareizaja laikā? Dievs vai liktenis izlemj to vai tad, kad gulesi nogjībis uz ielas pie Tevis pienaks zaglis vai izpalīdzīgs cilvēks, kas izsauks ātro palīdzību?

Vienu dienu mērķtiecigi vēroju cilvēkus un konstatēju, neko jau jaunu nekonstatēju - cilvēki ir ierāvušies sevī, katrs pretimnācējs ir potenciālais rīkļu rāvējs... Nezinu, varbut šī sakāpinātā aizsargpozicija kaut kādā mērā mums ir palīdzējusi, bet vai tiešām mums jāuzvedās, kā ieslodzītajam, pēc principa - ja es tos nē, tad tie gan mani izd......

Pretstatā tiem, kuri apkārt staiga aizsargpozīcijā ir tie, kas domā, ka viņi ir tas centrs ap kuru viss notiek un griežas. Šos vērot pat ir interesanti :) Pamēgjiniet kādreiz :) un vēl padomājiet kurā kategorijā esat jūs, varbūt kādā citā?

Jā, kaut kā ne pārāk priecigas pardomas man šovakar, bet pārdomas jau tik raibas kā dzeltenās lapas tagad kokos, daža priecīgi sārta, daža asins sārta.

Hospitāļa pārdomas Nr.6

Viena no lietām, ko neskatoties uz zinātnes un cilvēces attīstības līmeni izskaidrot līdz galam nav izdevies ir mīlestība.
Daudz ir runāts par to, kur un kā viņa rodas un kādi ķīmiski procesi notiek mūsu galvā un ķermenī. Man arī spoguļa atvilktnē stāv izdaudzinātās rozā brilles, bet skapī spārniņu komplekts, kas nodrošina lidināšanos apmēram metru virs zemes un vienlaicīgi rada sajūtu, ka ēst negribas nedz no rīta, nedz vakarā! :)
Bet ir jau vēl mīlestība pret dzimteni, tā pārsvarā nevalkā rozā brilles, mīlestība pret bērnu savukārt iztiek bez spārniņu komplekta, bet mīlestība pret suni ne tik, bet visi šie mīlestības veidi patiešām pastāv un tos nevarētu likt kategorijās - patīk, ļoti patīk, drīzāk patīk nekā nepatīk.
Atcerējos, ka vienā dienasgrāmatā uz iekšējā vāka biju ierakstījusi kādu domu pie kuras biju plānojusi atgriesties, bet lai vai kā esmu centusies izdibināt tās patiesumu nekad man nav izdevies.
Doma ir sekojoša: vai mīlestība ir tik liela cik cilvēks, jeb cilvēks tik liels cik viņa mīlestība... Vai pagrimis cilvēks ir spējīgs uz lielu mīlestību? Vai varbūt lielā mīlestība rodas augstskolu gaiteņos? (šitam gan es nepiekrītu) No kā ir atkarīgs cik lielu mīlestību mēs jūtam?
Mērot mīlestību mums katram gan derētu atcerēties arī šo lietu, ka iespējams mūsu maksimums ir kāda minimums... un arī to, ka mīlestību izmērīt nav iespējams, tāpat kā nevar izmērīt cik patiesībā bija jāizmaksā Dienvidu tilta būvniecībai ... :)

Varbūt ar mīlestību ir tāpat ka ar Rīgu, kas nekad nedrīkst būt pabeigta, lai neogrimst, varbūt mīlestības noslēpumam jāpaliek neatminētam, lai tā varētu turpināt dzīvot?

lūk būs mans mīļākais mīlestības dzejolis:
(Ā.Elksne)
Saņem, mīļais, manu roku ciešāk
Un pa liepu lapu laipu ved.
Es tev nešauboties līdzi iešu,
Kaut visapkārt zibens blāzmu met.
Saņem, mīļais, manu roku ciešāk,
Liepu lapu laipa mums zem kājām zied
Un caur trejdeviņu liesmu lokiem
Mums pa to liek mīlestība iet

