Kalendārs sievietēm, 1969

Mazs izvilkums, no raksta par bērnu audzināšanu un pareizo laiku.
...Reiz redzēju veikalā māti šķirstām modes žurnālu. Apmēram desmit gadus vecā meita dzīvi interesējās par to un centās pierunāt māti žurnālu nopirkt. Kad abas bija izgājušas no veikala ar pirkumu, pārdevēja izteica savu viedokli: - tas nu gan ir aplam, ka māte ļauj tādai knīpai spriest par modi. Un tad mēs brīnāmies, ka vidusskolniecei jau vajadzīga sudrablapsa!
Vai pārdevējas piezīme bija vietā? Šķiet, ne. Meitenes tonis nebija tāds, kas raksturīgs bērna iegribai. Kā māte, tā meitene bija vienkārši, glīti ģērbušās. Un arī interesē par modes žurnālu varēja samanīt pareizi ievirzītu audzināšanas darbu: abām sievietē ir kopīgas intereses, un gudrākā var daudz pasacīt, tai kuras pieredze pagaidām vēl maza. Nav grūti iedomāties, ka māte kopā ar meitu jau agrāk šķirstījušas modes žurnālu un un centušās noskaidrot, kurš tērps ir skaists, kāpēc un kurš no tērpiem piemērots māmiņai, kurš vecmāmiņai. Un sākās laikam šī saruna ar pašu svarīgāko: pirmā kārtām apģērbam jābūt tīram, labi koptam, kārtīgam...
Bērnu audzināšanas tēma šķiet tik pat neizsmeļama kā vērdiņš, ko nevar un nevar iztērēt. Vai var būt kāda tēma, kas apspriesta pārāk agru? Jeb jebkas nokavētais ir nokavēts uz visiem laikiem?

Zivju namiņš Matīstirgū

Sākšu secīgi kā tas patiesībā notika.
Gājām pa Tērbatas ielu, pirms Bruņinieku ielas labajā pusē ieraudzījām veikaliņu Saules laiva, gājām iekšā. Parasti jau tādu mazu saloniņu/ veikaliņu iezīme ir tāda, ka pārdevējs padod labu dienu ienācējiem, bet šeit bija savādāk. Veikalā sēdēja sieviete ar bērniņu, abi kaut ko meistaroja. Man pat sākumā likās, ka esam ienākuši studijā, kas apmeklētājiem nemaz nav paredzēta, bet tad uz izliktajiem rokdarbiem un darinājumiem ieraudzīju cenu zīmes. Pie sevis nodomāju - fūūū, tātad tomēr drīkstējām nākt iekšā! Lietiņas jau jaukas, bet cenas - ūūūū la-lāāā!
Ejam tālāk - Tērbatas un Matīsa ielas krustojums, veikals Pērle. Nebiju nekad bijusi, tāpēc arī šeit ienācām. Gaidītā labdien vietā, redzam 2 meičas, kas ar aizrautību čalo ar kādu puisi. Nu, labi, lai jau! Izstaigāju veikaliņu/ bāriņu. Godīgi sakot biju gaidījusi kaut ko vairāk, izdaudzināta taču par baisi stilīgo vietu. Secinājums - tāds humpalu veikals ar augstprātīgu stafu. Ejam tālāk, pļāpājam par to, ka Rīgā trūkst jauku vietu, veikalu, pārdevēju ar attieksmi.
Nākošais pieturas punkts ir Matīstirgus jeb tā sauktais Vidzemes tirgus. Ejam no kreisās puses iekšā (Tērbatas iela). Pārliecinos, ka mammai bija taisnība - vietējie āboli dikti dārgi šogad. Meklējam svaigas reņģītes, bet laikam jau jūrā negants vējš, jo atrodam tikai saldētas. Bet skatu piesaista zivju stendiņš ar ārkārtīgu atraktīvu pārdevēju, to mēs atstājam saldajam ēdienam un pienākam tikai jau atpakaļceļā. Tik tiešām, namiņš noformēts gaumīgi, aizmugurē pat pasaules karte! Sīkums, bet patīkami. Pārdevējs ir zinošs, ļauj visu pagaršot, triec jokus un asprātības. Nolemjam, ka viņš noteikti ir ieinteresētā persona, jo parasts pārdevējs parasti tā neburbuļo! Nopērkam vairāk nekā bijām plānojuši :) turklāt uzzinājām arī to, ka zivis var pasūtīt iepriekš, tad atvedīs svaigu kūpinātu tieši to, ko vēlies!
Smaids mūsu sejās palika līdz vakaram, kad gardu muti ēdām zivis, atcerējāmies pārdevēju Daini un to, ka viņš ir gana jaudīgs, lai atsvērtu 2 nelaipnus veikalus.
Nākošreiz zināsim, kur meklēt zivtiņas - Matīsturgū, Zivju namiņā pie Daiņa! :)

