Jo MAN patīk

Ierakstu var izlasīt šeit: http://www.mansmazais.lv/article/766514/


Piektdien „atvadījos” no kolēģiem. Tāda diezgan dīvaina sajūta. Kad iet pavisam prom no darba, tad Tu zini, ka tur vairs neatgriezīsies, bet kad jāatvadās uz gadu, tad nevar zināt kuru no kolēģiem vēl satiksi, bet kuru vairs ne.
Kolēģus varētu sadalīt divās frontēs – tādos, kuri bērna nākšanu pasaulē uzlūko kā brīnumu un tādos, kas konstruktīvi raugās uz procesu. Vienu kolēģi vēlos izcelt jo īpaši, jo šķita, ka viņa ir pārliecinoša otrās frontes būtne, bet izrādījās ka nebūt nē!
Kopā mums pastrādāt sanāca ļoti īsu brīdi, bet sākotnēji viņa man radīja tādas rūdītas mārketinga nindzas tēlu, taču izrādījās, ka no nindzas nepaliek ne kripatiņas, kad lieta sāk grozīties ap bērniem. Jau no pašas pirmās dienas, kad viņa uzzināja par manu gaidāmo bēbīti, es tiku piekodināta izbaudīt šo kolosālo laiku! Lai koncentrējos tikai uz savu labsajūtu, jo caur to komfortā būs arī bērniņš! Nekādā gadījumā nevajag stresot un pārpūlēties, vienvārdsakot kļūt par īstu egoisti. Ikreiz, kad pusdienlaikā mūsu sarunas aizklīda līdz bērnu tēmai, viņa atplauka tādā smaidā un priekā, ko grūti aprakstīt!
Sākumā šķita, kas tad tur ko neieklausīties sevī! Bet tas līdz šim ir bijis pats grūtākais! Dažkārt šķiet, vai tiešām tā drīkst?  Tagad es teiktu vēl vairāk – ir ne tikai jāklausās sevī, bet arī jāizvairās no situācijām un cilvēkiem, kas Tev ir nepatīkami. Un vienalga, ko saka apkārtējie, ja ir kaut kas atgrūž, tad iekšējā sajūta ir jārespektē, lai arī racionāla skaidrojuma nav.
Starp citu, šādu cilvēku un situāciju „ravēšanu” vajadzētu veikt ne tikai tad, kad gaidām bērniņu, jo ir tik viegli atbildēt uz tādiem jautājumiem kā – kas Tevi kaitina?, Nepatīk? Bet tik grūti bez domāšanas pateikt kas Tev rada mieru?, Kāda ir Tava mīļākā vieta pilsētā?
Kāds ir TAVS mīļākais ēdiens un, kad Tu viņu pēdējo reizi ēdi? :)

Patiesība ir kaut kur pa vidu

Rakstiņš ir šeit: http://www.mansmazais.lv/article/764471/

Dažādus mītus un aizspriedumus mēs varam sastapt ik uz soļa un grūtniecība diemžēl nav izbēgusi no tiem. Par to tiek runāts un diskutēts, taču šī tēma aktualizējas ik reizi, kad kāda sieviete uzzina, ka gaida mazuli!
Sevi varu droši pieskaitīt pie tām veiksminiecēm, kuras neatrodas 'viena tante teica' stingrajā apskāvienā, taču dažas lietas esmu dzirdējusi arī es. Nu, piemēram, matus nedrīkst griezt, jo tad bērnam prāts tiks nošķērēts vai,  ja prasās pēc kā sāļa būs puika, ja salda - meitene, starp šiem piemēriem iemaldījies arī šāds - bērnu vārdā jau nu nekādi pirms laika nedrīkst saukt!  Kāpēc? Uz to savukārt 'tantei' atbildes nav. Un te nu man būtu jautājums - ja mēs pieņemam, ka bērniņš jau puncī ir ar savu personību, tad kāpēc, lai viņam nebūtu vārdiņš?
Dažkārt ticējumiem tiek piešķirts pārdabisks spēks, tikai tāpēc, ka nezinām tā izcelsmi. Cik no jums zina teiciena - nekāp uz sliekšņa, lai nenotiktu nelaime patieso izcelsmi un skaidrojumu? Tad nu lūk, šeit nav ne kripatiņas mistikas. Viss ir gaužām vienkārši - agrākos laikos, kad mājām bija zemas durvis un augsti sliekšņi šī teicienam pamatā bija loģiska kopsakarība. Nelaime atnāca uzreiz kā tika uzkāpts uz sliekšņa, jo cilvēks pret durvju aili gluži vienkārši apsita pieri! Tāda lūk šī visa mistika!
Te nu mēs civilizētie un izglītotie nonākam pie savdabīga secinājuma- mēs akli sekojam priekšrakstiem, kuru jēgu un izcelsmi nezinām, paļauties uz saviem instinktiem baidāmies, bet iedziļināties un papētīt pamatjēgu nav laika. Vieglāk ir paņemt gatavas receptes, pat ja nezinām, kas tās ‚izraksta‘.
Mūsu senči savukārt rīkojās gluži pretēji viņiem akadēmisku zināšanu nebija vai to bija ļoti maz, bet viņi bija lieli vērotāji, kas droši sekoja un pieņēma lietas, kas sevi bija attaisnojušas ilgākā laika periodā. To varētu pielīdzināt savdabīgam eksperimentam, kuru veicot mēs pieņemam par patiesu vairākuma viedokli. Piemēram, ja 90 mazuļiem no 100 nav bijusi alerģiska reakcija, tad pieņemts, ka alerģijas nav, bet ja šādi pārbaudīts līdzeklis būtu jālaiž ražošanā, tad tam pamācībā būtu iekļauta piezīme par retos gadījumos sastopamu alerģisku reakciju.
Kā jau teicu patiesība ir kaut kur pa vidu, starp pārbaudītām lietām un tādām, kuras izvēlamies intuitīvi,  tāpēc būtu jauki, ja mēs šajā civilizētajā laikmetā biežāk meklētu kopsakarības, mēģinātu izzināt pieņēmumu pamatotību un reizēs, kad uzticamies savai intuīcijai, to nesauktu par mistiku.