Tad ir Jaunais gads

Tā kā pēdējās dienas tiek pavadītas svētku noskaņās un nebeidzamās ēšanas orģijās (kas nemaz nav tik nepatīkami kā izklausās), bet sevis meklējumi beidzas ar otrajiem Ziemassvētkiem, jāliek jauna bilde iekšā un vēršot cerību pilnu skatu uz tālēm zilajām ķeramies klāt pie nākošā gada plāna kalšanas.

Ziemassvētkos tiek veikti dažādi rituāli un ievēroti ticējumi, lai noskaidrotu, kas Jaunajā gadā notiks, bet pienākot Jaunā gada svinībām mums šķiet, ka viss ko iedomšimies un vēlēsimies piepildīsies! Un tā arī notiek. Izklausās pārāk neticami? Iespējams!, bet neticības pakāpe laikam ir lielā mērā atkarīga no mūsu zināšanu līmeņa, jo daudziem neticās, ka vados "dzīvo" elektrība, bet tas jau neliedz elektrībai tur turpināt atrasties!! :)

Jaunajā gadā/ vecā gada vakarā visu pirms jau jānodefinē ko jaunu iesākt, tad, ko sliktu atmest.

Par jaunu iesākt man ir vairākas idejas, bet par atmest - esmu to jau izdarījusi šogad. Beidzot pārtraucu niekošanos ar cigaretēm, kas bija ne tik daudz kā naudas tērēšana, bet nepatīkamu mirkļu izraisīšana gan (es domāju tos mirkļus, kad rūpīgi jāmazgā rokas vai jāpiegrūž pilna mute ar košļenēm, lai noslēptu pēdas) :) Ko vēl varētu atmest?... Hmmm pie rakstura jau mēs vienmēr varam strādāt, tas nu ir mūžīgais nepaveicamais darbiņš, ko tad vēl? Noteikti pie atmetamajām lietām pieder šī - kad "Vēl 5 minūtītes" izvēršas 15, 20 utt dažkārt sasniedzot stundas apmērus, bet dažkārt beidzas ar aizmigšanu pie TV ar visām drēbēm un pamošanos apmēram 5 no rīta! :)

To, ka esmu nākošajā gadā apņēmusies kļūt labāka nevienam nebūs jaunums, bet to cik labi izdosies mana rakstura veidošana varēs lasīt turpmākajos ierakstos.

Laimīgu un tīģerīgu gadu!

Tad ir Ziemassvētki

Šodien saņēmu šādu Z.svētku kartiņu un tagad zinu, kad tie pienāk! :)

Katru reizi, kad divi cilvēki viens otram piedod, ir Ziemassvētki.

Katru reizi, kad cilvēki parāda izpratni saviem bērniem, ir Ziemassvētki.

Katru reizi, kad kāds palīdz otram, ir Ziemassvētki.

Katru reizi, kad kāds izlemj sākt godīgu dzīvi, ir Ziemassvētki.

Katru reizi, kad piedzimst bērns, ir Ziemassvētki.

Katru reizi, kad tu mēģinu savai dzīvei iegūt jaunu jēgu, ir Ziemassvētki.

Katru reizi, kad jūs viens otru uzlūkojiet ar sirds acīm, ar smaidu uz lūpām, ir Ziemassvētki.

Sasniedzamība

Reizēm iedomājos cik tomēr forši bija agrāk, kad ar draudzenēm sazvanījāmies pa analogajiem telefoniem. Standart tekstiņš: "Labvakar, vai Kristīne mājās?" Un Kristīnes mamma, tētis vai māsa atbild: "Jā, kas jautā?" vai "Jā, mirklīti!" :) .... un, ja dzīvoklī bija 2 telefoni, tad pa retam, tika pacelta otra klausule.....