Hospitāļa pārdomas Nr.5

Šodienas tēma - kauns. Mazliet sametās kauns rakstīt par kaunu, tēma tomēr tāda kutelīgi kautrīga :) Ilgi domāju kur tas kauns rodas - viņš iezimst vai tiek iemācīts? Ja iedzimst, tad kāpēc piemēram ekstravertiem vecākiem piedzimst kautrīgs bērniņš, kas to vien dara, kā slēpjas aiz mammas bruņčiem, mūsdienās jau vispār var sanākt, ka bērnam jāslēpjas aiz tēta brunčiem, kaut gan tad jau var saprast par ko kautrēties, vismaz bērnībā!
Bet, ja kaunu iemācās, tad kur un kad? Vai tad, kad vecāki māca, ko ir labi darīt un ko ne, kā ir labi justies un kā nedrīkst, kaut vai klasiskais piemērs ar īsti veči neraud. Ja puika, kas ir iemācīts neraudāt tomēr raud skatoties filmu vai aizkustinošu reklāmu, tad viņš izjūt kaunu par savām "nepareizajām" sajūtām.
Man personīgi bija tāds gadījums. Braucu vasarā no nometnes (man bija kādi 17 gadi). Tā kā nometnes autobuss līdz mājām neizvadāja, tad nācās gaidīt savu transportu, lai nokļūtu mājās. Pieturā biju viena. Pēc kāda brītiņa man 'pievienojās' iedzēris vīrietis, kuru acīmredzot uzrunāja mani īsie svārki. Netālu no pieturas nojumītē viņš izdomāja novilkt bikses un parādīt man savus labumus. Tā kā pietura nebija pilsētā, bet gan uzreiz aiz tās, es pārgāju pāri šosejai, lai mūs atdalītu automašīnu plūsma un nol;emu braukt ar pirmo transportu lai vai kādā virzienā, ka tik prom. Kad vīrietis arī nolēma iet pāri uz manu pusi, sapratu, ka jālaižais un sāku skriet, bet pasaukt kādu palīgā man bija kauns. Man bija kauns kliegt!!!!!

Hospitāļa pārdomas Nr.4

Interesanti zināt vai bailes mūs bremzē, jeb tieši pretēji ir virzītājspēks?
Kas mums liek bailēs pamirt, bet kas traukties uz priekšu/ atpakaļ/ prom? Runā, ka bailes nedrīkstot izrādīt, jo tās ejot roku rokā ar vājumu, taču tad sanāk, ka vājums mūs spēj virzīt uz priekšu, bet kā gan kaut kas nespēcīgs var virzīt? Lai virzītu jebko vai tas būtu mehānisms, jūtas vai process jābūt apveltītam ja ne gluži ar spēku, tad enerģiju noteikti.
Vēl saka, ka kāda cita bailes mūs apgrūtina, jo mēs nevaram būt drosmīgi cita vietā, taču mēs varam palīdzēt atrast drosmi vai padarīt to no kā cilvēks nobijis ne tik bailīgu, jo dažkārt pārāk daudz sadomājoties arī bailes sadomājās līdzi un izaug lielākas nekā pats process/ lieta ir!
Esmu pārliecināta, ka mūsos ir vairāk resursu nekā mēs domājam vienārši dažkārt mums trūkst instrumentu, lai pie tiem piekļūtu, piemēram, lai piekļūtu zemes dzīlēm ir vajadzīga vismaz lāpsta (tas nu būtu instumentu minimums), tātad pie mums var atnākt kāds ar lāpstu un piekļūt šim resursam, piemēram drosmei.
Un tas vien, ka mums pašiem trūkst instrumentu nenozīmē, ka mūsos nemīt apslēptais resurss.

