Šodien un vakar Rīgā valda vējš!
Daži mēģina aizbēgt no stihijas, sēžot savos mājokļos vai kafejnīcās, bet vējš jau nekur nepazudīs, vienalga kaut, kad taču nāksies iziet uz ielas un stāties tam pretī. Un būs gluži vienalga vai mugurā būs dūnu, dūņu vai spalvu mētelītis, vējš iekļūs it visur, pat kabatās! Laikam vienīgie, kas cīnoties ar vēju būs patiesi laimīgi ir North 66 jaku īpašnieki! Tie kā erceni stalti pārvietosies pa vējainajām ielām, taču arī tiem, cerams, nebūs vienaldzīga seja! Kad valda vējš, tas visus vienaldzīgos pārvērš par čukčām, kam acis samiegtas un seja arī kaut kādā dīvainā tūtiņā savilkusies.
Šodien braucot mājās, redzēju vienu tādu čukčam līdzīgu cilvēku, vienīgi vienaldzības nebija nedz sejā, nedz rīcībā. Pa ielu vējš dzenāja milzonīgu kartona gabalu, kas vēlās te pa gājēju ietvi, te ielu. Liels bija mans pārsteigums, kad puisis, kas stāvēja pie luksofora paņēma lielo kartonu un aiznesa līdz tuvējai vārtu rūmei, kas patiesībā nebija nemaz tik tuvu! Sākumā likās, ka viņš kartonu vienkārši kaut kur nometīs, vai pieslies pie mājas, bet to, ka viņš mēros salīdzinoši lielu gabalu, kas turklāt nebija pa ceļam, lai savāktu vēja nedarbus gan negaidīju!
Pie sevis nopriecājos par to, ka vienaldzīgo nav, jo vienaldzība ir vai nu jūtu/ darbību apspiešana vai to neesamība, kas savukārt noved pie tukšuma.
Paradoksāli, bet lai arī tukšums ir vienlīdzīgs nekā neesamībai un tukšumā nepastāv nedz laiks, nedz forma, tajā tomēr var eksistēt...
Daži mēģina aizbēgt no stihijas, sēžot savos mājokļos vai kafejnīcās, bet vējš jau nekur nepazudīs, vienalga kaut, kad taču nāksies iziet uz ielas un stāties tam pretī. Un būs gluži vienalga vai mugurā būs dūnu, dūņu vai spalvu mētelītis, vējš iekļūs it visur, pat kabatās! Laikam vienīgie, kas cīnoties ar vēju būs patiesi laimīgi ir North 66 jaku īpašnieki! Tie kā erceni stalti pārvietosies pa vējainajām ielām, taču arī tiem, cerams, nebūs vienaldzīga seja! Kad valda vējš, tas visus vienaldzīgos pārvērš par čukčām, kam acis samiegtas un seja arī kaut kādā dīvainā tūtiņā savilkusies.
Šodien braucot mājās, redzēju vienu tādu čukčam līdzīgu cilvēku, vienīgi vienaldzības nebija nedz sejā, nedz rīcībā. Pa ielu vējš dzenāja milzonīgu kartona gabalu, kas vēlās te pa gājēju ietvi, te ielu. Liels bija mans pārsteigums, kad puisis, kas stāvēja pie luksofora paņēma lielo kartonu un aiznesa līdz tuvējai vārtu rūmei, kas patiesībā nebija nemaz tik tuvu! Sākumā likās, ka viņš kartonu vienkārši kaut kur nometīs, vai pieslies pie mājas, bet to, ka viņš mēros salīdzinoši lielu gabalu, kas turklāt nebija pa ceļam, lai savāktu vēja nedarbus gan negaidīju!
Pie sevis nopriecājos par to, ka vienaldzīgo nav, jo vienaldzība ir vai nu jūtu/ darbību apspiešana vai to neesamība, kas savukārt noved pie tukšuma.
Paradoksāli, bet lai arī tukšums ir vienlīdzīgs nekā neesamībai un tukšumā nepastāv nedz laiks, nedz forma, tajā tomēr var eksistēt...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru