Reiz rakstīju par degunu, kas ir diezgan labs palīgs, lai uztvertu smaržas un smakas.
Par tām viss būtu tā kā skaidrs. Pazīstu cilvēku, kura deguns ir īpaši 'trenēts' lai sajustu smakas. Diez tas liecina par to, ka ir vēlme saskatīt tikai negatīvo? Gan jā, gan nē. Varbūt tas liecina par to, kas tiek pausts uz āru prieks vai nosodījums. Arī gan jā, gan nē! Tas laikam vairāk liecina par to, kas spēj ātrāk sasniegt galējo robežu, lai runātu. Respektīvi nepatīkama smaka, vai patīkama smarža liek runāt. :)
Īsti nezinu, kurš orgāns atbild par sajūtu uztveršanu. Tas, ka deguns jau nu nē ir saprotams, bet kas tad, ja ne deguns? Acis? Bet varbūt smadzenes? Kā tiek attīstīta sajūtu uztvere? Dažkārt man šķiet, ka tā ir dzīves pieredze, kas trenē šo maņu, bet kā tādā gadījumā bērni varētu sajust un atšķirt mammas noskaņojumu?
Un kā paliek ar suņiem? Domāju, ka šajā brīdī visi, kam reiz ir bijis suns varētu droši apgalvot, ka suns ne reizi vien ir sajutis noskaņojumu.
Nereti mums nav izdevīgi zināt noskaņojumu, bet kā tad ir kāpēc daudzi cilvēki jūt un tik pat daudzi nejūt? Cik racionālam prātam ir jābūt, lai spētu izskaidrot sajūtu spēju?
