Matu krāsa

Katru reizi, kad nolemju mainīt matu krāsu, man pēkšņi sāk patikt tagadējā, tas izvēli nepadara vieglāku! Ja tomēr "pārlaužu" šo vecās krāsas patikšanu, tad visbiežāk ar jauno veidolu neesmu īsti apmierināta. Un ne jau tāpēc, ka tas būtu slikts, bet tāpēc, ka pārmaiņām pēkšņi neesmu gatava. Protams pēc laiciņa aplūkojot fotogrāfijas mati vienmēr patīk! :)
Kaut kas līdzīgs notika gadus desmit atpakaļ, kad biju nolēmusi ielikt ilgviļņus. Frizētavā mani nepabrīdināja, ka tur būs jāpavada puse no dienas. Nepateica arī to, ka ilgviļņu ruļļi, pēc tam, kad būs uztīti visi mati būs tik smagi, ka vēl ilgi jutīšu kakla muskuļus, ilgviļņu uzlējums arī nesmaržoja pēc rožūdens, bet pats trakākais notika pēc tam, kad ruļļus iztina!! Es ar šausmām ieraudzīju savu galvu un spogulī redzēju sprogainu regeja dziedātāju. Momentā vēlējos atpakaļ savus garos, taisnos matus! Braucot mājās mēģināju šķipsnas izstiept taisnas, lieki piebilst, ka man tas neizdevās!
Jautājums ir tāds - vai krāsot matus? :)

5 km pastaiga

Vakar, kā jau ierasts diena iesākās agrāk kā pārējiem Latvijas pilsoņiem, tās patriotiem un vienkārši iedzīvotājiem.
Plkst. 8:00 bariņš korporantu, aptuveni 1300, sastājās skaistā kolonā pa četri, lai veikti ikgadējo gājienu no Latvijas Universitātes līdz Brāļu kapiem.
Katru rītu, no gultas sevi burtiski velku aiz matiem (laikam tāpēc pēdējā laikā tie laukā krīt vairāk nekā parasti...), :) miedziņš vilināt vilina zem siltās segas!
Taču vakar pilnīgi netipiski sev, telefona modinātāju uz snaudu noliku tikai 1x!!! Uzskatu, ka man pienākas ja ne cepums vai žetons, tad uzslava pavisam noteikti! Iemesls šādai netipiskai uzvedībai bija gājiens. Tā tik tiešām ir fantastiska sajūta, apzināties, ka esi daļa no šīs lielās buršu ģimenes! Šo kopības sajūtu es varētu vien salīdzināt ar to, ko izjutu reiz bērnībā, kopā ar mammu apmeklējot rokoperu "Lāčplēsis"! Es atceros, ka koncerts notika sporta manēžā, ļaužu straume plūda uz ieeju. Atceros arī to, ka pie sevis nodomāju - cik dīvaina sajūta, man apkārt ir vieni vienīgi latvieši un es arī esmu viena no viņiem! Un vakar bija līdzīgi, es vienā brīdī nodomāju - mēs visi patiešām esam ģimene un gājienā piedalāmies ar līdzīgām domām, bet manu ģimeniskuma sajūtu paspilgtināja tas, ka mana jaunā ģimene - mans vīrs, bija kopā ar mani!!!

Privātā telpa

Vairākkārt esmu vēlējusies turpināt ierakstus, pirmām kārtām jau tāpēc, ka gluži visu ko esmu vēlējusies vēl izstāstījusi un pārdomājusi neesmu, bet otrām kārtām tāpēc, ka zinu - man ir sekotāji, kam patīk "iemest" aci arī manā "mājā". Apzinos, ka ar katru dienu, kad šeit neparādās nekas jauns zaudēju savus lasītājus, bet gan jau ka ne visus :) Brīžiem paliek, bail, ka šādi koķetējot drīz te tiešām būs tāds viena pāra (rakstītājs-lasītājs) izpausmes vieta, jo pēc jauna ieraksta veikšanas varu pabļaut blakus istabā - man ir jauns bloga ieraksts! :)
Šodien braucot mikriņā domāju, kas notiek?! Kāpēc tā privātā telpa mēdz mainīt savu distanci? Šeit es nedomāju tikai fizisko attālumu, es domāju to tuvumu vai tālumu kādā mēs pielaižam sev draugus, uzticamus cilvēkus un nejauši sastaptus svešiniekus.
Nepretendēju uz absolūto patiesību, bet man šķiet, ka vīram un sievai jābūt labākajiem draugiem. Protams nav jau universālo cilvēku un nevar prasīt, lai vīrietis pildītu visas funkcijas, būtu lielisks atbalsts, saprotošs un mīļš, izlēmīgs, tēviņš, dzejnieks un donžuāns, turklāt vēl spējīgs salabot gan tualetes podu, gan elektrības instalācijas... kaut gan izņēmumi pastāv un tie pastāv, lai apliecinātu to, ka tā nav sistēma un norma!
Taču runājot par tām vīra un sievas attiecībām, es tik un tā uzskatu, ka vīram ar sievu jābūt labākajiem draugiem, tādiem, kas pussešos celsies un pagatavos kafiju līdzi ņemšanai un dalīs ne tikai savu fizisko, intīmo telpu guļot vienā gultā, bet arī nemateriālo garīgā komforta telpu.
Diemžēl apkārt ir tik maz tādu pāru, kas ir kopā ne tikai kā vīrietis un sieviete, bet arī kā cilvēks un cilvēks.
Izskatās, ka arī tik tuvu cilvēku kā vīrs un sieva privātās telpas "attālums" staigā... bet dažkārt pat nepastāv...