Rīgas oma

Šodien veicot skaistuma procedūru atcerējos par Rīgas omi. Atcerējos cik tomēr daudz lietu esmu iemācījusies no viņas. Kaut arī viņa aizgāja laikā, kad es domāju - aij, ko tie vecie vispār zina (es gāju 11.klasē).
Oma man iemācīja daudz lietas par stilu un izturēšanos. Kā jau Rīgas ome, viņa bija īsta dāma. Uz teātri gāja parūkā, allaž štātējās skaistās kleitās, kuras viņai sūtīja māsas no Austrālijas un Kanādas. Oma līdz pat sirmam vecumam mācījās vācu valodu, kaut izmantot to nācās vien pāris reizes, braucot pie māsām. Atceros, mēs ar brāli stāvam koridorā un ķiķinam (aiz stūra) par to, ka oma gatavojot pusdienas uz galda nolikusi Vācu - Latviešu vārdnīcu pie sevis murmina vārdiņus.
Bija tāds gadījums, lidojot uz Austrāliju (toreiz jālido bija caur Maskavu) kaut kas greizi bija izgājis ar reisiem, bet pateicoties vācu valodas zināšanām, viņa sapazinās ar kādu sievieti (vēl tagad atceros Brittas tanti) kura omai izpalīdzēja, protams nezinu notikuma detaļas, bet to, ka viņas palika draudzenes gan.
Taču galvenais par ko gribēju stāstīt ir tas, ka oma man iemācīja, kas ir meitenes skaistumkopšanas minimums. Nosaukšu omas minēto: Nivejas krēms, zobu pasta (toreiz tā bija Dzintariņš) , kā arī lūpu balzams un tas arī viss!! Kad meitene pieaug, viņas arsenālu papildina acu zīmulis, manā gadījumā tā ir tuša. Mnjā, zobus tīrīt man oma tik tiešām iemācīja jau no mazām dienām. Prātā palicis viņas stāstītais atgadījums: viņa braucot vilcienā redzējusi ļoti skaistu zēnu, bet viss skaistums esot pazudis brīdī, kad viņš pasmaidīja, jo viņam esot bijuši dzelteni nekopti zobi. Brrrrr vēl šodien spēju vizualizēt šo stāstu. :) Tā nu es šķiet uz pirkstiem varētu saskaitīt reizes, kad gulēt esmu aizgājusi netīrot zobus.
Vēl oma vakaros veica šādu procedūru - ēdamkarotē virs gāzes sildija olīveļļu ar kuru iezieda seju un kaklu. Omai bija teicama sejas āda!
Atceros omas komentāru, ieraugot meiteni mini: "Lai valkātu īsus svārkus vajag ne tikai skaistas kājas, bet arī skaistus ceļus."
Es varētu stāstīt un stāstīt :) bet varbūt vēl kāds gatavs padalīties ar atmiņām par omu? :)