Hospitāļa pārdomas Nr.3

Par visām hospitāļa pādomām es nemaz neesmu gatava atklāti runāt, bet par šo tēmu gribas uzrakstīt pavisam noteikti. Tēma - draugi un draudzība. Sākumā nemaz nevienam negribējās stāstīt par manām attiecībām ar Mr.Hospital, bet pēc pāris dienu pavadīšanas viņa apartamentos man sāka palikt skumīgi un neskatoties uz to, ka viņš savos īpašumos ir salicis dažāda veida sistēmas, kas slēpē mobilos sakarus, man izdevās nosūtīt slepenu ziņu tuvākajiem draugiem! :) Pēc tam protams sākās gaidīšanas laiks (kas starp citu ne vienmēr ir nepatīkams :) Pie sevis domāju, tā Ilze, tagad Tu uzzināsi, kas ir Tavi tuvākie draugi un kuriem Tu patiešām rūpi. Rezultātā es satiku un aprunājos ne tikai ar visiem saviem tuvākajiem draugiem, bet dabūju arī visādus našķus! :) Nu, labi, labi protams prieks par satikšanos bija lielāks!! :) Bet ir vēl kāda svarīga lieta, ko vienkārši nedrīkst nepieminēt - man par lielu pārsteigumu par mani uztraucās un domās kopā ar mani ir ne tikai draugi, bet arī viņu draugu draugi, kas savukārt nozīmē, ka maniem draugiem arī ir kolosāli draugi! Agrāk es šādas izpausmes saucu par orālo rūpi, kad vienkārši apjautājas - kā Tev iet, nemaz negaidot atbildi, bet tagad jāatzīst, ka mēdz gadīties patiesas rūpes!
Kā jau vairumam cilvēku atkāpties no sevis uzstādītiem pieņēmumiem un domām man ir grūti atzīt savu maldīšanos, bet šoreiz ir savādāk, tagad es ar mierīgu sirdi un smaidu uz lūpām varu atzīt, ka mans skepticisms bija nevietā.

Nobeigumā - paldies visiem, kas par mani uztraucās un sūtīja sveicienus! Jums no manis arī vislabākie vēlējumi!

Hospitāļa pārdomas Nr.2

Turpinot vakar aizsākto tēmu par to, kas padara lietas un vietas pozitīvas, man radās dažas idejas. Daļēji piekrītu Anonīmā no HH izteiktajai domai, ka iesaistīta ir gaidīšana, ka piemēram operācijas gaidīšana nav nekas patīkams, jo prātā nāk visādas domas, talkā nāk arī kino, kur par operācijām ne mazums uzņemta materiāla. Tad vēl viskaut kādi neparedzētie jaukumiņi, dakterim notrīc roka, vai arī anesteziologs mazliet pirms operācijas ieņem drosmei, un ja arī visi ir skaidrā un nevienam rokas netrīc, tas neliedz fantazēt par to kā steigā tiek meklēti donori, jo nepieciešamas asinis.
Bet vai tiešām tikai gaidīšana, jo piemēram bērniņu gaida veselus 9 mēnešus, kuros arī visādas neērtības - rīta nelabumi, sāpoša mugura, piepampušas kājas un kur nu vēl "burvīgā" apavu vilkšana uz dullo maucos, jo vēders traucē redzēt pēdas, bet ar to jau vēl visi "prieki" nebaidzas gala beigās jau vēl - slimnīca... kur arī vēl šis tas... Bet beigās, visi priecīgi un mamma pēc kāda laiciņa pat sāk apsvērt domu tam visam iet cauri pa otram un trešam lāgam! :)
Varbūt lieta tāda, ka neviens viena un tā paša iemesla dēļ (ja neskaitam bērniņu laišanu pasaulē) slimnīcā nevēlas atrasties? Jo, ja bāra apmeklējumam par blakusparādību varētu uztvert galvassāpes, tad sāpes pēc slimnīcas nav gluži tas, kam esam gatavi, kur nu vēl atkārtots apmeklējums.
Gribās jau, lai būtu kā auto servisā pēc kura apmeklējuma tuvākajiem 10 000 km viss savests kārtībā un ik pa laiciņam jāpapildina tikai degviela un logu šķidrums. Diemžēl vai par laimi cilvēka organisms ir smalkāks mehānisms un pareizo skrūvīšu pievilkšana nenodrošina to, ka viss būs oki doki. Mūsu "mehānisma" funkcionēšanu nodrošina ne tikai tas, ka viss ir savās vietās, bet arī to, ka paši esam īstajā vietā un, ja vien neesam dakteri, medmāsas vai sanitāri vēlams, lai šī vieta nav slimnīca.

