Gaistība

Latviešu valodā lielākajai daļai darbības vārdu var piemeklēt līdzīgu lietvārdu. Piemēram, mīlēt - mīlestība, cerēt - cerība, ciest - ciešanas, bet kā lai apzīmē gaistošu? Varbūt tas tāpēc, ka gaistošs pats par sevi nevar būt nekas pastāvīgs un tāpēc valoda ir tik "advancēta", ka neparedz šāda nepastāvīga stāvokļa pastāvīgu apzīmējumu?...
Cik noturīgs vispār mūsdienu cilvēks vēlas būt ar saviem darbiem, sajūtām un domām? Mēdz teikt, ka cilvēki nemainās, mainās apstākļi. Tad tas nozīmē, ka tomēr neskatoties uz to, ka lielākā daļa mūs "ieskaujošo" lietu un cilvēku šķiet nepastāvīgi tomēr tādi nav? Nu kaut vai , piemēram, apģērbs - kurpes tiek ražotas tādas, kas kalpo vienu sezonu. Turpretī šodien autobusa pieturā redzēju vecu babulīti, kurai kājās bija zābīši, kas viņai kalpo noteikti ne pirmo ziemu... Drēbes arī dažkārt tiek šūtas no tādiem diegiem, ka pēc pirmā veļas mašīnas grieziena viss aiziet pa vīlēm.
Un tad vēl šodien gūtās zināšanas par to cik gan gaistošas ir mūsdienās izgatavotās fotogrāfijas. Kā izrādās tās vien izturēs kādus gadus 15, kas savukārt nozīmē, ka saviem bērniem knapi varēsim parādīt savas jaunības bildes. Protams kā jau visur arī šeit ir risinājums. Uzminiet kāds?... :) Nu jā, tieši tā - melnbaltā fotogrāfija! Bet ari tad ne jau tāda, kas fočēta ar digitālo kameru, bet normāla filminiece, turklāt fočenes jāpasūta normālā darbnīcā, kur tehnoloģijas ir augstvērtīgas, bez reklamēšanas -Pulkveža Brieža ielā 3.
Bet atgriežoties pie gaistības... varbūt skaistākās lietas paliek mūsu prātos?...

Ojārs Vācietis

Piesaukšana

Kuries
slīpā lietū, mana uguns,
kuries.

Buries
pāri senču kauliem,
mana sirdsapziņa,
buries.

Kur ies
mana tauta,
mana dūša
tur ies.

Turies
debesīs un zemē,
mana nolemtība,
turies.

p.s. Iesaku izlasīt vēlreiz ar nepieciešamajiem akcentiem un pauzēm! :)

Makss un Morics

Dažkārt lasot par to, ka cilvēkiem ir paveicies ar jaukiem piemājas veikaliem vai kafejnīcām esmu apskaudusi viņus par to, jo tas viss pieejams čībās nokāpjot uz 1. stāva beķereju vai ķīniešu ēstuvīti. Beidzot arī es varu palielīties ar ko līdzīgu!!
Mana piemājas picērija atrodas tieši tik tuvu, ka labāk tomēr čībās uz turieni nedoties, jo tas varētu izskatīties stipri dīvaini, ja pa ielu pārvietotos šādā autfitā.
M&M (makss un morics) tika atklāts gluži nejauši, kā jau vairums labo lietu. Pirmajā reizē, kad bijām mazajā picērijā bik aplauzāmies, jo izrādījās, ka pie picas šķēles tikt nevaram - jāņem uzreiz vesela pica! Taču tukšām rokām prom gluži nedevāmies, jo nopirkām svaigi ceptu maizi. Pa ceļam ēdot svaigo baltmaizi sajutos it kā slepeni pieliekamajā našķotos ar zapti, jo ikdienā baltmaizi neēdu.
Nākošajā reizē bijām slinkāki un picu pasūtījām uz mājām, lai nav čības jāaun nost! Šoreiz ēdot dievīgi garšīgo picu (starp citu iesaku nogaršot Mamargaritu!), bet kuššš es neko nereklamēju un šis ir mūsu mazais noslēpums!, ievēroju veiksmīgāko iepakojumu kāds redzēts! Un tātad - picas vāku pārplēšam 4 daļās iegūstot 4 šķīvīšus. Savukārt apakšējo vāku var pārlocīt uz pusēm, ja nu gluži savus spēkus esi pārvērtējis vai vēlies paglabāt pāris šķēles vēlēkam. Iepakojums noteikti varētu pretendēt uz kādu balvu! Bet pica kā allaž tika notiesāta uzreiz un paglabāts nekas netika.

Es viņu dabūju

Prātā ienāca skolas laikā dzirdētā un lietotā frāze - es viņu dabūju!
To lietoja gan zēni, gan meitenes. Dažkārt, kad par vienu objektu, ja tā var teikt par cilvēku, dabūšanu cīnījās vairākas personas, brīžos, kad izskanēja leģendārā frāze - es viņu dabūju, prāts sāka intensīvā režīmā skenēt salīdzinot sevi ar otru cilvēku. Kas viņam ir tāds, kā nav tev!?
Izdarot izvēli vienmēr ir kaut kādas lietas, kuru esamība atsver kaut kā neesamību. Runājot par partnera izvēli - cik gan bieži nav tā, ka prātā ir viens etalons, bet vakarā mājās mūs sagaida, ja ne gluži pretstats, tad korekcijas noteikti. Atceros, ko man kāds labs draugs reiz teica: "Ilze, ja jums/mums saskan par 75%, tad tas jau ir ļoti labi!" Ideālu nav, teica vēl kāds, bet es turpināju dzīvot ar pārliecību, ka ideāls ir! Ka 75% nav mēraukla!
Svarīgi ir pareizi salikt svaru kausos plusus un mīnusus, jo var gadīties, ka viens pluss atsvērs divus mīnusus. Tas kā katra pozīcija sarakstā - "ideālais partneris" tiks izsvērta arī būs iznākums, ko varam vai nevaram pieņemt. Domāju, piekritīsiet, ka tumši mati vai brūnas acis nevar mēroties vienā svaru kausā ar - laba humora izjūta. Bet atmetot iepriekš izvirzīto - brūnas acis, tumši mati, Lexus :) šķiet, ka esi kapitulējusi un samierinājusies/ pieņēmusi ko tādu, kas sākotnēji nav bijis sarakstā! Ko nu?!!...
Uzskatu, ka partnerim, kas īsti neatbilst sarakstam ir vēl jo lielāka vērtība, tas nozīmē, ka viņš uzvarējis ne tikai cīņā par tavu sirdi, bet izcīnījis visgrūtāko cīņu un tā ir cīņa ar nezināmo, nezināmo vārdā "Ideālais partneris".

e-talons

Šodien braucot trolejbusā sāku pētīt e-talonu. Jocīgi kā acīmredzamais paliek neievērots!
Taču atgriežoties pie tēmas par e-talonu. Pat man, kas ir dzimusi Rīgā, netapa skaidrs kādā rakursā fotografēta šī Rīgas panorāma, kur Doma baznīca šķiet kā ja ne viens no Petronas torņiem, tad kā Eifelis gan. Patiesībā visa panorāma ir kaut kā jocīgi sašopēta, jo Vecrīgā, cik es zinu, ir vairāki baznīcas torņi.
Mans jautājums ir tāds - kāpēc nevarēja uz e-talona drukāt reālistisku Rīgas bildi, vai arī stilizējot to netaisīt kā neveiksmīgu photoshop mēģinājumu.
Iespējams, ka es saasināti raugos uz šo papīra gabaliņu, bet arī šādi nieki prezentē manu pilsētu un man šķiet, ka Rīgai ir daudz īstu lietu, ko parādīt. Pretējā gadījumā šķiet, ka pilsētā plosījies plastiskās ķirurģijas iesācējs, kas sapumpējis lūpas, kas izskatās pēc:

Piemēra pēc atradu Londonas tā saucamo e-talonu: http://visitorshop.tfl.gov.uk/english/ticket-types.htm
Skatieties un vērtējiet.

Kalendārs sievietēm, 1969

Mazs izvilkums, no raksta par bērnu audzināšanu un pareizo laiku.
...Reiz redzēju veikalā māti šķirstām modes žurnālu. Apmēram desmit gadus vecā meita dzīvi interesējās par to un centās pierunāt māti žurnālu nopirkt. Kad abas bija izgājušas no veikala ar pirkumu, pārdevēja izteica savu viedokli: - tas nu gan ir aplam, ka māte ļauj tādai knīpai spriest par modi. Un tad mēs brīnāmies, ka vidusskolniecei jau vajadzīga sudrablapsa!
Vai pārdevējas piezīme bija vietā? Šķiet, ne. Meitenes tonis nebija tāds, kas raksturīgs bērna iegribai. Kā māte, tā meitene bija vienkārši, glīti ģērbušās. Un arī interesē par modes žurnālu varēja samanīt pareizi ievirzītu audzināšanas darbu: abām sievietē ir kopīgas intereses, un gudrākā var daudz pasacīt, tai kuras pieredze pagaidām vēl maza. Nav grūti iedomāties, ka māte kopā ar meitu jau agrāk šķirstījušas modes žurnālu un un centušās noskaidrot, kurš tērps ir skaists, kāpēc un kurš no tērpiem piemērots māmiņai, kurš vecmāmiņai. Un sākās laikam šī saruna ar pašu svarīgāko: pirmā kārtām apģērbam jābūt tīram, labi koptam, kārtīgam...
Bērnu audzināšanas tēma šķiet tik pat neizsmeļama kā vērdiņš, ko nevar un nevar iztērēt. Vai var būt kāda tēma, kas apspriesta pārāk agru? Jeb jebkas nokavētais ir nokavēts uz visiem laikiem?

Zivju namiņš Matīstirgū

Sākšu secīgi kā tas patiesībā notika.
Gājām pa Tērbatas ielu, pirms Bruņinieku ielas labajā pusē ieraudzījām veikaliņu Saules laiva, gājām iekšā. Parasti jau tādu mazu saloniņu/ veikaliņu iezīme ir tāda, ka pārdevējs padod labu dienu ienācējiem, bet šeit bija savādāk. Veikalā sēdēja sieviete ar bērniņu, abi kaut ko meistaroja. Man pat sākumā likās, ka esam ienākuši studijā, kas apmeklētājiem nemaz nav paredzēta, bet tad uz izliktajiem rokdarbiem un darinājumiem ieraudzīju cenu zīmes. Pie sevis nodomāju - fūūū, tātad tomēr drīkstējām nākt iekšā! Lietiņas jau jaukas, bet cenas - ūūūū la-lāāā!
Ejam tālāk - Tērbatas un Matīsa ielas krustojums, veikals Pērle. Nebiju nekad bijusi, tāpēc arī šeit ienācām. Gaidītā labdien vietā, redzam 2 meičas, kas ar aizrautību čalo ar kādu puisi. Nu, labi, lai jau! Izstaigāju veikaliņu/ bāriņu. Godīgi sakot biju gaidījusi kaut ko vairāk, izdaudzināta taču par baisi stilīgo vietu. Secinājums - tāds humpalu veikals ar augstprātīgu stafu. Ejam tālāk, pļāpājam par to, ka Rīgā trūkst jauku vietu, veikalu, pārdevēju ar attieksmi.
Nākošais pieturas punkts ir Matīstirgus jeb tā sauktais Vidzemes tirgus. Ejam no kreisās puses iekšā (Tērbatas iela). Pārliecinos, ka mammai bija taisnība - vietējie āboli dikti dārgi šogad. Meklējam svaigas reņģītes, bet laikam jau jūrā negants vējš, jo atrodam tikai saldētas. Bet skatu piesaista zivju stendiņš ar ārkārtīgu atraktīvu pārdevēju, to mēs atstājam saldajam ēdienam un pienākam tikai jau atpakaļceļā. Tik tiešām, namiņš noformēts gaumīgi, aizmugurē pat pasaules karte! Sīkums, bet patīkami. Pārdevējs ir zinošs, ļauj visu pagaršot, triec jokus un asprātības. Nolemjam, ka viņš noteikti ir ieinteresētā persona, jo parasts pārdevējs parasti tā neburbuļo! Nopērkam vairāk nekā bijām plānojuši :) turklāt uzzinājām arī to, ka zivis var pasūtīt iepriekš, tad atvedīs svaigu kūpinātu tieši to, ko vēlies!
Smaids mūsu sejās palika līdz vakaram, kad gardu muti ēdām zivis, atcerējāmies pārdevēju Daini un to, ka viņš ir gana jaudīgs, lai atsvērtu 2 nelaipnus veikalus.
Nākošreiz zināsim, kur meklēt zivtiņas - Matīsturgū, Zivju namiņā pie Daiņa! :)