Oža vai sajūta

Reiz rakstīju par degunu, kas ir diezgan labs palīgs, lai uztvertu smaržas un smakas.
Par tām viss būtu tā kā skaidrs. Pazīstu cilvēku, kura deguns ir īpaši 'trenēts' lai sajustu smakas. Diez tas liecina par to, ka ir vēlme saskatīt tikai negatīvo? Gan jā, gan nē. Varbūt tas liecina par to, kas tiek pausts uz āru prieks vai nosodījums. Arī gan jā, gan nē! Tas laikam vairāk liecina par to, kas spēj ātrāk sasniegt galējo robežu, lai runātu. Respektīvi nepatīkama smaka, vai patīkama smarža liek runāt. :)
Īsti nezinu, kurš orgāns atbild par sajūtu uztveršanu. Tas, ka deguns jau nu nē ir saprotams, bet kas tad, ja ne deguns? Acis? Bet varbūt smadzenes? Kā tiek attīstīta sajūtu uztvere? Dažkārt man šķiet, ka tā ir dzīves pieredze, kas trenē šo maņu, bet kā tādā gadījumā bērni varētu sajust un atšķirt mammas noskaņojumu?
Un kā paliek ar suņiem? Domāju, ka šajā brīdī visi, kam reiz ir bijis suns varētu droši apgalvot, ka suns ne reizi vien ir sajutis noskaņojumu.
Nereti mums nav izdevīgi zināt noskaņojumu, bet kā tad ir kāpēc daudzi cilvēki jūt un tik pat daudzi nejūt? Cik racionālam prātam ir jābūt, lai spētu izskaidrot sajūtu spēju?

Temporary ieraksts...

Biju stingri apņēmusies neko par kāzām nerakstīt, bet nupat ir pienācis laiks, kad bez rakstīšanas iztikt nav iespējams. Nav jau tā, ka smoku nost aiz tā kā gribas runāt, bet jūtu, ka ieraksts varētu palīdzēt. Varbūt pat šis būs vienīgais temporary ieraksts, kas savu darbu izdarījis varētu pazust kosmosā...
Jocīgi, ka dažkārt brīžos un lietās, kurās esam izvēlējušies cilvēku, kam absolūti uzticamies uznāk panikas lēkmes, kad jautā sev - vai tiešām viss tiek kontrolēts? Un, kas interesanti, šī kontroles apziņa šķiet nekontrolējama tikai tāpēc, ka pats neesi pie ruļļiem. Noteikti pirmā doma bija, ka ieraksts ir par līgavaini, bet tā nebūt nav, jo viens domā par meitu, otrs par māti, bet tikai trešais domā pareizi, jo prātā tam ir - kleita!
Šādi riņķī apkārt runājot nav iespējams skaidri izteikt savu trauksmi, tāpēc jāsaka kā ir - esmu pamatīgi uztraukusies par savu kāzu kleitu, kas top un to darina pavisam prasmīgas rokas, manas jau nu 100 <.> būtu neprasmīgākās, bet redz šī nekontrolēšanas apziņa grauž kā tāds ķirmis vecu bufeti! Sākumā domāju, ka paralēles jāvelk ar deleģēšanas nespēju, bet tādā gadījumā man šķistu, ka pati izdarīšu labāk, bet šoreiz man tā pavisam nešķiet! No kurienes šī trauksme? Savu eļļas pili pasākumam piemet arī tas, ka pēc zīmējuma kleitu vizualizēt pa visiem 100 man ir diezgan grūti, bet tā jau kā smejies atkal ir mana problēma.
Jāsaka kā ir - pagaidām sajūta ir tāda kā staigājot pa plānu ledu, zivis apakšā var redzēt, bet neskaidri. Gaidīšu, kad man 'iedos" snorkelēšanas masku... :)

