Mani ikdienas blogi

Dārgie mana bloga lasītāji, palabojiet mani, ja šis bloga ieraksts nebūs par sava veida blogiem!
Jau kādu laiciņu es katru rītu uz virtuves vai naktsgaldiņa saņemu savu rīta blogu. Vēl pirms dažiem mēnešiem es tās sauktu par zīmītēm, bet nu jau atgādinājums "Augļi ir jānomazgā" ir izvērsies par dažāda tipa apcerēm, un tēmu ierosmēm dienas pārdomām.
Vai tie ir man veltīti blogi? Kā jums šķiet, kas tad īsti ir blogs? Tā ir dienasgrāmata vai zīmīte? Cik cilvēkiem jāizlasa ieraksts, lai to varētu saukt par blogu? Un vai tāda čivināšana Twiterī ir kaut kas mazāks nekā blogošanas, no sērijas maza zīmīte par nopērkamajiem produktiem vs vēstulei? Kaut kā šodien uzdodu pārāk daudz jautājumu, bet kā vēsta sens teiciens nav muļķīgu jautājumu ir tikai muļķīgas atbildes. :)
Un vispār šodien izdomāju sastādīt savu apņemšanos sarakstu. Lai man būtu vieglāk to pildīt minēšu galvenos punktus:
1. Nedēļā uztaisīt 1 patiešām lielisku fotogrāfiju
2. Katru dienu iemācīties 5 jaunus vārdiņus spāņu valodā
3. Katru dienu pildīt muguras vingrojumus
4. Ievērot augstākminētās apņemšanās!!!

Varbūt beidzot...

Negribētu teikt, ka es būtu īpaši kaislīga konkursu dalībniece, bet laikam jau tieši tāpēc neveiksmes jo īpaši sāpīgas. Ar laika starpību aptuveni mēnesis vai vairāki es nolemju piedalīties kādā foto konkursā un liela ir mana vilšanās, kad manas pūles netiek atalgotas, vismaz kādu veicinošu balviņu kādu reizīti, bet nē, pilnīgi nekā, nu tā, ka nekā, nekā, nekad, nekad! :( Pagaidām, ja neņem vērā tuvinieku atzinības vārdus, augstākais sasniegums ir moto bildes http://www.adventurer.lv/ konkursā, šķiet tā bija trešā vieta, bet tik ļoti jau gribējās būt starp tiem 20 laimīgajiem, kam tika dota iespēja izstādīt savus darbus. Esmu cīnītāja tāpēc, nu jau ar nedaudz lielāku intensitāti, turpinu piedalīties fotokonkursos. Dažos no tiem visu izsaka žūrija, bet citos tiek dota iespēja balsot. Kaut kad rīt vai parīt manu gara darbu varēs skatīt: http://cosmo.lv/fotokonkurss Ne pārāk forši ir tas, ka balsot var tikai reģistrētie lietotāji.... bet varbūt kāds no jums ir gatavs piereģistrēties, lai tuvinātu mani sen kārotajai uzvarai? Bet, ja ne, tad es kā jau cīnītāja turpināšu savu ceļu un kas zina, varbūt drīzumā uzaicināšu uz savu izstādi.

Sieviete ar/bez pavadoņa

Šodien izlasīju ziņās par kārtējo veikala apsargu patvaļu. Lietas apstākļi it kā esot bijuši sekojoši: meitene iegājusi Drogās, lai nopirktu zobu pastu. Tā, kā vēlmes bija specifiskas izvēle esot ilgusi kādas 20 min. Kad pie kases meitene norēķinājās par precēm, apsargs lūdzis (cik nu viņi vispār kaut ko lūdz) uzrādīt somiņas saturu. Meitene laikam izrādīja nepakļaušanos un viss beidzas ar to, ka viņai izlauza roku uz muguras un aizveda uz nopratināšanas kabīni. Tur viņu sauca par kuci un kas pats "labākais" pielietoja elektrošoku!
Slimnīcā ārsti izdeva apliecinājumu par nodarītajiem miesas bojājumiem, taču neskatoties uz to policija atteikusies ierosināt lietu. Iespējams, ka rakstā netika minēta kāda būtiska informācija, kas būtu pret rakstā minēto meiteni, bet man ka juristei nav skaidras dažas lietas:
- vai tiešām apsargam ir tiesības kratīt sievietes somiņu; - kāpēc policija neņēma vērā ārsta atzinumu;
- kāpēc apsargiem jāpielieto nesamērīgi paņēmieni.
Jautājumu ir vēl vairāk, bet ar katru dienu aizvien vairāk un vairāk pārliecinos, ka sievietei/ meitenei pa Rīgas ielām bez pavadoņa pastaigāties nav droši!