Rīgas oma

Šodien veicot skaistuma procedūru atcerējos par Rīgas omi. Atcerējos cik tomēr daudz lietu esmu iemācījusies no viņas. Kaut arī viņa aizgāja laikā, kad es domāju - aij, ko tie vecie vispār zina (es gāju 11.klasē).
Oma man iemācīja daudz lietas par stilu un izturēšanos. Kā jau Rīgas ome, viņa bija īsta dāma. Uz teātri gāja parūkā, allaž štātējās skaistās kleitās, kuras viņai sūtīja māsas no Austrālijas un Kanādas. Oma līdz pat sirmam vecumam mācījās vācu valodu, kaut izmantot to nācās vien pāris reizes, braucot pie māsām. Atceros, mēs ar brāli stāvam koridorā un ķiķinam (aiz stūra) par to, ka oma gatavojot pusdienas uz galda nolikusi Vācu - Latviešu vārdnīcu pie sevis murmina vārdiņus.
Bija tāds gadījums, lidojot uz Austrāliju (toreiz jālido bija caur Maskavu) kaut kas greizi bija izgājis ar reisiem, bet pateicoties vācu valodas zināšanām, viņa sapazinās ar kādu sievieti (vēl tagad atceros Brittas tanti) kura omai izpalīdzēja, protams nezinu notikuma detaļas, bet to, ka viņas palika draudzenes gan.
Taču galvenais par ko gribēju stāstīt ir tas, ka oma man iemācīja, kas ir meitenes skaistumkopšanas minimums. Nosaukšu omas minēto: Nivejas krēms, zobu pasta (toreiz tā bija Dzintariņš) , kā arī lūpu balzams un tas arī viss!! Kad meitene pieaug, viņas arsenālu papildina acu zīmulis, manā gadījumā tā ir tuša. Mnjā, zobus tīrīt man oma tik tiešām iemācīja jau no mazām dienām. Prātā palicis viņas stāstītais atgadījums: viņa braucot vilcienā redzējusi ļoti skaistu zēnu, bet viss skaistums esot pazudis brīdī, kad viņš pasmaidīja, jo viņam esot bijuši dzelteni nekopti zobi. Brrrrr vēl šodien spēju vizualizēt šo stāstu. :) Tā nu es šķiet uz pirkstiem varētu saskaitīt reizes, kad gulēt esmu aizgājusi netīrot zobus.
Vēl oma vakaros veica šādu procedūru - ēdamkarotē virs gāzes sildija olīveļļu ar kuru iezieda seju un kaklu. Omai bija teicama sejas āda!
Atceros omas komentāru, ieraugot meiteni mini: "Lai valkātu īsus svārkus vajag ne tikai skaistas kājas, bet arī skaistus ceļus."
Es varētu stāstīt un stāstīt :) bet varbūt vēl kāds gatavs padalīties ar atmiņām par omu? :)

Apelsīna koks

Līdz šim esmu kļuvusi par diezgan saimniecisku sievieti, taču to pašu nevarētu teikt par manām dārznieces prasmēm.
Es pazīstu vienu meiteni, kas tagad dzīvo Berlīnē, kurai ļoti patīk audzēt puķes un viņas balkons esot viens no skaistākajiem Berlīnē, bet man ne tikai nav balkons vienos ziedos, man pat mājas puķes to vien dara, kā nīkuļo. Pieminēšanas vērts gan ir arī fakts, ka pie pārvākšanās, pagājušajā ziemā visas puķes dabūja izjust -25C uz īsu brīdi, pēc tam veicu intensīvu rehabilitāciju, kuras rezultātā visas puķes tika izglābtas.
Tagad jauns pārbaudījums ir apelsīnkoks, kas atnāca pie mums jūlija sākumā. Lai vai kā es viņu kopu un uzpasēju, krāšnais vainags ir pazudis, tagad, lai viņu glābtu tas jāved uz puķu reanimāciju....

Ilona

Varētu domāt, ka bloga noskaņa saistīta ar rudeni, kas tuvojās, bet dažkārt rudens un ziema pienāk tādā brīdī, kad tas nemaz nav iespējams.
Nevarēju izlemt vai rakstīt šo stāstu, jo neko tik un tā mainīt nevar, bet tomēr nolēmu to darīt, neskatoties ne uz ko.
Vēl 14.augustā mēs visas kopā ar kārtīgu līdzjūtēju bariņu cīnījāmies dažādos sporta veidos pie Nabītes ezera, to, kas sekoja mazāk kā pēc 10 dienām ir joprojām grūti aptverams.
Ilona studēja arhitektūru, bija atraktīva, gandrīz vienmēr smaidīga meitene, dažkārt viņa tā dziļdomīgi klusēja, bet tā jau mēs katrs dažkārt darām un viņa bija Gaujmaliete, nē, viņa ir Gaujmaliete!
Ilona aizgāja no mums nenoskaidrotos apstākļos, bet skaidrs ir viens, autovadītājs, kas to izdarīja no notikuma vietas aizlaidās. Iespējams, ka viss tagad būtu bijis citādāk, ja mediķi tiktu izsaukti laicīgi, bet varbūt, ka tam tā bija jānotiek... Kaut gan nē, tādām lietām nebūtu jānotiek nekad!
Es vakar lūdzu, lai Ilonas tuviniekiem un draugiem Dieviņš dod spēku tikt visam pāri.

Nika stāsts

Šodien interneta plašajos laukos "uzdūros" kādam fantastiskam dzīvesstāstam un nespēju paturēt sveci zem pūra.
Iespējams, ka šis ir tāds pilnīgi ekstrēms piemērs, bet varbūt ir vērts padomāt par tām 'problēmām' kas mūs ieskauj ikdienā un veikt mērījumu salīdzinot. Un atkal jau, nevajag domāt, ka prieks par to, ka nav jādzīvo uz ielas, vai gruzons, ka nedzīvo villā atrisina problēmas, kas mīt ikviena galvā, bet tieši tas kā mēs attiecamies pret lietām ir rādītājs.
Varbūt ir tā, ka patuklajam augumam vajadzētu vismaz sākt vingrot? Vai dienu sākt tiešām ar aukstu dušu? Tas tā kā būtu vienkāršākais piemērs, bet jebkurā gadījumā ceļš sākas ar pirmo soli. Ierosinu nekasīt tuklās vietas un negulēt dīvānā ar TV pulti rokā! :)

Lietas, kas kaitina

Ar to, ka mani nenormāli kaitina burkānu, gurķu un saulespuķu sēklu graušana vairs jau nevienu nepārsteigšu, bet ir vēl dažas kaitinošas lietas.
Neesmu droša, vai tas saistīts ar vecumu vai vienkārši latvietības sajūtu, bet esmu novērojusi, ka aizvien vairāk mani kaitina arī tas, ka latvieši par sevi nelepojas.
Ikdienā novēroju, veco labo patiesību, ja latvietim uz galvas kluci uzliks ārzemnieks tad viņš pasmaidīs un teiks You welcome, savukārt latvietis latvietim par to pašu lietu varētu i šķūnīti nodedzināt. Kā jums šķiet, vai tas, ka latviešu valodā runā vien apmēram 2 milj. cilvēku nozīmē, ka šo valodu mācīties nav vērts? Šādu sentenci dzirdēju no latvietes un tas mani neapšaubāmi pārsteidza. Rodas jautājums, kāpēc ir virkne cilvēku, kas tomēr mēģina iemācīties aramiešu vai prūšu valodu vai kādu citu izmirušu valodu, jo tajās nesazinās pat ne 2 simti cilvēku.
Vēl joprojām mulstu un nezinu, ko, lai atbild ārzemniekam, kas pilnīgā pārliecībā, ka runā vietējo , iezemiešu :)valodā pasaka - Spasibo! Ir vai nav vērts skaidrot, ka pareizāk būtu pateikt - paldies!