Smaržas mums apkārt

Pat nezinu priecāties vai bēdāties par to, ka man tik labs deguns gadījies. Viņš sajūt gan labas, gan ne tik labas lietas.
Kafejnīcās dažkārt ir traucējoši, ka dzerot kapučīno vai ko līdzīgu jūtu, ka krūzīte tomēr tā kārtīgi izmazgāta nav, jo var saost iepriekšējā apmeklētāja siekalu smaržu uz pretējās krūzes malas... Darbā tīri vai jāvairās no traukiem, kas pabijuši trauku mazgājamajā mašīnā, jo še ku re ku jau smaržiņa priekšā - tā tāda trauku mašīnas smarža, ne ta īsti tīri, ne ta pastāvējuši trauki :)
Vieta, kur mans deguns nāk talkā ir veikals, kur allaž dārzeņus un augļus apsmaržoju. Izvēloties ābolus tas ir īpaši noderīgi, jo tad varu līdz niansēm paredzēt nopirktā augļa garšu buķeti. Diez tik kā no malas izskatās, ka katru auglīti pacilāju un mēģinu pēc iespējas neuzkrītošāk paošņāt! :)
Bet sabiedriskajā transportā vasarā gan manam degunam netīk vizināties, jo tad simpunkt sviedru smarža dažādos intesitātes līmeņos vējo apkārt.
Reizēm iedomājos, kur es savu super sensitīvo degunu varētu izmantot, bet nekas prātīgs galvā nenāk. Varbūt varētu lidostas robežā uz narkotiku pārtveršanu piestrādāt! :)

Dažādi mīti

Šodien kārtējo reizi lasīju kārtējo mītu par kolu. Lasīju par Dženiferu Anistoni, par to kā viņa sevi uztur formā, kādus vingrojumus izpilda, ko dzer un ēd.
No savas puses varu tikai pievienoties to pulciņam, kas brīnās kā 40gadīga sieviete var tik labi izskatīties!? Un tātad, ko gan viņa dara - ēd salātus, pīpē, dzer kolu, bet atšķirībā no mums katru dienu nodarbojas ar jogu, bet pirms jogas nodarbības skrien 4 jūdzes (īsti nezinu vai tas ir daudz vai maz). Tas par ko "forumieši" bija sašutuši ir fakts, ka Dženifera neskatoties uz visai veselīgo dzīves veidu pīpē un dzer Coca-cola (jeb, kā veikalā kāds sīcis teica - kakākala). Kā jau allaž pieminot Coca-cola attīstās saruna par tās "maģiskajām" spējām sagrauzt naglas, zeķbikses un ko tur vēl nē! Un ja jau tā spēj izdarīt tādas briesmas, kas notiek ar mūsu kuņģi!?! Būtu interesanti vai šos mītus tiešām izplatīja konkurenti, tādi kā Pepsi un Dr.Pepper? Jāatzīst, ka tas viņiem sanācis uz urrā, jo it works!
No diezgan drošiem avotiem zinu, ka kolas sastāvā tik vien ir kā burbuļi, cukurs un askorbīnskābe, kas tas pats C vitamīns vien ir... Ir dzirdēts arī tas, ka kola lielos daudzumos izskalo no kauliem kaļķi, bet ooo ooo Tavu dieniņ to spēj izdarīt arī zaļā tēja (lietojot to lielos daudzumos).
Bet atgriežoties pie kolas un kuņģa. Sensācija jau tāpēc ir sensācija, ka tiek pasniegts nepaplašināts teikums un ja nav vēlmes, laika vai resursu ielikt komatiņu, tad tik vien būs kā šī plikā nepaplašinātā informācija. Daudz nav jāpiepūlas, lai saprastu, kas uzvarētu cīņā kola vs kuņģa skābe, līdz ar to mēs saprotam arī to, ka mūsu puncī kola ir tā, kas ir apdraudēta! :)
Un atgriežoties pie Dženiferas mītu, esmu pārliecināta, ka tas ir mīts... :)

Vīrietis paliek

Iemesli kāpēc mēs esam kopā ar tiem cilvēkiem ar, kuriem esam ir dažādi. Laikā, kad biju zaudējusi savus attiecību ideālus, biju nosolījusies uz attiecībām raudzīties kā uz abpusēji izdevīgu darījumu. Līdzīgi kā tirgū - kartupeļus tirgo tie, kuri tos audzē, bet pērk tie, kuri neaudzē.
Kad izklāstīju savu "ģeniālo" domu tēvam, viņš man ieteica tomēr pēc šāda modeļa nedzīvot, jo jātiecas uz to, ka attiecību pamatā būtu mīlestība, tas tad būtu daudz labāks "cements". Savukārt reiz kāds vecs un dzīvesgudrs cilvēks ieteica meklēt tādu cilvēku ar, kuru Tev ir interesantas sarunas, jo sarunas ir attiecību pamats.
Patiesībā šoreiz gribēju rakstīt nevis par attiecībām, bet par to, kas ir spēcīgāks sieviešu draudzība vai vīrietis, runāt par vīriešu draudzības spēku, domāju, ka ir lieki, jo tā ir spēcīga un punkts.
Bet kas gan notiek ar sieviešu draudzībām un kāpēc? Kāpēc bieži vien varam vērot, ka sieviešu draudzība kapitulē vīrieša priekšā. Laikā, kad sieviete ir atradusi sev "tēviņu" par draudzenēm tiek aizmirsts. Vai tas būtu mātes dabas pirksts?, dzimtas turpināšanas instinkts, kas liek šādi rīkoties?
Ja pieņemam, ka puses rīkojas instinktu vadītas, tad sanāk, ka tēviņš pēc mātītes apaugļošanas to pamestu? Un apaugļotā mātīte paliktu viena audzinot pēcnācēju, jo arī draudzība ar mātīti pa šo laiku būtu pazaudēta... bet vai tiešām par to būtu jāuztraucas, jo iespējams, ka tas pats tēviņš jau luncinās ap šo bērnu mātes draudzeni...? Ufff cik gan labi, ka mēs neesam instinktu varā!
Bet atgriežoties pie tēmas, cik svarīgi ir saglabāt draudzību ar sievietēm, ja ir atrasts vīrietis. Es domāju, ka pazūd tās, kas mums ir dotas kāda cikla beigšanai, bet tās patiesās paliek un nav jābēdā par zaudējumiem, bet gan jāpriecājās par iegūto, par iegūto vīrieti! :) Jo vīrietis paliek!...