Lāčplēša dzimšanas diena

Šodien Rīgas centrā, gan jau par godu Lāčplēša dienai, pie Brīvības pieminekļa grozījās pats Valdis, tas kurš Zatlers. Sirmā galviņa vien zibēja starp parastajiem latviešiem un miesassargiem, kuri tā vien likās bija vairāk nekā pirmie.
Nevarēju saprast ar ko gan Valdis izpelnījies šos apsveikumus, ne jau viņam šodien dzimšanas diena, bet Lāčplēsim!! Valdis tik smaidīja un pieņēma labu vēlējumus, bet es ievēroju vienu sievieti, kas bija atnākusi pie pieminekļa nolikt trīs baltas rozes. Viņas acīs bija tāāāāds vārdos neizsakāms izmisums un bēdas, viņa no sirds raudāja. Pirmo reizi mūžā uzdrošinājos nofotografēt cilvēku, kuru pārņēmušas tik lielas bēdas/ skumjas. Tagad skatos uz šo bildi un taisni vai jāraud! Domāju, ka šī sieviete bija viena no retajiem, kas zina, ka 11.novembris nav Lāčplēša dzimšanas diena, bet gan diena, kad tika sakauts Bermonta karaspēks un Rīga beidzot tika atbrīvota. Varbūt, ka starp šajās cīņās kritušajiem (57 virsniekiem un 686 karavīriem) bija viņas tēvs?...
Ceru, ka neesat aizmirsuši logā iedegt svecīti par godu kritušajiem!

H1 N1 vai kā tur bija

Ja, man vēl nedēļu atpakaļ kāds būtu teicis, ka rakstīšu par šo tēmu, es vienkārši par viņu pasmietos, bet nu arī man šī tēma vairs nešķiet vienaldzīga, jo mediji ir panākuši savu un arī manī ir viesuši pārdomu aizmetni!
Laikam jau vakardienas sižets ziņās, kur parādīja aptiekas darbiniekus maskās izskatījās gana biedējoši. Paniku un pārdomas nodrošināja arī fakts, ka visi mediji mūs tikai informē par to, ko cilvēki dara - pērk maskas, vitamīnus, pretgripas līdzekļus!!! Bet nekur nav teikts, kas patiešām būtu efektīvi darīt, tas kā allaž paliek pašu cilvēku ziņā.
Es tomēr sliecos domāt, ka šī cilvēku panika ir izdevīga nevienam citam kā tikai zāļu ražotājiem. Kāpēc es tā domāju? Tāpēc, ka visur tiek minēti zāļu nosaukumi, kas patiesībā der parastajai gripai, jo ja nemaldos, tad tādas drošas vakcīnas vēl nav, līdz ar to jautājums - kāda jēga dzert piem.Thera Flu vai jebkuru citu līdzekli, ja tas pat neder profilaksei. Bet runājot par profilaksi. Kaut kā lielumlielais vairums cilvēku ir piemirsuši vecos labos imunitātes stiprināšanas un pretvīrusu līdzekļus - ķiploks, dzērvene, zāļu tējas, medus.
Tad nu lūk dažas receptes:

Ķiplok maizes: Sajauc biezpienu ar krējumu, pēc garšas pieliek sāļi. Pāri liek ķiplokšķēlītes. Ja nevēlaties sūro garšu, tad no daiviņas jāizņem zaļā saknīte, kas patiešām ir visa sūruma pamatā.