Tagad, hmmmm, mnjā, nav jau tā, ka agrāk zāle bija zaļāka un pasaule krāsaināka, bet ieraugot telefonā svešu numuru dažs labs vienkārši neceļ klausuli, vai ja negribās runāt nogriež skaņu, taču ir tik maz gadījumu, kad mēs negribam runāt un tik tiešām izslēdzam telefonu!! Kāpēc mēs turpinam palikt sakaros, ja vēlamies pabūt vientulībā!? Laikam jau negribas aizvērt visas durvis, jāatstāj vaļā vēdlodziņš! :)

Ziemassvētkos baznīcu dievkalpojumi ir pārblīvēti ar cilvēkiem, kas diemžēl lielākoties ticību sevī laiž pa vēdlodziņu. Nezinu, iespējams, ka tā nav taisnība un mums vienkārši patīk rituāli, kas palīdz apkopot domas, varbūt šīs dievkalpojuma 2 stundas ir vienīgais brīdis, kad pabūt ar sevi, kad telefonu vēlams ne tikai uzlikt klusuma režīmā, bet izslēgt, kad blakussēdētājs neko nevar pajautāt un klusums iestājas ne tikai telpā, bet arī sajūtās.

Nevajag baidīties pa retam izslēgt telefonu pa visam, apkārtējiem vajadzētu saprast, ka mobilais telefons nenodrošina 100% sasniedzamību, tāpat kā veikalā ne vienmēr var norēķināties ar kredītkarti....

Grinča radiniece

Tikko rakstīju par dažādiem māņiem no kuriem liela daļa saistās ar Ziemassvētkiem. Tā kā pēdējo gadu laikā iegrozījies tā, ka Ziemassvētku laikā ir jāstrādā, tad šogad, kad būs brīvdienas pat nezinu kā sevī atrast Ziemassvētku sajūtu, pirmāmkārtām jau, lai priecētu pašas sirdi, bet otrkārt, kas ir ne mazāk svarīgi, lai šīs sajūtas būtu tik daudz, ka varu padalīties ar tuvākajiem.
It kā jau standartdisciplīnas esmu izpildījusi - eglīte izpušķota, piparkūku pirmā kārta arī jau aiz muguras, atliek sasaiņot dāvanas un sarakstīt apsveikumus un protams 9 ēdieni :) taču šobrīd, kad līdz Ziemassvētkiem atlikušas tikai 2 dienas mani pārņem pieaugošs satraukums, jo sajūtu nav...
Diez vai tā ir daļa no pieaugšanas, kad Ziemassvētki ir vienkārši 2 brīvdienas, kad nav jāiet uz darbu un teorētiski var iet ciemos bez pieteikšanās vismaz ķekatu izskatā :)
Protams, ka man bija liels prieks pušķot eglīti, cept piparkūkas, aizsūtīt kādu daļu no tām draudzenei, kas nebūs LV, prieks par to, kad iedomājos kā visi citi ap mani priecāsies, bet kāpēc man pašai par sevi nav prieka?
Visu laiku šķiet, ka ir izdarīts par maz, taču kas tieši - nezinu!

Rituāli un māņticība

Jo tuvāk nāk Ziemassvētki, jo informācija par dažnedažādiem rituāliem un māņticībām pilnīgi gāž no kājām.
Kur vien skaties pretī ne tikai tradicionālie latviešu māņi (kuriem patiešām ir pamats) :), bet arī Ķīniešu, ķeltu un vēl sazin kādi. Var jau strīdēties cik daudz pamatotības tajā visā ir, vai 9 ēdienu ēšana Ziemassvētkos tiešām nodrošinās pārticību, jeb vienkārši nozīmē to, ja vari atļauties šos ēdienus likt galdā, tad JAU esi pārticis. Un ko darīt ar zivju zvīņām, sarkaniem makiem, bluķa staipīšanu un kaķa svēršanu?! Viens varen atraktīvs mānis/ rituāls man šķiet šis - jāuzvelk brūnas zeķes, ar sarkanu laku (!) uz pēdām jāuzraksta kādu naudas summu vēlies un jāpalūdz Zemes mātei piepildīt. Var jau būt, ka piepildās ar, bet es tomēr domāju, ka lielā mērā visu izšķir ticības moments, cik nav dzirdēts, ka dzerot piparmētras ledenes un domājot, ka tās ir ļoti efektīvas zāles tiek izārstētas praktiski neārstējamas slimības?...
Bet runājot par latviešu tautas ticējumiem, es vienmēr esmu apbrīnojusi to loģiskumu, kuru var atrast gandrīz katrā no tiem. Piemēram, saka, ka nedrīkst kāpt uz sliekšņa, tad notiks kāda nelaime. Mūsdienās protams neizprotams ticējums, kurā nevar saskatīt konsekvences, bet agrāk, kad durvju sliekšņi bija augsti, bet durvis zemas, kāpjot uz sliekšņa tiešām varēja notikt nelaime - gluži vienkārši sasitot galvu.
Še būs daži mūsu pašu ticējumi, tad jau katrs var pēc savas ticības un pārliecības pieņemt sev kādu zināšanai:
- Lai naudas nekad netrūktu, tad Ziemassvētkos nedrīkst visu naudu izdot.(loģiski, vai ne?)
-Kas Ziemassvētku rītā pirmais pieceļas, tas visu gadu ies pirmais ar darbiem priekšā. (arī pamatoti, ne?
-Ja pirmo Ziemassvētku vakarā pie debesīm daudz zvaigžņu, tad nākošā vasarā būs daudz sēņu. (neesmu pārliecināta :)
-Ziemassvētku vakarā velk ar krītu uz visām durvīm krustus, tad ļaunais gars iet prom.
-Zaļi Ziemassvētki dara baltas Lieldienas.
-Ziemassvētku nakti jāiet basām kājām ābeles purināt, tad nākošu gadu būs pulka ābolu. (varu iedomāties šo skatu :) :)
-Ziemassvētku vakarā jālej bļodā ūdens, jāiepilina divi pilieni sveču tauku un jāsamaisa. Ja pilieni saiet kopā, tad pāris apprecēsies, ja ne, tad izšķirsies. (prasa adrenalīnu no pāra)
-Kāds laiks ir pirms Ziemassvētkiem, tāds ir atkal vasarā pirms Jāņiem. (ja ticam sinoptiķiem, tad jābūt siltam :)

Attieksmes jautājums

Pēdējā laikā bieži nācās sastapties ar attieksmes trūkumu. Jau sāku domāt, ka tā nu tas ir, neskatoties uz postulēto - "dari pats", "uzraksti ĪSTU vēstuli", "satiec draugus nevis zvani".
Vakar mani patīkami pārsteidza mūsu jaunā dzīvokļa saimniece, jo nododot atslēgas bija parūpējusies arī par pirmo sālsmaizīti, kas izrādījās pat ļoti salda un garšīga! :) Tiešām ir prieks satikt cilvēkus, kas pacenšas mazliet vairāk, nekā vajadzētu, turklāt izdara to ar attieksmi!
Nekas tā nenogalina kā vienaldzība! Vienaldzība man šķiet ir viens no spēcīgākajiem ieročiem! Tā spēj nogalināt ne tikai mīlestību vai draudzību, man pat šķiet, ka tās varā ir reāli ieroči, kas dažkārt nogalina pat fizisko ķermeni! Nezinu vai attieksmi var iemācīties, domāju kā tā gluži tāpat kā gaume vai nu ir, vai nu tās nav! Var iemācīties mehāniski smaidīt, kad vajag, var iemācīties kādas krāsas ar kādām sader, bet smaids bez attieksmes būs mākslīgs, bet modīgs abģērbs izvēlēts bez gaumes var būt smieklīgs!
Dariet, ko darīdami, bet lūdzu ar attieksmi! :)