Stereotipi

Šogad svinot Jāņus kārtējo reizi novēroju stereotipu milzīgo ietekmi. Piemēram, braucot mājās no Jāņiem atliek blakus apsēsties vīrietim, lai neviens policists mani neapgrūtinātu ar trubiņas pūšanu, jo nostrādā stereotips - ja sieviete vada auto un blakus viņai apsēdies vīrietis (noteikti paģirains vai dzēris), tad apstādinot šo auto vien tiks iztērēts dārgais reidam atlicinātais laiks. Tad es domāju tālāk - stereotipu pārzināšana un tie noteikti katrai tautai ir atšķirīgi, ārkārtīgi atvieglo dzīvi un ļauj iepazīt kultūru pieņemot lietas tādas kādas tās attiecīgajos platuma grādos ir. Un šeit nav jāuzdod jautājumi - kāpēc? kā? kādā sakarā?, tā vienkārši ir un viss!
Stereotipi ir tādi diedziņi aiz kuriem it in viegli var raustīt apkārtējos cilvēkus, jo kā jau kārtīgs stereotips, tas ir "radīts" priekš vidējā statistiskā cilvēka. Nu ja, nu ja, mēs katrs esam personība, līdz ar to statistika un stereotipi uz mums neattiecas, kā gan es to varēju piemirst...?...! Bet tik un tā, runājot par Latvijā kultivētajiem stereotipiem. Piemēram, ja ir vēlme pavizināties pa daļēji slēgtiem pagalmiem vai slēgtām teritorijām, droši ņemiet nomā BalticBike, mugurā uzvelkat tādas pajocīgas drēbes (tā, lai neizskatās pēc vidēji statistiskā latvieša) un uz priekšu. Āāā un vēl, aizmirsu piebilst, uz sejas jāuzliek tāda par visu pārsteigta un ieinteresēta maska :) un visas durvis ir vaļā, ja kāds apsargs arī vēlēsies ko aizrādīt pret viņu atliek pagriezt šo pārsteigumu pilno seju apvienojumā ar smaidu, protams, un visas problēmas atkāpjas.... bet varbūt man tikai paveicās! :)
Tāpat ir, piemēram, ar stereotipu, ka blondīnes nav pārāk gudras un izveicīgas. Ieteiktu sievietēm izbalināt matus, kaut vai tikai tāpēc, lai iemidzinātu apkārtējo modrību!
Vai kādām vēl ir nācies sastapties ar izskaitļojamiem stereotipiem?

7 melnraksti

Šovakar mēģinot uzrakstīt bloga ierakstu kārtējo reizi to noglabāju pie melnrakstiem. Intereses pēc paskatījos cik tad to melnrakstu sakrājies pēdējo mēnešu laikā un izrādījās, ka ne vairāk ne mazāk kā septiņi.
Laikam vietā būtu minēt teicienu par septiņreiz mērīšanu un vienreiz griešanu, bet es tā neteikšu. Mēģināt sevi attaisnot ir lieki, jo realitāte no tā nemainās - pēdējā laikā ļoti maz rakstu. Reizēm domāju, vai tas ir saistīts ar kādu zīmīgu vasaras beigu notikumu? Bet varbūt nav gan, varbūt palaižoties slinkumā tam pēkšņi nav ne gala, ne malas? :)