Vēl saka, ka ķiplokkrelles esot gana labas, bet tas nu tā gaumes lieta! :)

Dzērvenes: Dzērvenes saspaida ar piestiņu klāt liek nedaudz cukura un medus, ēd bez ierobežojuma.

Medus: melnajam rutkam izgrebj vidiņu (ne gluži visu), bet tā, lai tajā var ielikt tējkaroti medus. Šādi notur aptuveni 8h. Izgrebtajā vietiņā bus izveidojusies medus/ rutka suliņa, to dzer pa tējkarotei apmēram 3x dienā. Pieaugušajiem garšos šāds kokteilis (pret klepu) - 100gr šņabis, 100 gr medus!

Uz veselību!

Stereotipi, normas un mēs pa vidu

Pēdējās dienās noskatītās filmas man ir likušas aizdomāties par stereotipiem, ko bieži vien radam mēs paši, dažkārt sabiedrība. Patiesībā jau par tiem domāju biežāk nekā vajadzētu, taču jāatzīst, ka briedums veic korekcijas un tas kas vēl dažus gadus atpakaļ likās stereotips, to šodien jau skatīts kā - nu un kas? Tātad par filmām un stereotipiem, neapšaubāmi filmas nebija par stereotipiem, bet mēs katrs redzam citas lietas, tajās pašās :) Filma Last Chance Harvey - sieviete garāka par vīrieti. Kurš izdomāja šo standartu, ka vīrietim jābūt garākam? Ja vēl pirms gada es pati piekristu šim izdomājumam, tad šodien manī tik tiešām viešas jautājums, kas no tā mainās? Vai augumu atbilstība standartam nodrošinās laimes sajūtas, mīlestības stiprumu, vai stabilitāti? Otra filma - Personal Effects. Sieviete vecāka par vīrieti. Nu jau laikam nevienam nebūs noslēpums, ka aiz vien vairāk sieviešu izvēlas jaunākus vīriešus, vai varētu teikt otrādi un tas nebūt nav saistīts ar to, ka sievietei ir vajadzīgie sakari, kurus jauneklis izmantojis pazūd tālēs zilajās. Viņš ne tikai nepazūd, bieži vien pat apprecas ar sievieti. Un dusmoties var tikai vīrieši, kas domaja, ka ta ir viņu "priekšrocība" satikties ar jaunākām sievietēm. Starp citu Personal Effects iesaku noskatīties! :)

Viņi un mēs vai mēs un viņi

"Mums ar viņiem jāsadzīvo!" Tā teica kāds taksists, ko noķērām uz Matīsa ielas, pēc tam, kad saruna bija aizgājusi tādā kā politikas virzienā un viņš teica, ka tik daudz latviešu cik pēdējā gada laikā brīvprātīgi aizbraukuši no šīs valsts nekad pat piespiedu kārtā nav izsūtīts. Viņš lēsa ap 100 000, jo atlikušie 40 tūkstoši varētu būt krievi, vai nelatvieši. Protams manī uzreiz ieslēdzās pamatīgas dusmas, ko nozīmē mums ar viņiem jāsadzīvo?! Es tiešām neesmu kaislīga nacionāliste, bet nesaskatu loģiku. Neapstrīdama ir arī latviešu mūžīgā pielāgošanās, kaut vai elementāri saruna, kurā piedalīsies 2 latvieši un 1 krievs noritēs krievu valodā. Nezinu, varbūt kādam tā liksies pakļaušanās, citam pieklājība.... Tad nu lūk dēļ savas pieklājības, pielāgošanās vai pakļaušanās esam panākuši to, ka paši latvieši sāk uzskatīt, ka "Mums ar viņiem jāsadzīvo, jo viņu ir daudz!" Tad sanāk, ja pie manis atnāk 10 ciemiņi, tad es vairs neesmu dzīvokļa saimniece/ ipašniece, jo ciemiņi ir pārākumā?!!...