On meņja bjot postajanno

Man prieks, ka esmu kopā ar cilvēku, kas nespēj vienaldzīgi noskatīties, kā sievieti ar koku sit viņas vīrietis.
Notikuma vieta aptuveni 500 m pirms jaukā restorāna OsTaS sKaTi.
Braucot pa ielu, ieraugām šādu skatu - vīrietis ar nūju atspēries zvetē sievietei pa muguru, pa sāniem, visur kur vien var trāpīt. Viņa klupdama krizdama bēg. Nepārprotami redzams, ka viņa ir nobijusies.
Mēs pabraucam garām, lai apgrieztu mašīnu. Jau neizkāpjot laukā no mašīnas bija jūtama alkahola dvinga, kas nāca no abiem, bet ne jau tas ir būtiskākais. Uz jautājumu - vai vajag izsaukt policiju saņemam 2 diametrāli pretējas atbildes: Sieviete - jā, lūdzu sauciet policiju, es vairs nevaru izturēt, ka viņš mani visu laiku sit. Vīrietis - neko nesakot nāk klāt un prasa cik mums vajag naudu, lai policija netiktu saukta. Godīgi sakot, neko tādu nebiju gaidījusi. Policiju izsaucam, pretējā gadījumā kāds no viņiem tajā vakarā tiktu nogalināts.
Pamazām iesaistījās arī garāmgājēji ar savu skatījumu uz situāciju, ka viņi taču ir alkoholiķi un saukt policiju nav nekāda jēga. Iespējams jau, ka nav, bet ko lai dara? Noskatīties kā nosit cilvēku?
Neskatoties uz to, ka iesaistījāmies, man nav viennozīmīgas atbildes, vai sabiedrībai ir jēga no šādiem cilvēkiem? Bet, ja nav, vai mēs neatgriežamies pie Hitleriskiem uzstādījumiem, ka sabiedrībai vajag tikai tādus indivīdus, kas dod reālu (vēlams materiālu) pienesumu?

Go home gipsy bitch

Piekritīšu, ka bloga virsraksts šoreiz sanācis tāds sulīgs, bet emocijas arī sita augstu vilni.
Vakara programmā bija paredzēts pamielot ausis ar tango mūziku no Bukarestes, bet rezultātā tika pamielots vēders Ostas skatos, kas nebūt nav sliktāks variants.
Tātad notikuma vieta Jūrmala, Dzintaru koncertzāle. Gaisa temperatūra ap +30C. Drēbes mazliet līp pie muguras, bet pavēdinoties ar programmiņu nav nemaz tik traki, shandy arī palīdzēja veldzēties.
Tad nu lūk uz skatuves iznāk Oana Cătălina Chiţu, kas ĀRKĀRTĪGI lauzīti pasaka - labvakar. Zāle noelšas, jo māksliniece, taču iemācījusies pateikt kaut ko latviski, bet turpinājums ir brilijants. Viņa angliski pasaka, ka tā kā viņa krieviski nerunājot dziesmas komentēšot angļu valodā. Mmmm man jau parādās pirmā dusmu rieva. Tikko taču šeit jau bija Jaunais Vilnis, kurā visi zināja, ka Latvija ir tas pats, kas Krievija. Piekritīšu, ka tā cepties par šo jautājumu nav vērts, bet nu aizķer, aizķer tas viss.
Taču viņas angļu valoda ir mmmm nu kā lai labāk pasaka... varbūt teikšu viņas pašas vārdiem - My english ir very tight! :) :) uz ko zālē daži noķiķinājās. Programmiņā bija rakstīts, ka ar šo "tango" programmu māksliniece uzstājas jau 7 gadus, man domāt, ak 7 gadu laikā var kaut iekalt sav sakāmo, lai mikrofons nav jāmētā no akordeonista pie bundzinieka, lai beigās uzzinātu, ka nākošā dziesma būs tipa serenāde.
Pēc pāris dziesmu noklausīšanās, izņemu blociņu, kurā ierakstu - uzrakstīt blogu par Go home gipsy bitch. Puisis pa labi paņem pilteni un top nākošais ieraksts - Laižam mājās pēc pirmās daļas? Vakariņās? Atbilde protams ir nepārprotama - jā!!
Iespējams jau, ka vienkārši nebija mūdīgais, bet varbūt tāpēc, ka tango vietā bija čigānu dziesmas... kas nebūt nav peļami, bet tad tā arī būtu rakstījuši!

Savējie

Vienu dienu kārtējo reizi pārliecinājos, ka suņiem un bērniem pat neprotot runāt ir saikne.lv
Abi sīkie bija aptuveni viena vecuma (tā kā man nav bērnu precīzi nepateikšu, bet varētu būt 2 gadi, tad taču bērni jau staigā, vai ne? :)
Tad nu lūk meitenīte pienāk pie puisīša, kas sēž ratiņos un pa kluso tā lai neredz viņas mamma un puiša vecāki iedod viņam cepumu. Džekiņš protams paņēma un nekavējās ar degustēšanu. Tā bija īsa, bet amizanta komunikācija.

Dievs svētī Latviju

Dažkārt jauki vakari nemanot kļūst par rītiem. Mēdz teikt - ka laimīgie laiku neskaita.
Par daudzām lietām dzīvē esam tikai lasījuši vai dzirdējuši, daudz mazāk varam rakstīt vai stāstīt par paša piedzīvoto.
Valda uzskats, ka pie Brīvības pieminekļa pl.4 no rīta mēdz atrasties tikai iereibuši jaunieši, kuru virziens ir Vecrīga - viesnīca vai policisti, kas garlaikoti pavada patruļas pēdējās stundas, vēl noteikti gadās pa kādam medniekam, kas medī, bet nenogalina. Medī saulēktu Brīvības pieminekļa zvaigznēs. Bet noteikti nekad šeit nav iemaldījušies trīs naksnīgi velobraucēji, kas piestāja, lai pateiktu: "Dievs svētī Latviju!"

Nokia connecting people - patiesi!