Izmantoju saglabāju

Vienu dienu dzirdēju, ka internets dod iespēju atsijāt cilvēkus ar kuriem labprāt komunicējam. Šādas atlases rezultātā varam izvēlēties cik un kura persona mums ir ērta vai patīkama. Diskusijas izvēršot vien ar tiem, kuru viedoklis mums šķiet pareizs un pieņemams. Neesmu pārliecināta vai tas tiešām ir dēļ interneta, jo agrāk taču arī tikāmies ar tiem cilvēkiem, kuri mums ir dvēseliski vai kādu citu apstākļu dēļ tuvi un patīkami. Kurš gan vēlēsies apzināti konfrontēt? ...
Bet varbūt ļaunuma sakne un sākums meklējams mūsu patērētājkultūrā?..
Izmantot un iz/-pamest sākotnēji valdīja vien iepakojuma un preču vidē, kur atšķirībā no gadsimta sākuma aizvien vairāk bija tāds iepakojums, kas tālāk nekam nevar noderēt, ja nu vienīgi tetra pakas, kuras pavisam labi noder tomātu stādiņu audzēšanai. Pirms un pēckara preču iepakojums postulēja - izmantoju saglabāju. Tas, ka līdz pat mūsdienām ir saglabājušās Laimas Rīgas maisījuma bondzelītes, kurās vecmāmiņa visai ērti glabā pogas un citus niekus to apliecina. Šodien iepakojums kalpo, lai pievilinātu, bet kas tālāk ar to notiek nevienu izņemot Zaļo punktu neinteresē.
Iespējams, ka es glorificēju, bet šķiet, ka cilvēciskās attiecības vēl nekad nav sasniegušas tik totālu - izmantoju pametu - principa pakāpi kā tas ir tagad.

Čiekurkalns

Rīgā ir daži rajoni, kurus pārzinu ne pārāk labi un viens no tiem ir Čiekurkalns.
Tur lepnas privātmājas, kuras apsargā smalka video novērošana un noteikti ne vienas vien apsardzes firmas objekts ir atrodams šajās līnijās un šķērslīnijās mijas ar baisām strādnieku mājām, kurām gribas pēc iespēas ātrāk tikt garām!
Apzināti izvēlējos tieši mazās šķērslīnijas, jo tieši tur dzīvo nošmulējušies bērneļi, kas kliegdami: "Es Tevi saņēmu gūstā!", atgādināja manu bērnību. Tiešām, goda vārds, biju domājusi, ka bērni šādi vairs nerotaļājas, vismaz manā daudzstāvu mājas pagalmā nekas tamlīdzīgs nav novērots. Smilšu kasti nereti apciemo kāds noklīdis kaķis, kas šeit iekārtojis DC (dry closet). Aizkustinošs bija arī kāds slāvu tautības cilvēku dialogs: A: "Daij deņeg!", B: "Ņedam, Ti uže odnu butolku vipil!" Patiesi sireāli, bet šarmanti!
Kādu dienu aizvizināšos uz Čierīti vēl!

ko mēs ēdam?

Pusdienas pārtraukumā risinājās visai interesanta saruna par to, ko mēs ikdienā ēdam. Pārsteidzošā kārtā noskaidrojās, ka subprodukti tomēr ir cieņā, kā argumentu minot, ka tos var ātrāk pagatavot. Biju pārsteigta par to cik tomēr nevērīgi tiek izvēlēta pārtika. Neesmu jau ekotūdaliņš, kas ēd tikai un vienīgi paša audzinātu burkānu, bet kaut kādu uzmanību tomēr pievēršu.
Tas būt ūtopiski gaidīt, ka pircējs vulgaris orientētos šajā sarakstā - http://www.evielas.lv/lv/vielas/100-199 Godīgi sakot, pat nezināju, ka šo E ir tik ļoti daudz! Līdz šim savu izvēli biju vienkāršojusi ar - augu tauki un E621 = slikti. Bet nu, pētot sarakstu - "slikti" ir daudz vairāk! Tāpēc izvēli esmu vēl vairāk vienkāršojusi - dažas reizes pavadīju veikalā mazliet vairāk laika, lai izpētītu piena un dažu gaļas produktu sastāvu. Kā rezultātā izkristalizējās daži ražotāji.
Kādu dienu intereses pēc vēlreiz pārskatīju viena iecienīta ražotāja produkta sastāvu un liela bija mana vilšanās, ka E sarakstiņš bija palicis garāks. Visu jau var saprast - grūti konkurēt lielveikalā, kur blakus vienā plauktā stāv dabīgi produkti, kas attiecīgi maksā, un no pulveriem un augu taukiem ražotie.
Bet jautājums paliek atklāts - ko mēs ēdam?!!

Trīcošais meksikānis

Trīcošo meksikāni es satieku katru dienu. Viņš stāv nosalis un trīcošs zilā Nike džemperbluzonā.
Meksikānis pilnīgi noteikti nav laimīgs šeit Latvijā, vismaz ziemas un agros pavasara mēnešos noteikti! Viņam nav nedz pases, nedz uzturēšanās atļaujas, ceru, ka potēšanās pase viņam ir, nu tādai nudien būtu jābūt!
Viņš allaž smilkstēdams mīņājas un skatās izmisuma pilnām ačtelēm. Žēl skatīties uz trīcošo meksikāni ar pašķidro spalvas kušķi uz galvas.
Prātā nāk klasiskai teiciens - nedari otram to, ko pats nevēli sev. Vai meksikāņa saimniece sev novēlētu rīta pastaigu -5C ar neilona džmperbluzonu mugurā?

