lidosta "AirBaltic" vai tomēr "Rīga"?

Nevar nepamanīt, ka lidostā "Rīga" AirBaltic koši zaļā krāsa pārņem ierasti tumši zilo.

Pat tur kur formāli tiek saglabāti tumši zilie formas tērpi ziemas mēteļi ir nodevīgajā salātzaļajā tonī.

Apsveicama ir lidostas ekskursiju aktivitāte. Gan bērnudārzniekiem, gan skolniekiem ir iespēja apskatīt lidostas kreiso/ apslēpto pusi. Iespējams, ka daudzi no šiem bērniem tuvākajā laikā lidostā neparādīsies kā regulārie pasažieri, bet ar one-way ticket rokā... tāpēc labi vien būs, ka viņiem tiks izrādītas arī atlidošanas zāles, kas citādi paliktu neredzētas. Ekskursanti agrāk tika apdāvināti ar lidostas simboliku (tumši zilajos toņos), bet nu jau visi braši soļo ar salātzaļajiem maisiņiem rokās. Vienu laiku mēs pat likām likmes vai gids atkal ekskursiju pabeigs ar slaveno frāzi: "Lai strādātu lidostā vajag zirga veselību!", rets bija gadījums, kad bija savādāk! :)

Nav jau slikti, bet piemēram airBaltic prakse reisa laikā noreklamēt savi takšu kompāniju, bet Redcab un Mercedes nolikt kā nezin kādas haizivis, kas to vien zina kā apkrāpt nabaga tūristus. Var jau būt, ka Latvijā taksisti tiešām ņem priekšā tūristus pa melno, bet kurā valstī tā nav. Es piemēram. nevaru nosaukt nevienu, kur taksis dzirdot, ka neesmu vietējā nemēģinātu aizvest pa gārāko vai sastrēgumiem bagātāko ceļu.

Žēl tikai, ka koši zaļie taksīši savu uzstādīto latiņu nav noturējuši pat pusgadu. Sākumā šiem takšiem bija jaukas cepures ar nadziņu, bikses nevis džinsas, bet nu jau nav nedz to, nedz to. Interesanti kā būs ar pašu lidostu, vai pārņemot to arī latiņa kritīs?

vai vērtība = cena?

Lai noteiktu vērtību un cenu valda dažāda veida kritēriji.

Šķiet, ka cenai tie ir visstrukturētākie neskatoties uz to, ka metodes un kritēriji ir dažādi.

Īpaši neieslīgstot cenu veidošnas metodēs varu pieminēt, ka nosacīti pastāv trīs: tirgus metodes; ekonometriskās metodes; izmaksu cenu veidošanas metodes. Kādā no tām tiek ņemtas vērās izmaksas, bet citā mērījumi tiek balstīti uz tirgus izpēti, kā jau allaž katrai no tām ir savi plusi un mīnusi.

Sarežģītāk, manuprāt, ir ar vērtības noteikšanu. Vērtība nereti tiek piešķirta balstoties uz emocijām, tendencēm vai tradīcijām. Dažu lietu vērtība pat netiek apspriesta. Piemēram, van Goga gleznas. Ir dzirdēts, ka vērtīgākie mākslas darbi ir mirušu autoru darbi, bet pat neņemot vēra to un nenoniecinot van Goga ieguldījumu dažkart cena tiek uzpūsta tikai tapēc, ka izsoļu namā ir satikušies (vizbiežak jau neklātienē) divas vai varbūt vairākas ambiciozas personas, kas par katru cenu vēlas savā īpašumā iegūt šo mākslas darbu. Līdzīgi ir arī ar mātītēm, kuru vērtība pieaug, ja par to cīnās vairāki tēviņi.

Domāju, ka katra īpašumā ir kāda lieta, kurai paši esam piešķīruši vērtību, balstoties uz saviem, iekšējajiem, kritērijiem. Dažkārt mūs aizskar tas, ka citam šī, mums tik ļoti vērtīgā lieta nenozīmē neko un tikai tāpēc, ka katra iekšējie kritēriji atšķiras. Tomēr satiekot radniecīgu dvēseli mēs varam cerēt, ka mūsu skolas laikā rakstītās zīmītes kādam liksies, ja ne tik pat vērtīgas kā mums, tad vismaz uzmanības vērtas.Un ja mēs dzīves laikā paveiksim kaut ko dižu tad varbūt pēc mūsu nāves Sotheby's vai Christie' s , nu vismaz eBay, kāds ambiciozs pilsonis vēlēsies tās iegūt savā kolekcijā. :)

Rotaļlietu stāsts

Katram no mums ir kāda rotaļlieta, kas bērnībā bija īpaši mīļa. To, kurai no daudzajām bērns pieķersies nevajag un arī nevar paredzēt. Bieži vien bērns kaktā noliek dārgo un glauno Teddy lāci, bet gultiņā labprāt aizmieg ar lupatlelli, kurai norauta roka. Man, piemēram, bērnībā dikti mīļš bija mērkaķītis, kam bija salāpīta piere un viss iespējamais. :)
Ja nemaldos, tad Ziedonim bija dzejolis par to, ka mēs mīlam tos skaistos un veiksmīgos un, ka tos nav grūti mīlēt. Un atkal jau jāsaka - gan jā, gan nē.

No vienas puses skaistai lellei, tāpat kā skaistai sievietei/ vīrietim trūkst personīguma, līdz ar to vai ir viegli mīlēt bezpersonīsku būtni (lelli vai cilvēku) - manuprāt, nē. Tas ir tāpat kā ēst bezgaršīgu ēdienu.

Es nebūt neapgalvoju, ka viss ārēji skaistais obligāti ir iekšēji neglīts. Protams ir patīkami pārsteigumi, bet tā vien šķiet, ka piestrādājot pie drānas labās puses, diegi un mezgli tiek pavirši saslēpti, jo tos jau neviens neredzēs, bet redzēs gan. Redzēs tie, kam ir lielāka interese. Vēlme iedziļināties.

Re kā aizbraucu no rotaļlietām pie personības, bet ir taču kopsakarības, vai ne?

Gavēnis

Šogad pirmo reizi mūžā nolēmu pirms Lieldienām pagavēt.
Tieši tā - pagavēt, jo tā kā tas notiek pirmo reizi uzreiz zināju, ka akurāt rāmjos visas 40 dienas nenoturēšos, jo pa vidu taču ir nedēļas nogales, kad kāda vīna glāze ir neatņemams pasākuma rekvizīts, kā arī draudzenes dzimšanas diena un atkal jau vīns. Pa vidu notika arī viens neparedzēts notikumus - mammas frikadeļu zupa, no kuras arī nespēju atteikties!
Bet kopumā ņemot šķiet, ka vismaz darba dienas paiet kārtīgi gavējot.
Es savā prātā esmu nolēmusi šaut uzreiz pa 2 zaķiem - pamēģināt kā tas ir un ko dod, kā arī mazliet nolaist ziemas riepu, kas arī ir ikgadējs atribūts.
Lūk, piemēram, šodien pārtieku no kāpostu salātiem ar kāpostiem :) un avokādo maizītes ar avokādo. Pirmās dienas gan bija traki grūti, visur redzēju vistas spārniņus, filejas un karbonādes, bet nu jau ir labāk, laikam jau Mežāža būtība (zālēdājs) man piepalīdz.

