Brīvdienās, kad viesojos pie omas avīzē Pavards izlasīju kādu vēstuli un nespēju to nepārpublicēt, jo manī tā raisīja pretrunīgas sajūtas. Tad nu lūk vēstule:
Rakstu un sirds man sāp. Esmu izaudzinājusi četrus vergus Eiropai, citādāk to nevar nosaukt. Dzīvojām sovhozā, bija te gan zirgu ferma, gan konservu cehs, mani bērni gribēja mājās palikt un saimniekot, savas mājas uzcelt - lai visi būtu kopā. Izcīnījām to brīvību un viss bija pagalam, tagad divi dēli ir Portugālē, neesam tikušies jau piecus gadus, jo atbraukšana ir dārga un viņi jau tur arī nav nekādi priekšnieki, tikai strādnieki. Tur pie vietējiem izkalpoties nevar, ja strādā saimniecībā. Jā, viņus labi ieredz, viņi labi strādā un atsūta arī uz mājām labas dāvanas, bet tas arī viss..
Meita aizbrauca uz gadu, palika uz trijiem un tagad jau ir apprecējusies Dānijā, bijām pie viņas ciemos. Jāsaka - ja ne šis laiks, tad mēs gan visticamāk nekad neaizbrauktu tik tālu pasauli apskatīt, bet kas tas ir, salīdzinot ar ikdienas dzīvi!Mēs ar vīru jau neesam vairs jauni, mums gribētos mierīgi auklēt mazbērnus, bet savu mazbērnu vārdus es pat tā īsti izrunāt neprotu - visur ir sveštautības paradumi...
Visilgāk mājās turējās jaunākā meita, kura izmācījās par medmāsu. Paliks un dzīvos mājās, mums te vietējais doktorāts - tur varētu strādāt, bet tur noņēma vienu slodzi, nav vairs vietas. Kādu laiku viņa mēģināja pati pelnīt ar masāžām un špricēm, bet cik tad laukos to masāžu paņem un šprices jau tagad vienkāršas - tur reizēm par speciālists nav vajadzīgs. Pagājušajā rudenī vēl nopelnīja samērā lielu naudu, kad te vienam biezajam vajadzēja dārgu kaķi ārstēt - taisni vai jāsmejas. No tās naudas viņa līdz jaunajam gadam iztika, bet tad sazvanīja bijušās kursa biedrenes, kuras mācās somu valodu, lai brauktu prom...Nu mūsējā ilgi domāja un raudāja, mēs ar tēvu beigu beigās paši mudinājām - brauc un mēģini. Te mājas būs vienmēr. Un tad viņa arī aizbrauca, sākumā uz tiem kursiem, sākām pamazām pierast, ka nav pa nedēļu mājās, bet vakar aizlidoja jau prom, pirmais līgums uz 6 mēnešiem. Viņa gan teica, ka braukās uz mājām pat par pēdējām kapeikām un līgumā esot ik pēc 6 mēnešiem 3 brīvas nedēļas...
Tas nu tā, gan jau Dieviņš dos un kāds no četriem apdomāsies un atgriezīsies varbūt. Vienkārši tāda sajūta, ka dzīve nodzīvota veltīgi, ka neesam ne sev, ne savai valstij nekādu paaudzi devuši... N.