Mana pirmā reize

Pirmā reize allaž ir īpaša, dažkārt tikai tāpēc, ka pirmā, dažkārt tai ir iespēja būt patiesi intīmai un tādēļ vēl jo vairāk prātā paliekošai! Man paveicās - tā bija gandrīz intīma.
Gandrīz tāpēc, ka pirmo reizi jau bez palīdzības neiztikt!...

Šodien izgatavoju savu pirmo fotogrāfiju, tagad varu teikt, ka pin hole attēls nevar tikt salīdzināts ar šo - pietiešām īsto mantu! :) Tas ir tik satraucoši - uzlikt nepieciešamos rādītājus, saregulēt aparātus, tad attīstītājs --> ūdens --> fiksāža --> ūdens! Un.... tadāāā uz aukliņas jau žūst bildīte! :)
It kā jau nekas sarežģīts, bet vienalga forši! V
ienkāršas lietas vairumā gadījumu ir pašas labākās, piemēram, rīta kafija gultā, mammas ceptās kotletes, aprasojis ceriņziedu klēpis uz spoguļgaldiņa, vasaras pēcpusdienā salīt līdz ādai kā bērnībā, fazāna cepetis :) nu un tādā garā! :)
Vienkārši jauku vakaru un dienu visiem! :)

Pavasara paudējiņi

Gribēju teikt, ka reiz bija laiki, kad bērnudārzā tikt nebija nekas ekskluzīvs, bet paklausoties vecāku stāstus, jāsecina, ka bērnudārzi nekad nav stāvējuši tukši un te nu taisni vai jābrīnās, kāpēc šī niša tā arī netiek piepildīta!.. Bet stāsts ir par pavasara paudējiņiem.
Vilim Plūdonim ir kolosāls dzejolis:

Pūpoliņi

Pūpoliņi, pūpoliņi,
Pavasara paudējiņi,
Birzmalītē,
Piesaulītē,
Viz pa gabalu jau viņi.
Apkārt kaili, rudi ciņi, Sausu niedru karodziņi,
Bet tiem pāri
Grezni, vāri
Margo viņi-pūpoliņi.
Kas tos daiļi darināja-
Baltbalotus,
Mīkstmaigotus,
Kad vēl sniegam gravā māja?
Dienvidī, kad lauskis snauda,
Saules meitas vērpa, auda
Klusi viņus,
Pūpoliņus.
Un tos zaros zaros sprauda.
Pūpoliņi, pūpoliņi,
Ai, cik mīksti, maigi viņi!
Gaisa fejas
Glauž tur sejas-
Tie ir viņu spilventiņi!

Skaists dzejolis, vai ne? Bet manā mikrorajonā un, kā izrādās arī Mežparkā, (populārā pārīšu, bērnu un suņu staigātavā) pavasara paudējiņi ir suņu kakas. Tās slāņojušās visu ziemu un gaidījušas savu iznācienu, nu saulē gozējas lepni! Un kur vien paveries - pavasara paudējiņi - būtu jau prieks, ja tie būtu pūpoliņi!...
Tāpēc priecājoties par pavasari un svaigi dzestro gaisu dziedot - tomēr labāk būs, ja biežāk skatīsimies zem kājām!

Akumulators

Šķiet, ka reizē ar manām baterijām nosprāgt nolēma arī auto akumulators. Man, piemēram, daudz maz palīdz saulaina diena, bet auto negribēja tik viegli padoties un viena saulaina dieniņa nespēja reanimēt to, kam bija laiks iet.
Jāsaka kā ir, lai arī saprotu kas ir jaudas un griezes moments, es nekādi nesaprotu kāpēc sals ietekmē akumulatora dzīvības spēju. Ok, vēl kaut kā var saprast, ka tam ir nepieciešama palīdzība no cita aķīša, bet kāpēc pēc stundu garas vizināšanās (lādēšanas) viņš atkal jau atsakās bez apkārtējo palīdzības darbināties??!
Un tāpat ir ar cilvēkiem, kas nosalst, pēc tam mazliet iedarbinās (ar citu palīdzību) bet atgriežoties mājās, jākonstatē, ka aķītis nevelk! Bet ne par to vēlējos stāstīt. Vēlējos pastāstīt par tiem laipnajiem cilvēkiem, kas dzīvo man līdzās:

1. diena
Zinu, ka bez apkārtējo palīdzības auto iedarbināt neizdosies, tāpēc no mājas izeju 15 min agrāk, Jau pats pirmais auto braucējs ir gatavs man palīdzēt. Saliek klamburus un laižam klāt! Juhuuuu aizgāja! Kad jau grasos lēkt automašīnā, puisis pajautā - vai es zinot, ka manai riepai ir mīkstais!? Kmmmm nu kā, lai tā labāk atbild, nu nezinu gan! Bet viņš ir nenogurdināms un ir gatavs nomainīt arī riepu. Šeit vietā būtu piebilst, ka tajā rītā termometrs rādīja ne vairāk ne mazāk, kā -23C! Tā kā es nespēju atrast rezerves riepu, izrādās, ka tā bija paslēpta zem 2 grīdiņām (vienu no tām man izdevās atrast, otru ne, nācās uz darbu doties ar taksi, pretējā gadījumā kavēšanās būtu bijusi milzonīga!)