sniegs/uguns/lietus

Laikam vēl bez pieminētajām lietām/ stihijām nenosaucu ceturto, ko cilvēki parasti min kā patīkamāko vērošanas objektu - skatīties kā cits strādā.
Šodien man bija tā laime vērot divas no tām.
No rīta Rīgā sniga skaists sniegs ar lielām pārslām, skanēja Here with me - Mercy Me, skatījos kā vīrietis ar lielu lāpstu tīra sniegu un man šķita ka pasaule šorīt griežas lēnāk nekā citu rītu. Viss likās pūkains, maigs un paļāvību rosinošs.
Absolūti savādāk ir vērot lietu un uguni.
Sniegs it kā pārklāj visus tumšos nesmukumus un pat dārza kompostkaudze pauž dīvainu romantiku, lietus savukārt nesmukumus skalo prom, atstājot vietu jauniem asniem, bet uguns nedz skalo, nedz apklāj, taču ne vienmēr arī iznīcina. Uguns ir abu minēto apvienojums, tas netstāj veco, bet jaunais nav redzams dēļ pelniem, taču tas nebūt nenozīmē, ka tur ir tukšums...
Lai jums skaisti vērojumi brīvdienās!

Korporācija

Cilvēku vēlme apvienoties grupiņās, interešu klubiņos ir tik pat sena kā pati cilvēce.
Domāju, ka par savdabīgu apvienošanos interešu grupā varētu nosaukt arī - ģimeni. Kur 2 cilvēki ar kopīgu interesi - sākotnēji vienkārši būt kopā, bet vēlāk attīstot šo kopā būšanas vēlmi apprecas, rada bērnus un veido šo mazo / dažkārt samērā lielo "klubiņu". Ģimene noteikti pieder pie tiem klubiņiem, kas ir uz sevi tendēti. Uz sevi tendēta apvienība ir arī korporācijas, taču, lai iekļūtu tur ir jāatbilst sava veida kritērijiem, ja ģimenē pietiek ar to, ka esi vai, piemēram, adocijas variantā - ar to, ka abas puses pauž vēlmi apvienoties, korporācijā tā nebūt nav.
Sākotnēji man šķita, nu kā tā var būt, ka korporācija tik tiešām ir vairāk uz iekšu nekā uz āru virzīta. Man tas likās diezgan egoistiski. Un, ja uz jautājumu - ko dara korporācijās, man atbildēja - biedrojās ar korporācijas biedriem, kā arī ar citām korporācijām, tad jau tas šķita kā tāda lepnība, re kā - mēs esam mēs, bet citi netiek pieņemti.
Ja ņemam vērā Maslova vajadzību piramīdu, tad sanāk, ka vēlme iestāties un būt korporācijā nāk tieši aiz fizisko vajadzību un drošības apmierināšanas, ierindojoties tieši pa vidu šajā vēlmju/ vajadzību hierarhijā. Bet iestāties tās jau tikai tāds pirmais pakāpiens, korporācijas ietvaros ir iespējams uzkāpt arī pa 2 atlikušajiem pakāpieniem, iemantojot cieņu un pašizpausties, cik nu statūti atļauj! :)

Skype sarunas

Skype, tāpat kā mobilais telefons un internets kļuvis par ikdienas sastāvdaļu, varbūt ne visiem, bet biroja žurkveidīgajiem pilnīgi noteikti! :)
Daudz esmu domājusi par cilvēku uzvedības īpatnībām. Internets ,piemēram, šķiet tāds "anonīmo alkoholiķu" klubiņš, kur jebkas var kļūt/ būt par jebko. Sākot no tā, ka forumā komentējot kādu no rakstiem sieviete ierakstot Segvārda sadaļā - Toms pēkšņi kļūst par vīrieti un beidzot ar... cik vien tālu darbojas katra fantāzija. Taču šī anonimitāte ir ilūzora, domāju, ka uz ielas varam būt daudz bezpersoniskāki, nekā internetā.
Tad nu šķetināsim pa sadaļām.
Uzdodot sevi par citu šķiet varētu runāt par personības dabas problēmām vai vienkārši totālu melošanu/ slēpšanos/ izvairīšanos no atbildības/ rotaļāšanos/ aktiermeistarību un tamlīdzīgi. Savukārt pavisam neizprotama sadaļa man šķiet Skype.
Nesaprotu un laikam nekad nesapratīšu tos cilvēkus, kas uzsāk sarunu ar pavisam svešu cilvēku, atsūtot - Hi there! Tā vien gribas atbildēt - Hi where? Bet tomēr vienkāršak un, manuprāt, nesāpīgāk ir uzlikt - block user. Tad atkrīt vesela gūzma ar jautājumiem uz kuriem atbildēt neredzu jēgu. Interesanti, vai tas cilvēks, tomēr visbiežāk tas cilvēks izrādas Ahmeds no Turcijas tiešām tā pienāktu uz ielas, sāktu runāt, prasīt ko daru un vai es gribu aprunāties, redz viņam angļu valodas zināšanas vajagot atsvaidzināt. Nu aizej taču uz kādu interešu sadaļu, kur viss būs daudz mērķtiecīgāk, bet varbūt tas tāds metod tika (nevaru ierakstīt krieviski), veicot kādus 1000 mēģinājumus tiks atrasta tā vienīgā un foršā angļu valodas skolotāja? Un maza dziesmiņa par mēģināšanu/ cenšanos/ pieaugšanu.