Katru dienu braucu garām automazgātuvei uz kuras rakstīts - "Nauda taupa laiku." It kā jau viss saprotams, samaksā par auto mazgāšanu un ietaupi laiku, bet vai tā tiešām ir?
Studējot universitātē, kādā no priekšmetiem, pieļauju, ka tas varēja būt - mārketings, pasniedzējs lika analizēt reklāmu saukļus un noteikt vai tie ir vai nav melīgi.
Piemēram: Jacobs Kroonung: "Uzaicinu uz tasi kafijas" - izklausās melīgs, jo kurš un kur mani uz to tasīti aicina?
VW: "Das auto" - vis kārtībā, auto tātad auto.
Audi “Vorsprung durch Technik” jeb "Pārākums tehnikā" - daudz neko no mašīnām nesaprotu... :) bet domāju, ka vairākums piekritīs, ka sauklis pat ļoti patiess.
Šokolāde Milka - "The tenderest temptation since chocolate was invented" visi, kas mācāmies vai nedaudz zinām angļu valodu zinām, ka vārds tender nozīmē kaut ko maigu un piemīlīgu, bet ja tas tiek iztulkots šādi? - Sāpīgākais kārdinājums, kopš šokolādes izgudrošanas? Jo vārds tender var nozīmēt arī kaut ko sāpīgu un jutīgu. :)
Ejam tālāk...
Statoil - "Vienmēr pa ceļam", vairāk patiess nekā melīgs. Katrā ziņā braucot uz Liepāju paļāvos, ka ja ne Statoil tad vismaz kāds nebūt Liepiņ' tanks būs pa ceļam tādējādi piedzīvojot nervus kutinošu braucienu ar mirgojošu benzīn zīmīti apmēram 40 km garumā. Galu galā tas nebija Statoil, kas mani izglāba! :)
Atgriežoties pie auto mazgātuves, saukļa - nauda taupa laiku. Es tomēr sliecos domāt, ka melu pārņemts ir šis sauklis, jo kamēr Tavu auto mazgā īpaši kaut ko citu tā vietā, kā gaidīt nav iespējams darīt. Bet ja analizē to kontekstā ar teicienu " Laiks ir nauda", tad pavisam interesanti sanāk - Nauda taupa naudu.
To, ka pēdējais apgalvojums ir visai patiess pārliecinājos šodien, kad vienam 'čiekuram' tika piedāvāta tik lēta pakalpojuma cena, kā parastajam mirstīgajam i sapņos nerādās un tikai tāpēc, ka viņam ir nauda un statuss. Tā lūciņ - pats paradoksālākais izrādījās patiesākais.

negrābsties ap lampu

Vienu dienu klīstot pa veikaliem "uzdūros" uz uzlīmēm, kuras domātas, lai līmētu uz mašīnām. Parasti jau tiek līmētas aizmugurē, lai mesidžu tik tiešām paspētu izlasīt, piemēram, sēžot sastrēgumā. Tātad teksts bija šāds - ja neesi gatavs džinam, negrābsties ap lampu! Kolosāls teksts, vai ne? Kas attiecas uz mani, varu apgalvot, ka bieži vien aizdomājos līdz visādiem, kas būtu, ja būtu vai arī kaut būtu tas un tas, bet nepadomāju par otru pusi - vai esmu tiešām gatava tam džinam, kas nemaz ar tik ilgi sevi neliek gaidīt, kā ir jau izlīdis laukā. Nu labi, labi tas tikai pasakās viņš momentā izlien no tās tējkannas, dzīvē sanāk nevienu vien gadu berzēt un berzēt, kamēr viņš nedaudz pabāž savu galvu laukā, bet ar visu to, ka process ir bijis ilgstošs un varētu domāt, ka pārdomāts, kad pienāk tā stundiņa tad šķiet eu, eu, eu kas te notiek, vai es tiešām esmu gatvs/-a vai es joprojām to vēlos... Bet kā jau saka - Tu nevari būt ātrāk, nekā Tu vari būt un tāpat kā Rīga, mēs nekad līdz galam nebūsim gatavi pat visgaidīdākajām lietām!

Citrona limonāde

Dažkārt gudri ļaudis mēdz teikt, ja dzīve Tev piedāvā citronu ņem to un spied citrona limonādi, pievieno nedaudz ingvera, brūno cukuru un loc iekšā! :)
Ko darīt, ja dzīve Tevi atstāj bez elektrības uz pāris dienām?
Labi vēl, ka plīts ir gāzes un pie vakara tējas kā arī rīta kafijas var tikt. Patiesībā vakari bez interneta un TV nemaz tik neinteresanti kā varētu šķist nav! Grāmatu līdz kādiem pl.22 var pat lasīt ar dienas dienas gaismas palīdzību, bet pēc tam... Pēc tam var improvizēt, mēs noimprovizējām ar pāris kokteiļiem, šodien cerams, ka būs elektrība un nebūs vakarā jālieto alkahols.

Raksti un maskas

Lai maskētu savu ķermeni mēs izvēlamies drēbes, dažkārt ar īpašu domu, radot tēlu, bet dažkārt apzināti saģērbjamies tā, lai neviens mūs neatpazītu.
Ja ikdienā esam sastopami uzvalkā ar kaklasaiti vai kostīmiņā, tad slēpjoties izvēlēsimies puķainus šortus vai caurspīdīgu kleitu (kas īstenībā nemaz tik daudz arī nenoslēpj.. :) un attiecīgi otrādi, ja ikdienā nevelkam kostīmus.
Man vienmēr ir interesējis ne tik daudz kāpēc mēs izvēlamies pretējas lietas slēpjoties, kaut arī tas nemaz tik loģiski nav, jo slēpjoties vismaz dzīvnieku pasaulē ir pierasts piemēroties videi nevis izcelties no tās, bet tas kāpēc mēs ņemam talkā dzīvnieku rakstus.
Nezinu kā pārējiem, bet man vienmēr ir izraisījis smaidu leoparda/ tīģera raksta kostīms, vai krokodīlādas kurpes. Gan jau, ka valkātājs dažkārt tik tālu kā es nav aizdomājies, bet man nez kāpēc gribas piedēvēt tā dzīvnieka īpašības cilvēkam kostīmā un ja sanāk tā, ka par tīģeri ir pārvērtusies sieviete, kurai patiesībā būtu jābūt zilzeķes kostīmē, tad mmmm smiekli neizbēgami. Bet, kas tad es esmu, lai spriestu, kam kāds kostīms būtu adekvāts...

Zobiņi

Izskats mēdz būt mānīgs.

Dārza divdomības

Vispār jau rabarbers :)

Savējie un ienaidnieki

Skatoties uz šo tukšā krēsla bildi nevilšus prātā nāk domas, kam tur vajadzētu sēdēt: mīļotajai sievietei/ vīrietim vai varbūt ienaidniekam, bet varbūt mēs dažkārt mīļoto cilvēku domājam par savu ienaidnieku. Nav viegli saprast, ka ne gluži visi kabatā nēsā kaujas cirvi, dažiem tur ir noslēpts ābols vai meža zemenes ar kurām Tevi pacienāt, ja rodas izdevība. ....bet, ja nu tomēr tas cirvis?...

Pinhole

Daži no jums noteikti jau pēc nosaukuma nojauta šodienas "tēmu", bet tiem kam vārds "pinhole" neko vairāk kā "adatcaurums" nenozīmē paskaidrošu sīkāk.
Neskatoties uz to, ka Pinhole dienu visā pasaulē atzīmē 26.aprīlī (ja nemaldos) vakar Ādažu Valdorfa skolā notika Fotoblog Pinhole pēcpusdiena. Neteiktu, ka interesentu bija daudz, bet daži bijām izbrīvējuši/ ziedojuši šo miglaino pēcpusdienu radošām aktivitātēm.

