Ive Mendes

Runājot par mūziku, nevaru nepieminēt manu pēdējā gada atklājumu – Ive Mendes. Pat nav tā, ka es viņu būtu atklājusi, man viņu ierādīja. Kādu nedēļu darbā visiem kritu uz nerviem, jo nepārtraukti viņu klausījos, būtu jau labi, ja es klausītos viņas albūmu! Protams, ka es klausījos vienu dziesmu – Natural High. :)

Kā jūs domājiet, ko nozīmē būt – On A Natural High? Es teiktu, ka tas ir būt laimīgam, iemīlējušamies, brīvam, par sevi pārliecinātam, kā Ive saka – tik dzīvam! Pēdējā laikā es aizvien biežāk tā arī jūtos un šīs sajūtas esot vienam ir ārkārtīgi grūti, ja ne neiespējami radīt, jo lielāko sajūtu gammu mums dod nevis pats fakts, ka jūtamies brīvi un pārliecināti, bet tas, ka mums ir kāds ar ko tās dalīt. Brīžos, kad pašam savas spalvas šķiet tik pelēkas un nespodras ir kāds, kas pasaka: „Eu, augstāk spāres namdari!, smukas kurpes!... :) :)

Un vēl kāds ne mazāk svarīgs aspekts, lai sajustos On A Natural High – jābūt natural, tātad dabīgam. Natural High notēlot vai iestudēt nav iespējams, to sajutīs!

Varbūt rīt mēģini pamosties agrāk, izlīst no gultas pietiekami agri (nu kādos 4:30) lai ieraudzītu saullēktu, kas spēj radīt Natural High sajūtu?! Un varbūt jau aizparīt Tu saullēktu neskatīsi viens!?

Jaukus saullēktus!

http://www.youtube.com/watch?v=GBrIOcBETZ0

Kastanis

Šodien, kāds ļoti mīļš un svarīgs cilvēks man uzdāvināja kastani! Noliku uz galda, lai priecē acis, bet vēlāk tas ieguls manā mēteļa kabatā, kur tam būs jādzīvo veselu gadu – līdz septembrim, kad nāks jaunā maiņa, cerams!
Uznāca tādas interesantas pārdomas par kastaņu tēmu. 50.vidusskolā mums skolas himna bija – Dzimtā skola, komponists: M. Celminskis, teksta autors: I.Eglīte. Piedziedājums skanēja šādi:

Zem skolas kastaņām
Plaukst gaiši sapņi par dienām tālākām.
Zem skolas kastaņām,
Mēs sapņojam par dzīves uzvarām.

Vispār man šķiet, ka mūsu skolai ir ļoti skaista himna! (Bet tas tā liriska atkāpe).
Tagad tā prātā nenāk nekas, kas simbolizētu divus gadalaikus, piemēram, kastanis man asociējas gan ar pavasari, gan rudeni. Bērnībā no kastaņiem tapa visādi interesanti dzīvnieciņi, kurus ganīja zīļukpuikas :), diez, šodien bērni tādus vēl taisa?...
Un vēl kāda interesanta lieta par kastani – ja to nēsā kabatā, tad tas ne tikai nodrošina pret skauģu negatīvās enerģijas atvairīšanu, bet palīdz arī pret kaulu sāpēm, ja tādas ir!
Viens no maniem šī rudens mazajiem plāniņiem ir pagatavot karamelizētus saldos kastanīšus. Nezinu vai sanāks tik pat gardi kā Grieķijā dabonamie, bet recepti, kurai sekošu noteikti nopublicēšu, ja sanāks labi! :)

Solārijs vs saule

Šodien laika ziņās solīja +20C, kolosāla ziņa, taču žēl, ka rudenī vairs nevar nosauļoties, bet vasarā saulīte mūs nelutina!
Tā nu sanāk, ka ņemot vērā saules daudzumu Latvijā, nav brīnums, ka sauļošanos jūrmalā ir izkonkurējis solārijs. Bez kādas īpašas pārbaudes varu gandrīz droši apgalvot, ka būtu grūti atrast vēl kādu galvaspilsētu Eiropā, kur būtu tik daudz solāriju un spēļu zāļu cik Rīgā.
Kad tikko parādījās solāriji, kā jau allaž notiek ar jaunām lietām un izgudrojumiem, tiem netika atrasta kaitīga ietekme uz veselību. Varbūt, ka tas tā arī būtu palicis, ja vien neparādītos no solāriju atkarīgo armija. Meitenes un dažkārt arī zēni, kam skaistuma etalons ir burkānoranža sejas krāsa, sīkas grumbiņas ap acīm un izredzes tikt pie ādas vēža ātrāk nekā gaidīts. Mani patiesi šokēja kādas meitenes atbilde uz jautājumu – „Vai Tu nebaidies no ādas vēža?” uz ko saņēmu atbildi – „Par to domāšu, ja saslimšu!” Kolosāli!, tikai tāds nieks vien, ka tad jau būs sen par vēlu!
Varbūt arī Latvijā, vajadzētu ieviest Francijā pieņemto likumu, kas ierobežo solārija apmeklējumu līdz 18 gadu vecumam? Taču diez vai tas palīdzētu, jo neba pilngadības sasniegšana mūsos iesēj saprāta graudu!