Pamošanās

Līdzīgi kā ar laiku ir ar pamošanos. Izskatās, ka vēl vairāk nekā laika skaitīšanas sākums un kopsakarības, miglā ietīts ir pamošanās mirklis.
Sapnis un nomods dažkārt pārkāpj viens otra robežas, robežas, kur nav robežpunktu. Taču neskatoties uz to, mēs diezgan skaidri spējam nošķirt vienu no otra.
Šorīt mans sapnis turpinājās vēl kādu stundu pēc ierašanās darbā un ne jau tāpēc, ka gribējās palikt sapnī! :) Vienkārši organisms izdomā savu ritējumu un kaut gan fiziski acis tiek virinātas, mehāniski drēbes uzvilktas, galva vēl īsti neieraksta šodienas filmu.

Bērni bērnībā tiek rāti par to, ka stāsta melus, bet bieži vien šie meli ir viņu izdomātā patiesība, viņu sapņi. Pieaugot mums pārmet nespēju sapņot.

Kā nošķirt veselīgu sapņošanu no pamošanās, jo nepieciešami jau abi. Kā sapņošana ietekmē mērķa sasniegšanu? Es, piemēram, domāju, ka pirms 'pirmā soļa speršanas mērķa virzienā, vajag ļaut vaļu krietnai devai sapņu. Bet varbūt labāk vispār nemosties? Pārāk daudz jautājumu un nevienas atbildes.

Zinību diena

Ar interesi vēroju vai tiešām tiks pieņemt likums par alkohola tirdzniecības aizliegumu 1.septembrī. Un, jā, pieņēma gan. Interesanta ir sabiedrības reakcija. Bet visinteresantākais bija koķes komentārs, ka tas tikai pastiprinās vēlmi, jo jauniešiem aizliegums ir kā sarkana lupatiņa vērsim. Viņam tieši to vajag dabūt! Interesanti, vai koķe zina arī to, ka šī tirdzniecība principā ir aizliegta arī pārējās gada dienās? Igaunijā šads likums cik zinu darbojas jau labu laiku, bet, manuprāt, tas tikai pierāda pašvaldības policijas bezzobainumu, kā arī to, cik tomēr viegli jauniešiem iegādāties aizliegto dziru! :) Biju aculieciniece vienai šādai jauniešu savākšanai tuvējā Rīgas ciematiņā. Meitenes apm. 16 gadus vecas stāvēja autobusa pieturā (vasarā) malkoja sidriņus. Garām braucošā pašvaldības ekipāžas acs bija modra, nelīdzēja pudeļu nomešana zemē. Meitenes tika aizvestas uz busiņu. Pieļauju, ka tika sastādīts protokols un viss kā nākas. Žēl tikai, ka kārtējo reizi cīnāmies ar sekām (laikam tā ir vieglāk) un netiek veikti reidi uz tiem veikaliem, kur alkohols iegādāts, taču tas prasa resusrus, kuru mums nav...