Hospitāļa pārdomas Nr.1

Nonākot slimnīcā ir daudz laika viskaut ko pārdomāt, nu, ja cilvēkam vispār ir dotas tādas spējas :) ..un man tādas ir :) Tad nu lūk vēlējos padalīties ar dažām no tām. Lielākajai daļai cilvēku dzirdot vārdu - slimnīca, prātā nāk slimība, kaites, analīzes, nu katrā ziņā nekas pozitīvs, kaut gan patiesībā šī ir iestāde, kur cilvēkiem palīdz. Varbūt manipulācijas ne vienmēr ir patīkamas, bet cik gan daudz ir tādu patīkamu darbību, kurām rezultāts nebūt tāds nav!?? Taču ejot no pozitīvā uz negatīvo prātā paliek pozitīvais. Skaidrības labad man laikam būtu jāmin kāds piemērs un man tāds ir! :) Tātad, piemēram, bāra/ kluba apmeklējums. Ejot uz klubu vai bāru mēs esam patīkamu iespaidu gaidās, nu labi, ja ne iespaidu, tad vismaz potenciālā potencē. Mēs dejojam - protams ne visi, dzeram - tie kuri tajā brīdī nedzer antibiotikas, flirtē - kas māk vai domā, ka māk. Tad pienāk rīts ar visām no tā izrietošajām sekām - galvā vēl reibonis nelāgs, ja "paveicas" tad arī slikta dūša un apjausma, ka flirtēt vēl jāmācās, jo iegūtais telefonnumurs izrādās LAMB 24h tehniskā palīdzība. Taču kopsavilkuma rezultāts tik un tā ir jautrība un prātā jau nākošās nedēļas nogales plāns iet uz klubu, varbūt citu, bet tik un tā klubs = jautrība, bet jautrība = pozitīvs. Un tagad visu skatīsim no otra gala. Slimnīca - kur esam ieradušies ar lielāku vai mazāku sāpi, iespējams ielaistu kaiti, tur topam izārstēti, taču izejot no slimnīcas mums vienalga šī iestāde asociējas ar kaut ko maigi izsakoties, ne pārāk patīkamu.
Kāpēc tā?

Ive Mendes

Runājot par mūziku, nevaru nepieminēt manu pēdējā gada atklājumu – Ive Mendes. Pat nav tā, ka es viņu būtu atklājusi, man viņu ierādīja. Kādu nedēļu darbā visiem kritu uz nerviem, jo nepārtraukti viņu klausījos, būtu jau labi, ja es klausītos viņas albūmu! Protams, ka es klausījos vienu dziesmu – Natural High. :)

Kā jūs domājiet, ko nozīmē būt – On A Natural High? Es teiktu, ka tas ir būt laimīgam, iemīlējušamies, brīvam, par sevi pārliecinātam, kā Ive saka – tik dzīvam! Pēdējā laikā es aizvien biežāk tā arī jūtos un šīs sajūtas esot vienam ir ārkārtīgi grūti, ja ne neiespējami radīt, jo lielāko sajūtu gammu mums dod nevis pats fakts, ka jūtamies brīvi un pārliecināti, bet tas, ka mums ir kāds ar ko tās dalīt. Brīžos, kad pašam savas spalvas šķiet tik pelēkas un nespodras ir kāds, kas pasaka: „Eu, augstāk spāres namdari!, smukas kurpes!... :) :)

Un vēl kāds ne mazāk svarīgs aspekts, lai sajustos On A Natural High – jābūt natural, tātad dabīgam. Natural High notēlot vai iestudēt nav iespējams, to sajutīs!

Varbūt rīt mēģini pamosties agrāk, izlīst no gultas pietiekami agri (nu kādos 4:30) lai ieraudzītu saullēktu, kas spēj radīt Natural High sajūtu?! Un varbūt jau aizparīt Tu saullēktu neskatīsi viens!?

Jaukus saullēktus!

http://www.youtube.com/watch?v=GBrIOcBETZ0

Kastanis

Šodien, kāds ļoti mīļš un svarīgs cilvēks man uzdāvināja kastani! Noliku uz galda, lai priecē acis, bet vēlāk tas ieguls manā mēteļa kabatā, kur tam būs jādzīvo veselu gadu – līdz septembrim, kad nāks jaunā maiņa, cerams!
Uznāca tādas interesantas pārdomas par kastaņu tēmu. 50.vidusskolā mums skolas himna bija – Dzimtā skola, komponists: M. Celminskis, teksta autors: I.Eglīte. Piedziedājums skanēja šādi:

Zem skolas kastaņām
Plaukst gaiši sapņi par dienām tālākām.
Zem skolas kastaņām,
Mēs sapņojam par dzīves uzvarām.