Bilde, kas redzama ir mans vakardienas veikums un manā mūžā pirmā Pinhole bilde, lai tā atbilstu normām tā būtu vēl no negatīva jāpārvērš pozitīvā :) bet vēlējos parādīt tomēr oriģinālu.

Interesantiem mazs ieskats pinholā: tā kā fotografējot netiek izmantots nekāda veida objektīvs, fotogrāfijai nepiemīt virkne kropļojumu, kurus dod objektīvi. Piemēram, adatas cauruma bildēm ir bezgalīgs asuma dziļums un pilnīgi nav attēla ģeometrisko kropļojumu. Protams, nekas nenāk par velti, un par to tiek maksāta sava cena, un, tā kā caurumiņš ir visai mazs (un tādam tam ir jābūt, ja gribam iegūt asākas bildes), tad attiecīgi tam ir visai maza gaismasspēja, kas noved pie tā, ka būs jālieto ilgākas ekspozīcijas un nevarēs fotografēt kustību.

Ielu stāsti

Vai mēs dzīvojām simtiem dienu, jeb vienu simtiem reižu.

Sagaida aizejot...

Lidostas sagaidīšanas zālē ieraugot šādu vientuļu stāvu pārņēma dīvainas sajūtas. Ko gan viņa sagaida... un kad viņa pati laidīsies prom un kad?... To nu mēs neviens nezinām, atliek vienīgi minēt.

Svarīgas lietas

Kā izrādās Signe ne tikai melo, melo, acīs skatīdamās....

Asfaltā skan ātri soļi
Pa asfaltu skrien asfalta bērneļi.
Tie asfaltu mīl un asvaltu redz,
Jo pilsētu ielas tas sedz.

Signe melo, melo, melo Signe melo acīs skatīdamās
Tie zina, kas kaktuss,
Bet nezin, kas ir zaļā zāle.
Tie zina, kas ir vēsais asfalts,
Bet nezin, kas ir karsta sirds.

(Linga/ Zig Zag)

Tik uz priekšu

Lai virzītos uz priekšu vajag vairāk nekā mērķi.

Jauns koncepts

Vēlos mazliet pamainīt sava bloga konceptu. Iespējams, ka dažiem no jums tas varētu nepatikt, bet tā nu esmu nolēmusi! :)

Tātad turpmāk šeit būs atrodamas fotogrāfijas stāstu vietā. komentāri un viedokļi joprojām ir velkomēti! :)

100 labs = 100 labs un otrādi

Šodien noskatījos filmiņu par mītu grāvējiem un atkal jau jāsūta sveiciens Mr.Anonīmajam no Berlīnes, nu neesmu es fizikas likumu izpratēja :) bet man nāca prātā interesanta doma visā šajā sakarā.Tātad galvenā tēma bija par to, ka sasitoties divām automašīnām kur katra no tām brauc ar 50 km/h trieciens nav vis 100 km/h spēcīgs, bet tāds pats - 50 km/h. Sakarību labāk var pastāstīt un uzzīmēt Ņūtons, kā arī dažs labs vidusskolnieks.Bet man protams šajā sakarībā nāca prātā mūsu ikdienas darbības un pretdarbības. Nevar zināt vai dzīvot būtu foršāk un interesantāk, ja arī ikdienā katrs labi padarīts darbs mums nāktu ar tik pat labu darbu kā pretdarbības rezultāts. Vai slikto darbu darīšanai tas būtu preventīvs apstāklis? Jādomā jau, ka tomēr jā! Cik tad bieži mēs zinot, ka pirkstu ugunī var sadedzināt līdz kaulam tomēr to iebāžam ugunskurā?

p.s. Kurš virsrakstā izlasīja vārdu - lats? :)

Galvenais nav nauda...

Mēdz teikt, ka nauda dara brīvu, kā arī tik pat daudzi saka, ka tā spēj padarīt par vergu. Vēl saka, ka nauda dod stabilitātes sajūtu, arī bailes. Kas tad ir nauda? Cik laba vai slikta viņa īstenībā ir? Es tomēr sliecos teikt, ka galvenais tiešām nav nauda, jo tā nedz atbrīvo, nedz sasaista. Iespējas?... Nu, iespējams iespējas paveras vairāk proporcionāli tās daudzumam, bet to, ko pārsvarā mēs darām - pārvērtējam tās nozīmi un ietekmi. Tas būtu līdzīgi kā tuviniekiem prasīt, lai tie mums nodrošina laimes sajūtu un iespējas. Ja cilvēks ir neredzīgs, tad viņš ar naudas palīdzību neko neieraudzīs, jo lai redzētu vajag acis un sirdi.

Ko gan viņa ar to gribēja sacīt...

Ieklausoties kāda anonīma lasītāja vēlmēs rakstu par to, ko patiešām šodien vēlējos uzrakstīt. Laimīgā kārtā man tika iedāvināta, mana mīļākā rakstnieka jaunākais veikums - Alesandro Bariko, Hēgeļa dvēsele un Viskonsinas govis.
Neskatoties uz salīdzinoši sarežģīto valodu gŗāmata viegli lasās un raisa daudz radošu ideju arī citās jomās, ne tikai par kopto mūziku (tā Alesandro dēvē klasisko mūziku).
Ļoti interesanti man šķita tas, ka pat neskatoties uz to, ka mūzika tiek pierakstīta ar notīm (kas teorētiski un praktiski varētu būt diezgan precīzi) tās oriģinālu, tāpat kā jebkuras vecas gleznas oriģinālu mēs nekad nedzirdēsim/ neredzēsim. Mums gluži vienkārši nav pieejami tā laika instrumenti un paņēmieni, līdz ar to nav iespējams atkārtot oriģinālu. Tajā pašā laikā tiem, kas klausās klasisko (kopto) mūziku allaž ir skaidri zināms, kā atsevišķais komponists ir jāatskaņo, kā arī to vai mūziķim piemīt vai nepiemīt šīs mūzikas izjūta.
Pagājušo nedēļ O'kartes akadēmijā Račs teica, ka tikai labu dziesmu var pakļaut interpretācijai, līdzīgi saka arī Alesandro - patiesi vērtīgs mākslas darbs tikai iegūs, ja tiks interpretēts.
Man atliek vien piekrists, taču gluži tāpat kā pavārmākslā labus produktus var sacūkot, noteikti tāpat ir arī mūzikā, labs skaņdarbs nemākulīgi interpretēts neko neiegūs.
Bet ko gan viņa ar to vēlējās sacīt, tā sākas kāds Čaka dzejolis.... Es vēlējos pateikt, to, ka nevajag baidīties interpretēt arī klasiķus.