2. diena
Auto neaiztieku!

3. diena
Viens puisis laipni piedāvā nomainīt riteni. Bet skrūves ir piesalušas līdz pavasarim. Vēlāk ar speciālas uzpariktes palīdzību auto tiek iedarbināts. Izrādās, ka riepu nav tik švaki, tiekam līdz tuvākajam Statoilam un piepumpējam.

4.diena
Auto neaiztieku!

6.diena
No rīta obligāti pl.12 jābūt lidostā. Izmetu tīklus (jālasa klamburus) uz jumta un gaidu. Pirmais garām pabrauc vecs perdelis, kas aizbildinās ar to, ka viņš tūlīt griezīsies auto stāvvietā, tāpēc palīdzēt man nevar. Nākošais puisis laipni palīdz. Kad mēģinu kaut kā iesaistīties, saņemu laipnu atbildi - a vi madam saditesj v mashinu! :)
Laimīgi paspēju pl.12 būt lidostā!

7. diena
Auto iedarbināt palīdz ļoti izpalīdzīgs ģimenes tēvs ar bērniņiem automašīnā. Pēcpusdienā tiek nomainīts aķis un secināts, ka līdzcilvēki nav nemaz tik neizpalīdzīgi! :)

Biešu zupa

Nu jau aptuveni nedēļu veikalus ir pārņēmusi sarkano izstrādājumu kaisle, un nav svarīgi vai tā ir sarkana veļa, ābols vai nagu laka, uzsvars ir uz - sarkans! Nav jau brīnums tuvojas V diena, drīzāk tā būtu jāsauc par S dienu (sarkanā diena!). Bet lai nu kā, nav jau nekāda vaina dot legālu iemeslu atzīties mīlestībā tiem cilvēkiem, kuriem ikdienā pietrūkst tam drosmes! Sakritības pēc šovakar baudīju izcili pagatavotu biešu zupu, pareizāk jau būtu saukt lietas īstajos vārdos - boršču! Liels bija mans pārsteigums, kad uzzināju kā tas īstenībā tiek gatavots. Piemēram, to, ka bietes ir jāapcep es nezināju, gluži tāpat kā to, ka svarīgi tās sagriezt strēmelītēs nevis sarīvēt! Tās nebūt nav vienīgās viltības. Bet neba es tagad atklāšu šīs zupas noslēpumus, tas ko es vēlējos teikt ir tas, ka dažkārt vienkāršas lietas, nav nemaz tik vienkāršas. Tām ir iluzora viegluma sajūta. Zupa nevar sanākt, ja būtiski knifiņi paliek novārtā. Attiecības arī nevar sanākt tāpat vien, neko nedarot. Vai esat kādreiz aizdomājušies cik daudz laika jūs veltāt sevis attīstīšanai profesionālā ziņā, kaut vai cik laika tiek veltīts specializētas literatūras studēšanai? Un svara kausos pretnostatot attiecības? Bilance nav iepriecinoša tas nu ir skaidrs!.. Domāju, ka par iemeslu nav nevērība, bet tas, ka domājot par attiecībām šķiet, ka tās dzīvo savu, neatkarīgu dzīvi, pašas no sevis iet augšā un pašas "savāc" inerci, lai ripotu lejā un liels ir pārsteigums uzzinot, ka groži tomēr ir mūsu rokās!

F**k you I have enough friends

Lasot žurnālu 36, 6 C uzmanību piesaistīja 7 vingrojumu komplekss mugurai. Tā neko, interesanti, laikam pamēģināšu, bet ieskatoties meitenes krekliņā, kas demonstrēja vingrinājumus nesapratu līdz galam vēstījuma jēgu. Neesmu jau gluži slāvu tantuks, kas pagalmā uz soliņa sēž un semočkas grauž, bet šāds "treniņtērps" pat man šķiet nedaudz neadekvāts.
Tātad ' trenerītei' mugurā tumši brūnas trennūzenes un sarkans krekliņš ar uzrakstu - Fuck you I have enough friends! Joprojām esmu neziņā, kāpēc šāda izvēle?!
Man radās jautājums, vai viņa šādu krekliņu vilktu arī tad, ja uz tā būtu rakstīts - ej dirst, man ir daudz draugu!... Iespējams, ka jā, bet visticamāk, tomēr, ka nē!
Aizdomājos par ' krekliņiem' ko valkājam ikdienā un vēstījumu, ko paužam apkārtējiem.
Kāpēc dažkārt šķiet, ka kādam mugurā ir - piekāsiet mani, esmu lētticīgs vai ieknieb man dibenā!
Protams, protams te nu mēs nonākam pie vecās labās ziņu sūtīšanas ar apģērba vai sejas palīdzību. Bet vai nav tā, ka daļa 'lasītāju' nemaz neprot lasīt un viņi vienmēr ' izlasa' to, ko paši vēlas izlasīt un saskata to, ko vēlas saskatīt?...
Kādreiz likās interesanti uztaisīt sev krekliņu - Sorry if I look interested, I' m not! Laikam jau tas bija laiks, kad īpašu uzmanību no ārpasaules nealku... Varbūt tas bija tas, ko pauda mana seja. Nezinu.
Bet neapstrīdams paliek fakts, ka izejot no mājas mēs uzvalkam, kleitai vai mētelim pa virsu 'velkam' ziņojumkrekliņu!!, tikai kādu, lai 'velk' rīt?..