Paldies Gatim Šļūkam par burvīgo zīmējumu!

Anonīms teica...

Visvieglākais veids, kā palikt anonīmam, bet tajā pašā laikā izteikt savu viedokli, sašutumu, sāpi vai neapmierinātību ir uzrakstīt komentāru kādā no interneta vietnēm. Bieži vien komentētāji sen novirzījušies no galvenās raksta tēmas un aizrāvušies ar savstarpēju apriešanu. Nedod Dievs kāds Audi fans pasaka, ka ar BMW braukā tikai atsaldeņi! Uuuuuu tas ir ko vērts palasīt! :)
Nekad neesmu līdz galam izpratusi šo „fenomenu” kāpēc izsakoties anonīmi vairāk ir negatīvā, nekā pozitīvā. Vai tiešām, tas ir saistīts ar to, ka cilvēkam nav drosmes? Un, ja tā, tad sanāk, ka gļēvāki ir vīrieši, jo pēc statistikas datiem vadoties vīrieši sastāda lielāko interneta lietotāju auditorijas daļu...
Intereses pēc ieskatījos svešvārdu skaidrojošajā vārdnīcā un atradu, ka anonīms nozīmē – autors nav zināms. Mnjā, tas visu padara vēl jo interesantāku. Esmu pārliecināta, ka autors taču ir zināms! Šis komentārs jau nav kāds vecs rokraksts, kas atrasts faraona kapenēs, bet varbūt šī anonimitāte ir tāpēc, ka autors vēl līdz galam nav izpratis sevi un neidentificējas ne ar ko...

Cilvēkiem, kas nolēmuši ciemoties manā blogā es aicinātu tomēr neskatoties uz to, ka sistēma nepiedāvā lauku vārda ierakstam, rakstīt ja ne savu vārdu (mazums nepatīk vecāku dotais...), tad vismaz identificēties ar kādu sev tīkamu niku.

Ūdens atmiņa

Kādu laiku atpakaļ uzzināju, ka ūdenim piemīt atmiņa. Fenomens, ko zinātnieki atklājuši, bet nevar izskaidrot. Ūdens vispār ir interesanta "būtne", atšķirībā no citām vielām, kas sasalstot samazinās, tas gluži pretēji izplešas. Ūdens ir dzīvības pirmsākums, bez tā nekas, nekad nebūtu noticis.
Lai ūdeni, ko saņemam pa krānu atdzīvinātu pietiek ar kādas zaļas/ dzīvas lapiņas iemešanu tajā. Pēc apmēram 15 min, ūdens būs kļuvis dzīvs, tas būs atcerējies iespējams savu bērnību, kad kā mazs strautiņš, cerību pilns izlīda no kādas klints. Varu apgalvot tikai to, par ko pati esmu pārliecinājusies, ka ūdens tik tiešām garšo savādāk, it kā svaigāk un dzīvāk, ja ir atcerējies savus pirmsākumus un gluži tāpat kā cilvēku ietekmē labi vārdi un uzmanības apliecinājumi, tāpat arī ūdens no mums ir spējīgs saņemt mūsu labās domas, vēlāk tās atdodot mums atpakaļ, ja to izdzeram.

Filma, kas uzrunā

Vakar noskatījos kolosālīgāko filmu, kādu jebkad esmu redzējusi!

Uzrunāja, gan sižets, gan skaistie skati. Vēlāk uzzināju, ka filmā mēs kaut pa maziem, īsiem kadriem varam redzēt vai visu pasauli.

Negribas stāstīt sīkumus par filmu, jo kas vēlēsies atradīs iespēju to noskatīties, jo garantēju, ka veltītais laiks nudien nebūs zemē nomests.

Tā arī darīšu vairāk ne vārda par filmu, jo negribu ar savu skatījumu laupīt skaisto filmas atklāšanas mirkli, jo gluži tāpat kā dzīvē, viena lieta ved pie otras un atskatoties viss tiešām noticis uz labu, tāpat arī filmā The fall sižets un doma atklājas katrā nākošajā mirklī.

Šeit būs arī āķis, kas jāiemet lūpā :)