Pukšķinātāja stāsts Nr.2

Lidos vai nelidos, šāds ir pēdējo dienu pirmais jautājums un nevis deguna urbināšana, ko sev uzdod cilvēks, kas ir iesprūdis atvaļinājumā, vai gluži pretēji darbos.
Lai nesaceltos panika solīts tiek katru dienu un atlikts no stundas uz stundu turot pasažierus kā īstus ķīlniekus lidostās un dodot cerību, ka šī bija pēdējā uz koferiem pavadītā nakts. Manuprāt, tā ir lielāka spīdzināšana nekā vienkārši pateikt - neviens nekur nelidos vismaz nedēļu. Protams šāda taktika nav izdevīga aviokompānijām, jo tādā gadījumā nepacietīgākie pasažieri savus lidojumus atceltu un meklētu alternatīvas, bet turot priekšā skaistu burkānu, kurā iegrauzts vārdiņš - drīz, ir visai ērta politika.
Vēl kāda interesanta tendence ir "vecos" pasažierus atcelt un taisīt jaunas biļešu rezervācijas, kas var novest pie tā, ka "vecajiem" būs pilnas tiesības prasīt kompensācijas par viesnīcām no aviokompānijām, ko gudrākie noteikti arī darīs. Kā tad būs, ko darīs aviokompānijas ar iestrēgušajiem un tiem, kas elpo pakausī, jo arī tiem ir pilnas tiesības uz savu vietu lidmašīnā, kuras biļete tika norezervēta savlaicīgi un patīkamā kārtā datums neiekrita pukšķinātāja dienās.
Kāds pieredzējis pilots izteica interesantu sentenci - lidot ta lidmašīnas varbūt tuvākajās dienās arī atsāks, bet nav veikti mērījumi vai šie nosēdumi, kaut atrodoties niecīgā koncentrācijā neuzkrājas dzinējā...
Man tā vien šķiet, ka kādu laiciņu es labprātāk pārvietošos pa sauszemi! :)

Pukšķinātājs

Kā jau vairumam cilvēku arī man viens no apspriežamākajiem tematiem ir Eiropas galvenais pukšķinātājs, kas gana ilgi ir klusējis.
Man interesanti likās, kā viens vulkāns var apgriezt kājām ne tikai visu Eiropu, bet pat atsegt šādas tādas nianses par mūsu savstarpējām attiecībām. Tā piemēram, pagājušās nedēļas beigās vieglāk bija atbraukt no Siguldas uz lidostu, nekā sazvanīt Lidostas informāciju vai AirBaltic biļešu kases, kas vēl būtu saprotami tāds līniju noslogojums netika nedz plānots, nedz gatavots. Saprotu arī to, ka informācijas nabadzīgums internetā arī ir ar savu mērķi, ja tāda būtu, tad maksas tālrunis klusētu.
Salīdzināšu dažas lidostu lapas ieskatam:
Rīga/ Latvija
http://www.riga-airport.com/lv/main/sakumlapa
Berlīne/ Vācija
http://www.berlin-airport.de/EN/
Tallina/ Igaunija
http://www.tallinn-airport.ee/eng
Londona/ GB
http://www.heathrowairport.com/

"Mierina" doma, ka igauņi nav labāki par mums :) Savstarpējo attiecību aspekts atsedzās, kad lidostā informācijas meitenes cietu seju atteicās pa skaļruņiem padot informāciju, ka braucienam uz Romu ir vēl 2 brīvas vietas un tā kā izmaksas tika dalītas uz pasažieri tad izbraukt cilvēki nevarēja kamēr netika savākta pilna mašīna. Gan jau, ka tam visam pamatā ir iekšējās kārtības noteikumi, bet cilvēcīgais aspekts, manuprāt, arī jāņem vērā. Taču labi, kas labi beidzas un pasažieri tika savākti.

Vīriešu un sieviešu jocīgumi

Vakar bija interesanta saruna ar draudzeni un kādu vīriešu kārtas pārstāvi, par dāžada veida jocīgumiem, kas mums šķiet nepieņemami pretējā dzimumā. Ārā nāca ļoti interesantas un jocīgas lietiņas! :) Uzskaitīšu tās lietas, kas nepatīk vai šķiet jocīgas vīriešiem sievietēs:
- noliecoties top redzamas zeķubikses;
- tiek nēsāts neadekvāts push up tipa krūšturis;
- bikses ar pazemināto stakli (tādas trenūzeņu tipa pamperbikses);
- izirusi veļa (man arī tas liekas jocīgi...);
- pārāk sasmaržojusies;

Un tagad sievietes par vīriešiem:
- īsas bikses (līdz potītēm);
- nemazgātas rokas;
- cigarešu elpa vai cigarešu rokas;
- augstā josta džinsām;
- bikses savilktas dibenā;
- džinsu kostīms;
- zirga tipa mati (galvai īsi, bet atstātas krēpes apakšā), dažkārt atstātās krēpes saņemtas astītē;
- jēls rokasspiediens;
- leģendārā poda brille;
- nemākulība polonēzes vadīšanā - noticējāt?! :)

Labprāt uzklausītu papildinājumus no abām pusēm!

Stāsts pārdomām

Reiz nopietni slimu vīrieti ieveda slimnīcas palātā, kurā atradās otrs slimnieks, kas gulēja gultā pie loga. Kad abi iedraudzējās, vīrietis, kurš gulēja pie loga mēdza skatīties pa to ārā un pēc tam dažas turpmākās stundas iepriecēt pie gultas piekalto istabas biedru, dzīvīgi attēlojot pasali ārpusē. Dažas dienas viņš aprakstīja, cik skaisti ir koki parkā iepretīm slimnīcai un kā lapas dejo vējā. Citas dienas viņš izklaidēja savu draugu, sīki atstāstot to, ko darīja cilvēki, kad gāja garām slimnīcai. Tomēr, laikam aizritot, pie gultas piekaltais vīrs kļuva īgns, ka pats nespēj novērot tos brīnumus, kurus viņa draugs aprakstīja. Galu galā viņš sāka pret draugu izjust nepatiku un vēlāk par stipri ienīst.Kādu nakti pie loga guļošais pacients īpaši spēcīgas klepus lēkmes laikā pārstāja elpot. Otrs vīrs nepiespieda trauksmes pogu pēc palīdzības, bet gan izvēlējās nedarīt neko. Nākamajā rītā paciets, kurš savam draugam bija sagādājis tik daudz laimīgu brīžu, sīki atstāstot pa logu redzamos skatus, tika pasludināts par mirušu un izvests no palātas. Otrs vīrs steidzīgi izteica lūgumu, lai viņa gultu novieto pie loga – lūgumu, kuru slimnieku kopēja arī izpildīja. Bet, kad viņs paraudzījās āra pa logu, atklājās kaut kas tāds, kas lika viņam nodrebēt: logam pretī atradās… kaila ķieģeļu siena.