Progresija

Šorīt saņēmu zīmīti par progresiju, ne jau ģeometrisko vai aritmētisko, bet attiecību un nespēju noklusēt šo atklājumu! :)

Jā, izrādās, ka ir arī tāda. Progresija kā jau mēs visi zinām nozīmē virzīšanos uz priekšu. Attiecību progresijai atšķirībā no abām minētajām nav noteiktu likumu nedz telpas, nedz laika griezumā, tā notiek tieši tad, kad pie attiecībām abas puses ir strādājušas pietiekami daudz, lai pakustētos uz priekšu, turpretī nestrādāšana pie tām var novest tikai un vienīgi pie to regresa.

Man nekad nav paticis strādāt komandā. Tam ir divi iemesli - vienmēr kāds no kamandas biedriem var izdomāt paslinkot uz pārējo rēķina un protams arī tāpēc, ka uzvaras laurus nāksies dalīt. Negribu to saukt par egoismu, vairāk gan - individuālismu. Tad nu lūk par preogresiju runājot, ir tik patīkami atrasties komandā ar ne tikai līdzvērtīgu partneri, bet tādu, kas rada veselīgu konkurenci, veicinot aiz vien labākus un labākus rezultātu sasniegumus! :)

Lai mums pietiek spēka! ;)

Dilemma

Vārds dilemma, kā jau vairums šādu vārdu ir cēlies no sengrieķu valodas un nozīmē kaut ko tādu, kam ir divas galvenās formas, jeb divas galvenās pazīmes.
Manā priekšā stāv divas galvenās rīcības iespējas - darīt tā kā pieprasa mans iekšējais ētikas kodekss, jeb nolaisties līdz pretējās puses zemiskumam.
Vairākas reizes domāju, kā nu labāk darīt? Ja rīkošos saskaņā ar savu iekšējo sajūtu, tad ļaušu sev kakāt uz galvas, bet ja nolaidīšos līdz pretējās puses zemiskumam nebūšu saskaņā ar sevi un atkal jutīšos slikti. Jo īpaši aktuāli tagad šķiet izprast Bībelē minēto par otra vaiga pagriešanu. Tik grūti noturēties rāmjos!! Bet laikam jau tas ir tāds dzīves uzlikts pārbaudījums par pacietību un jāmēģina šo eksāmenu nokārtot.
Nekad neesmu nevienam atriebusies, kaut arī daudz ir dzirdēts par atriebības saldo garšu, kā arī to, ka atriebība ne vienmēr sniedz gandarījumu.
Kā jums šķiet, vai atriebībai ir kāda jēga?, un ko tā dod abām pusēm? Vai sodītais tiešām gūst mācību, bet sodītājs gaidīto gandarījumu?

Partnerattiecības

Kad mums ir partnerattiecbas? Vai tas ir vienmēr, kad procesā ņem dalību vismaz divas personas?... Vai tad, kad procesā iesaistītās puses ir apmierinātas? Vārds "apmierināts" gan šeit īsti neietderas nevienā no tā nozīmēm, varbūt precīzāk būtu teikt puses neizsaka un neizrāda vēlmi pārtraukt procesu....

Vai varētu teikt, ka noslēgts līgums kalpo par partnerattiecību garantu. Gan jā, gan nē! Jā, jo šādi tiek apstiprināta vēlme darīt savstarpēji izdevīgas lietas, nē, jo tāpat kā attiecībās arī partnerattiecībās nav nekādu garantiju. Līguma esamība nenodrošina neapstrīdamu nepārtrauktību. Katrai no pusēm, pat tad, kad ir noslēgts līgums ir jārūpējās, lai sadarbība/ attiecības būtu patīkamas un tiktu izteikta vēlme tās turpināt. Neizbēgama ir šķiršanās, ja kāda no pusēm uzvedās otrai pusei nepieņemami. Pat no skaistām sievietēm/ vīriešiem cilvēki šķiras, jo ārējais skaistums neatsver iekšējo kroplību.