Vienaldzīgo nav

Šodien un vakar Rīgā valda vējš!
Daži mēģina aizbēgt no stihijas, sēžot savos mājokļos vai kafejnīcās, bet vējš jau nekur nepazudīs, vienalga kaut, kad taču nāksies iziet uz ielas un stāties tam pretī. Un būs gluži vienalga vai mugurā būs dūnu, dūņu vai spalvu mētelītis, vējš iekļūs it visur, pat kabatās! Laikam vienīgie, kas cīnoties ar vēju būs patiesi laimīgi ir North 66 jaku īpašnieki! Tie kā erceni stalti pārvietosies pa vējainajām ielām, taču arī tiem, cerams, nebūs vienaldzīga seja! Kad valda vējš, tas visus vienaldzīgos pārvērš par čukčām, kam acis samiegtas un seja arī kaut kādā dīvainā tūtiņā savilkusies.
Šodien braucot mājās, redzēju vienu tādu čukčam līdzīgu cilvēku, vienīgi vienaldzības nebija nedz sejā, nedz rīcībā. Pa ielu vējš dzenāja milzonīgu kartona gabalu, kas vēlās te pa gājēju ietvi, te ielu. Liels bija mans pārsteigums, kad puisis, kas stāvēja pie luksofora paņēma lielo kartonu un aiznesa līdz tuvējai vārtu rūmei, kas patiesībā nebija nemaz tik tuvu! Sākumā likās, ka viņš kartonu vienkārši kaut kur nometīs, vai pieslies pie mājas, bet to, ka viņš mēros salīdzinoši lielu gabalu, kas turklāt nebija pa ceļam, lai savāktu vēja nedarbus gan negaidīju!
Pie sevis nopriecājos par to, ka vienaldzīgo nav, jo vienaldzība ir vai nu jūtu/ darbību apspiešana vai to neesamība, kas savukārt noved pie tukšuma.
Paradoksāli, bet lai arī tukšums ir vienlīdzīgs nekā neesamībai un tukšumā nepastāv nedz laiks, nedz forma, tajā tomēr var eksistēt...

Februāris un svētdiena

Jau kādu laiku gan no draugiem, gan kolēģiem nākas dzirdēt - no rīta nevaru piecelties, kaut ātrāk pienāktu pavasaris vai vismaz saulaina diena!! No rīta pilna galva ar visādiem iemesliem kāpēc drīkst pagulēt vēl 10 min., piemēram gultā vieglāk izdomāt ko vilkt mugurā... Pa miegam sāc škirstīt skapja saturu un nākošais moments ir jau tas, ka ar steigu jālec laukā no gultas steigā, velkot mugurā to, kas ir tīrs un nav jāgludina!
Ja, tā padomā, tad katru gadu tieši februārī pagurstu visvairāk un noskaņojums ir īpaši depresīvs. Būtu jauki, ja varētu šo drūmāko mēnesi pavadīt kaut kur tuvāk saulei un svaigiem augļiem. Bet tā kā tas nav īsti iespējams, ir jādomā reāli risinājumi un vienu tādu esmu atradusi - dzert nevis kafiju, kas skaitās uzmundrinoši, bet matē tēju. Tā tieši tāpat kā rutks ar medu pret klepu ir pārbaudīta vērtība pret drūmu noskaņojumu.
Vienādā līmenī ar februāri ir arī svētdienas, tās ir ļaunas ar to, ka pēc tām nāk pirmdiena, kad atkal jau jāmāna sevi ar domu, ka guļot ir vieglāk izdomāt ko vilkt mugurā!...
Bet tik un tā ĻOTI gribās saulīti!

Privātums

Nu jau kādu laiciņu neesmu veikusi nevienu ierakstu un iemesls nav slinkums.


Iemesls jocīgs vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka blogs ir publiski pieejams jebkuram interneta lietotājam, kas saprot latviešu valodu, bet neskatoties uz to vienu dienu vēlējos pārtraukt rakstīšanu, jo pārņēma tāda sajūta, ka tas palicis pārāk publisks...


Tad nu, lai nepārtrauktu rakstīt vispār nolēmu kādu laiku nerakstīt, tā atsijājot lasītājus un, ja Tu tagad lasi šo ziņu, uzticības pārbaudījumu esi izturējis/-usi! :) Ar ko arī apsveicu!