http://www.youtube.com/watch?v=iO0LYcCoeJY

Jo tuvāk, jo sāpīgāk

Tīri cilvēcīgi jebkurai lietai vai būtnei mums gribas pietuvoties, jo tuvāk, jo labāk. Tuvojoties savvaļas dzīvniekam mēs novērtējam katru centimetru, ko tas mums atļāvis tuvināties un nemaz neņemam ļaunā, ja pēc ilgas un pacietīgas gaidīšanas tuvināšanās nenotiek. Un tad pārņem apcerīgas domas par to, kas būtu, ja būtu. Ja tajā brīdī nebūtu nobrikšķējis zariņš, vai vējš būtu pūtis no citas puses un Tu netiktu pamanīts, vai varbūt dzīvnieks tēlo, ka nemana un viss tiek kontrolēts, bet zara brakšķis kalpoja tikai kā iegansts, lai laizlaistos.
Kad lieta nonāk pie tuvošanās cilvēkam, mēs nez kāpēc kļūstam nepacietīgāki un nelīdz nedz jūtas, nedz prāts, jo mūsdienu steidzīgajā laikā visu vajag tūlīt un tagad, vēlams vakar! :) Ātri iepazīties, ātri saprast, ka neesam piemēroti un izšķirties jau tajā pašā vakarā. Iespējams, ka scenarijs būtu ritējis pavisam savādak, ja talkā nāktu pacietība, ja cilvēks cilvēkam ļautu vērties kā gliemežvākam, lai parādītu pērlīti, kas viņā slēpjas. Bet protams, ka viss būtu savādāk. Jo vairāk gliemezis tiek plēsts vaļā, jo ciešāk tas aizveras uz āru vien parādot kaut ko gļotainu un ne pārāk patīkamu... kaut gan, ja būtu pacietība, tad no gļotām nebūtu ne vēsts, vien skaista pērle pašā vidū!

Tāpat vien

Šodien aizdomājos par to – cik bieži lietas mēs darām tāpat vien, tāpēc, ka mums patīk.
Ja pieaudzis cilvēks dara lietas tāpat vien, tad bieži vien viņš tiek ieskaitīts pie neizlēmīgajiem, bērnišķīgajiem vai tādiem kam nav mērķa. Savukārt bērnībā mēs nemēģinām katrai lietai atrast jēgu un pamatojumu, mēs darām, jo PATĪK! Pieaugot un pienākumu nastai kļūstot aizvien smagākai tiek aizmirsts „tāpatvien” darīšanas prieks.
Personīgi es, bieži vien, šim priekam neļaujos tāpēc, ka tas šķiet pārāk egoistiski, bet no otras puses raugoties – iespējams, ka mans tāpatvien sagādās prieku kādam citam?... Varbūt manis tāpatvien uzzīmētais zīmējums, kuru atdāvināšu kādai draudzenei sagādās viņai prieku? Un kā būtu tāpatvien iemācīties spāņu valodu? :)
Iedomājos, ka iespējams pilnīgi revolucionārs veids kā nenovecot būtu vismaz reižu pa reizei izdarīt kaut ko bezjēdzīgu, kaut ko tādu kas vienkārši patīk. Neskatoties uz to, ka izsalkusī ģimene gaida vakariņas, vai drēbju kalns neļauj vairs normāli ienākt vannas istabā – ņemt un aiziet pastaigāties, jo vakars sola kolosālu saulrietu, apsēsties zem sārti dzeltenas kļavas un atcerēties pirmo skolas dienu, pirmās klases sola biedru, pēdējo reizi, kad sajuties laimīgs un ideāli, ja šī reize ir tagad. Tagad kad sēdi zem kļavas un ļaujies sajūtai TĀPATVIEN.

Ticība un veselība

Par veselību gluži tāpat kā par ticību bieži vien mēs aizdomājamies tad, kad mums to nav.

Kad zaudējam veselību tikpat ļoti kā ārstam, mēs gribam ticēt arī Dievam. Ārsta meistarību varētu izmērīt ar doplomu skaitu vai pacientu rindu pie prakses durvīm, bet kā lai izmēra Dieva meistarību? Kāpēc mēs ticam draugu pozitīvajam piemēram ejot pie kāda ārsta, bet ja kāds stāsta, ka viņam atveseļoties palīdzēja Dievs, tad šķiet, ka cilvēks ja ne gluži ku-kū tad dīvains noteikti.

Kad piedzīvoju neticamu izveseļošanos, tad visiem stāstīju, ka brīnumi tiešām pasaulē notiek un tik pat ļoti kā uzskatu to par ārsta nopelnu, esmu pārliecināta, ka arī Dieva svētītajai rokai bija neatsverams nopelns, bet iespējams, ka vēl lielāks nopelns bija tam, ka pēkšņi atskārtu cik daudziem rūpu, tā no sirds un pa īstam, ka baznīcā svecīti aizdedzu ne tikai es, bet visi man tuvie cilvēki!

Izveseļošanās ne vienmēr ir salda, kā Coca-Cola, dažkārt sāpīga un pilna šaubu un ne vienmēr, kad mums klājas slikti mūs ir pametis Dievs, varbūt, ka tās vientuļās pēdas gar pludmali ir Dieva pēdas un viņš Tevi ir nevis pametis, bet nes uz rokām?!...

Turpinājums

Ir pagājis kāds laiciņš kopš biju nolēmusi blogot, bet turpināt to darīt neļāva iekšējais cenzs. Tā jau allaž sanāk, ja Tev ir autoritāte tad paša veikums salīdzinājumā ar to allaž šķiet nepietiekami labs, lai parādītu plašākai auditorijai. Bet gluži tāpat kā ābols, kas nevar būt ātrāk gatavs, nekā var :) tāpat arī man sanāca, ka nevaru blogot ātrāk nekā varu! :) Turpākajās dienās centīšos veltīt laiku un enerģiju savai virtuālajai slejai! :)