Vispār man šķiet, ka mūsu skolai ir ļoti skaista himna! (Bet tas tā liriska atkāpe).
Tagad tā prātā nenāk nekas, kas simbolizētu divus gadalaikus, piemēram, kastanis man asociējas gan ar pavasari, gan rudeni. Bērnībā no kastaņiem tapa visādi interesanti dzīvnieciņi, kurus ganīja zīļukpuikas :), diez, šodien bērni tādus vēl taisa?...
Un vēl kāda interesanta lieta par kastani – ja to nēsā kabatā, tad tas ne tikai nodrošina pret skauģu negatīvās enerģijas atvairīšanu, bet palīdz arī pret kaulu sāpēm, ja tādas ir!
Viens no maniem šī rudens mazajiem plāniņiem ir pagatavot karamelizētus saldos kastanīšus. Nezinu vai sanāks tik pat gardi kā Grieķijā dabonamie, bet recepti, kurai sekošu noteikti nopublicēšu, ja sanāks labi! :)

Solārijs vs saule

Šodien laika ziņās solīja +20C, kolosāla ziņa, taču žēl, ka rudenī vairs nevar nosauļoties, bet vasarā saulīte mūs nelutina!
Tā nu sanāk, ka ņemot vērā saules daudzumu Latvijā, nav brīnums, ka sauļošanos jūrmalā ir izkonkurējis solārijs. Bez kādas īpašas pārbaudes varu gandrīz droši apgalvot, ka būtu grūti atrast vēl kādu galvaspilsētu Eiropā, kur būtu tik daudz solāriju un spēļu zāļu cik Rīgā.
Kad tikko parādījās solāriji, kā jau allaž notiek ar jaunām lietām un izgudrojumiem, tiem netika atrasta kaitīga ietekme uz veselību. Varbūt, ka tas tā arī būtu palicis, ja vien neparādītos no solāriju atkarīgo armija. Meitenes un dažkārt arī zēni, kam skaistuma etalons ir burkānoranža sejas krāsa, sīkas grumbiņas ap acīm un izredzes tikt pie ādas vēža ātrāk nekā gaidīts. Mani patiesi šokēja kādas meitenes atbilde uz jautājumu – „Vai Tu nebaidies no ādas vēža?” uz ko saņēmu atbildi – „Par to domāšu, ja saslimšu!” Kolosāli!, tikai tāds nieks vien, ka tad jau būs sen par vēlu!
Varbūt arī Latvijā, vajadzētu ieviest Francijā pieņemto likumu, kas ierobežo solārija apmeklējumu līdz 18 gadu vecumam? Taču diez vai tas palīdzētu, jo neba pilngadības sasniegšana mūsos iesēj saprāta graudu!

Paldies Gatim Šļūkam par burvīgo zīmējumu!

Anonīms teica...

Visvieglākais veids, kā palikt anonīmam, bet tajā pašā laikā izteikt savu viedokli, sašutumu, sāpi vai neapmierinātību ir uzrakstīt komentāru kādā no interneta vietnēm. Bieži vien komentētāji sen novirzījušies no galvenās raksta tēmas un aizrāvušies ar savstarpēju apriešanu. Nedod Dievs kāds Audi fans pasaka, ka ar BMW braukā tikai atsaldeņi! Uuuuuu tas ir ko vērts palasīt! :)
Nekad neesmu līdz galam izpratusi šo „fenomenu” kāpēc izsakoties anonīmi vairāk ir negatīvā, nekā pozitīvā. Vai tiešām, tas ir saistīts ar to, ka cilvēkam nav drosmes? Un, ja tā, tad sanāk, ka gļēvāki ir vīrieši, jo pēc statistikas datiem vadoties vīrieši sastāda lielāko interneta lietotāju auditorijas daļu...
Intereses pēc ieskatījos svešvārdu skaidrojošajā vārdnīcā un atradu, ka anonīms nozīmē – autors nav zināms. Mnjā, tas visu padara vēl jo interesantāku. Esmu pārliecināta, ka autors taču ir zināms! Šis komentārs jau nav kāds vecs rokraksts, kas atrasts faraona kapenēs, bet varbūt šī anonimitāte ir tāpēc, ka autors vēl līdz galam nav izpratis sevi un neidentificējas ne ar ko...

Cilvēkiem, kas nolēmuši ciemoties manā blogā es aicinātu tomēr neskatoties uz to, ka sistēma nepiedāvā lauku vārda ierakstam, rakstīt ja ne savu vārdu (mazums nepatīk vecāku dotais...), tad vismaz identificēties ar kādu sev tīkamu niku.

Ūdens atmiņa

Kādu laiku atpakaļ uzzināju, ka ūdenim piemīt atmiņa. Fenomens, ko zinātnieki atklājuši, bet nevar izskaidrot. Ūdens vispār ir interesanta "būtne", atšķirībā no citām vielām, kas sasalstot samazinās, tas gluži pretēji izplešas. Ūdens ir dzīvības pirmsākums, bez tā nekas, nekad nebūtu noticis.
Lai ūdeni, ko saņemam pa krānu atdzīvinātu pietiek ar kādas zaļas/ dzīvas lapiņas iemešanu tajā. Pēc apmēram 15 min, ūdens būs kļuvis dzīvs, tas būs atcerējies iespējams savu bērnību, kad kā mazs strautiņš, cerību pilns izlīda no kādas klints. Varu apgalvot tikai to, par ko pati esmu pārliecinājusies, ka ūdens tik tiešām garšo savādāk, it kā svaigāk un dzīvāk, ja ir atcerējies savus pirmsākumus un gluži tāpat kā cilvēku ietekmē labi vārdi un uzmanības apliecinājumi, tāpat arī ūdens no mums ir spējīgs saņemt mūsu labās domas, vēlāk tās atdodot mums atpakaļ, ja to izdzeram.

Filma, kas uzrunā

Vakar noskatījos kolosālīgāko filmu, kādu jebkad esmu redzējusi!

Uzrunāja, gan sižets, gan skaistie skati. Vēlāk uzzināju, ka filmā mēs kaut pa maziem, īsiem kadriem varam redzēt vai visu pasauli.

Negribas stāstīt sīkumus par filmu, jo kas vēlēsies atradīs iespēju to noskatīties, jo garantēju, ka veltītais laiks nudien nebūs zemē nomests.

Tā arī darīšu vairāk ne vārda par filmu, jo negribu ar savu skatījumu laupīt skaisto filmas atklāšanas mirkli, jo gluži tāpat kā dzīvē, viena lieta ved pie otras un atskatoties viss tiešām noticis uz labu, tāpat arī filmā The fall sižets un doma atklājas katrā nākošajā mirklī.

Šeit būs arī āķis, kas jāiemet lūpā :)

http://www.youtube.com/watch?v=iO0LYcCoeJY

Jo tuvāk, jo sāpīgāk

Tīri cilvēcīgi jebkurai lietai vai būtnei mums gribas pietuvoties, jo tuvāk, jo labāk. Tuvojoties savvaļas dzīvniekam mēs novērtējam katru centimetru, ko tas mums atļāvis tuvināties un nemaz neņemam ļaunā, ja pēc ilgas un pacietīgas gaidīšanas tuvināšanās nenotiek. Un tad pārņem apcerīgas domas par to, kas būtu, ja būtu. Ja tajā brīdī nebūtu nobrikšķējis zariņš, vai vējš būtu pūtis no citas puses un Tu netiktu pamanīts, vai varbūt dzīvnieks tēlo, ka nemana un viss tiek kontrolēts, bet zara brakšķis kalpoja tikai kā iegansts, lai laizlaistos.
Kad lieta nonāk pie tuvošanās cilvēkam, mēs nez kāpēc kļūstam nepacietīgāki un nelīdz nedz jūtas, nedz prāts, jo mūsdienu steidzīgajā laikā visu vajag tūlīt un tagad, vēlams vakar! :) Ātri iepazīties, ātri saprast, ka neesam piemēroti un izšķirties jau tajā pašā vakarā. Iespējams, ka scenarijs būtu ritējis pavisam savādak, ja talkā nāktu pacietība, ja cilvēks cilvēkam ļautu vērties kā gliemežvākam, lai parādītu pērlīti, kas viņā slēpjas. Bet protams, ka viss būtu savādāk. Jo vairāk gliemezis tiek plēsts vaļā, jo ciešāk tas aizveras uz āru vien parādot kaut ko gļotainu un ne pārāk patīkamu... kaut gan, ja būtu pacietība, tad no gļotām nebūtu ne vēsts, vien skaista pērle pašā vidū!