Laikam lieki būtu piebilst, ka pie attiecībām ir jāstrādā un nekāds līgums nevar atsvērt ieguldīto darbu!!

Dzīvokļa maiņa ir nepatīkama lieta cilvēkiem, kas nav pieraduši pie pārmaiņām. Man šķiet, ka pārmaiņas vienmēr ved pie kaut kā labāka, iespējams tas tāds panaivs uzskats, bet tāds nu man viņš ir. Aiz skaista dzīvokļa var slēpties neciešams īpašnieks, gluži tāpat kā skaistā cilvēkā ne vienmēr mājo skaista dvēsele!

Negausība?

Šodien pārskatot savu bilžu albūmu nācu pie secinājuma, ka pusotra gada laikā savu ārējo disku esmu piefotografējusi pilnu. Ja visas bildes pārvērstu taustāmos dokumentos, sanāktu laikam kādas reizes 100 vairāk nekā man to ir no bērnības laikiem līdz šim brīdim, kad tā vien šķiet - fotografēts tiek negausīgi.

Pirms kāda laika minēju, ka esmu sev uzstādījusi uzdevumu uztaisīt nedēļā vienu labu bildi, par kuru man nav kauns un pašai prieks apskatīt. Sestdien mūsu fotopulciņu pagodināja fotogrāfs Gunārs Binde, kurš teica, ka uztaisīt gada laikā vienu labu fotogrāfiju jau ir meistara cienīgi, tad nu rodas jautājums, vai es esmu sev nospraudusi pārāk augstu mērķi? Vai varbūt mēs dažādi saprotam jēzienu - patiešām laba bilde? Un ja nu tā ir negausība? No sērijas ātrāk, augstāk vairāk? Izvēloties veikalā šokolādi negausis sniedzas pēc Snicker XL iepakojumu, bet baudītājs paņem vienu mazu patiešām garšīgu šokolādi. Un to pašu varētu attiecināt uz daudzām lietām - drēbēm, mašīnu, kosmētiku. Tas neapšaubāmi pierāda, ka esam patērētājpaaudze, bet reižu pa reizei veikalā izvēloties kārtējo nevajadzīgo mantu to atstāt tur? Bet kas attiecas uz mani, spiežot pogu vēlreiz pārliecināties, ka šāds kadrs man ir vajadzīgs!

Slinkums vs iedvesmas trūkums

Nevaru īsti saprast vai manus aprtamentus uz kādu laiku bija pametusi mūza jeb izdomājis apmesties slinkums?
Dažiem varētu likties, ka starp šiem abiem iemītniekiem nav nekāda atšķirība, bet ticiet man - ir!! Mazliet padomāju un re ku būs atšķirīgais:
Slinkums:
1. Neko negribas darīt
2. Tiek izgudroti dažādi iemesli nekā nedarīšanai
3. Izgudrotie iemesli kļūst par argumentiem
4. Argumenti kļūst neapstrīdami
5. Tiek atklāts, ka gultā var ne tikai gulēt
6. Pavadīt laiku ar Slinkumu kļūst jautri un interesanti
7. Slinkumam tiek izdomāti mīļvārdiņi
8. Tu jūties apmierināts

Mūzas aizceļošana:
1. Pārņem sajūta, ka prom devies tuvs/ mīļš draugs
2. Tiek izjusts zaudējums
3. Klusums nav izskaidrojams un ir nepatīkams
4. Mīļākā vieta mājās ir logs
5. Tiek apzvanīti draugi, lai noskaidrotu vai Mūza gadījumā nav pie viņiem
6. Tu pirmo reizi apmeklē zīlnieci, kas atrod lietas no attāluma
7. Tu jūties neapmierināts

Vēlu jums pārāk nesadraudzēties ar Slinkumu un biežāk aprunāties ar savu Mūzu, pateikt viņai paldies, ka nav jūs pametusi! :)