Mārketinga aktivitātes vs cilvēks

Kad kauss ir pilns, tad tas līst pāri, ja līst pāri tad ir jāraksta vai jāskalda malka. Tā kā malku skaldīt nevēlos, tad klabinu kārtējo ierakstu, ko iespējams kāds arī izlasīs. :)

Šodien bija pēdējais piliens kausā, ko sauc par uzmācīgo reklāmu, atverot jebkuru ziņu portālu. Vai nu tas būtu TVNet ar ievērojamām ziņām, Apollo vai Delfi visur viens un tas pats - pārsteigums nebeidzams, un kā jau zināms, ar pārsteigumiem ir visai interesanti, ne vienmēr tie ir patīkami un velkomēti.

Ja TV reklāmu laikā var pārslēgt kanālu vai iet uzvārīt kārtējo tēju, tad ziņu portālā ne vienmēr pietiek ar to, ka uzklikšķini - aizvērt logu. Dažkārt to reklāmu nemaz nevar noķert, jo gudrie prāti to ir ievietojuši tā, ka katreiz tuvinot peli mērķim, tas kā dzīvsudraba bumbiņa attālinās. Pirmajā reizē ir smieklīgi, bet ja tas sāk atkārtoties ar intervālu 5 min, tad kļūst kaitinoši. Par spīti ņemu un pārslēdzos uz citu lapu, bet tur nepaiet ne cik liels laika sprīdis un atkal jau. Protams, man kā "vēsturniecei" prātā nāk likums par privātumu, bet ko nu par to, šķiet, ka privātums kā tāds nedz pastāv, nedz tiek ievērots.Es uzskatu, ka šāda nebeidzama reklāma ir mārketinga terors, kas panāk vienīgi to, ka uztvere notrulinās.

Domāju, ka jau pavisam drīz privātums būs īpaša raritāte un tīrā veidā nesastopama lieta. Interesanti ir tas, ka tehnoloģiju attīstības rezultātā mēs esam tik ļoti viegli kontrolējami, ka jāsāk izdomāt jaunas, lai bloķētu pirmās. Līdzīgi kā virtuvē. No sākuma produkti tiek smalcināti vienkārši - ar nazi, pēc tam ar asu nazi, tad ar to aso nazi, ko var nopirkt TIKAI TV Shop, tad ar elektrisko smalcinātāju, pēc tam jāizdomā tāds elektriskais smalcinātājs, kas smalcina kā nazis, bet diemžēl tam ir pievienots impulss, kas noreklamē pieejamās papildierīces.

Apsveru domu atgriezties pie laikrakstu abonēšanas, tad vismaz man pie brokastu galda nekādu banneri un šmanneri nelēks virsū! Cerams!!..

Jo man patīk

Patīkami apzināties, ka gadiem ejot ikdienā aizvien vairāk daru tādas lietas, kas man patīk. Nezinu īsti tam iemeslu, bet iespējams to varētu skaidrot ar pieredzi, bet varbūt izvēlību?
Bērnībā mums ne vienmēr iet pie sirds mammas vārītā putrua vārīti burkāni un puķkāposti. Manā gadījumā arī vārītas olas dzeltenums. Man ar vectēvu bija slepena vienošanās, ka olas dzeltenumi tiek viltīgi ieslidināti viņa šķīvī, kamēr oma pa virtuvi grozās. Tagad, ja negribās putru varu neēst! :) Bet vārīti burkāni garšo pat vairāk nekā puķkāposti :) Bet stāsts jau tik tiešām nav par putrām un olu dzeltenumiem... Stāsts ir par to kā mēs nodzīvojam savu dzīvi. Klausot, ko mums liek darīt vai izvēlamies to, kas pašiem patīk vai varbūt mums patīk tas, ko mums liek darīt...
Piemēram, vakar man "lika" ēst vītinātu gaļu ierullētu melonē, mmmm nu patika man tas :)
Ir tikai viena problēma - diena šķiet palikusi īsāka.
Nu, kas tā par neražu, tagad, kad zinu, kas man patīk, garšo un sagādā prieku!!! Kāpēc ir tāda sajūta, ka diennaktī trūkst vismaz 5h! Kur tās pazudušas!?
Atdodiet man 5h!!

Princips vs mīlestība

Kā jums šķiet, vai pasaulē var pastāvēt bezierunu mīlestība. Tāda mīlestība kāda pastāv starp vecākiem un bērnu tā pirmajos gados, jo ar laiku tā apaug ar dažādiem nosacījumiem, ultimātiem un uzstādījumiem.

Vai ir iespējams pieņemt cilvēku tādu kāds viņš ir.

To ir viegli apsolīt pirms ievilināšanas slazdā, bet kad nosacītais slazds aizcērtas, tad no kakta tiek vilkts laukā lielais laukakmens, kas iesiets striķī un ar smaidu sejā tiek aplikts ap kaklu otram.

Prātā nāk salīdzinājums no kādas filmas, kur meitenīte pacietīgi gaidīja savu lapsiņu, sēdēja stundām un gaidīja, lai kaut uz mirkli varētu to skatīt, un kad starp viņām sāka nodibināties nosacīta uzticēšanās (cik nu starp meža zvēru un cilvēku tas var būt), meitēnam uznāca vēlme to pieradināt un padresēt. Līdzīgi notiek ar cilvēkiem, tuvošanās laikā mēs viens otru pieņemam par neiepazītu meža zvēru, bet ar laiku pletnīte nāk palīgā, lai panāktu paklausību un solītās brīvības vietā, mēs tiekam pie 3m garas ķēdes, salmu cisām un emaljētas ūdens bļodas...

Jo rūgtāk, jo saldāk

Šorīt dzerot stipru espresso nonācu pie interesanta atklājuma. Ļoti stipra kafija negaršo rūgti, bet gan saldi. Lai nostiprinātu šo savdabīgo atklājumu turpināju kairināt garšas kārpiņas, nopērkot tumšo šokolādi un atkal jau ne tā likās rūgta, nedz tumša, bet salda. Nu, labi par šokolādi man nebija tik liels pārsteigums kā par kafiju.

Un tad prātā ienāca diskusija pie 8.marta ieraksta, par to, ka vientuļi cilvēki svētkos jūtas vēl vientuļāki un viņiem ir nevis bail būt kopā ar kādu, bet... Te nu jāliek daudzpunkte, jo apstākļi un situācijas ir dažādas, no negribēšanas, līdz pārlieku lielas gribēšanas. Mans uzskats ir šāds (un tas nav gudrās grāmatās izlasīts, bet empīriski piedzīvots). Vienības/ vientulības/ vienpatības laiks ir jāizdzīvo, gluži tāpat kā ābols nevar nogatavoties agrāk, nekā tas var, tāpat mēs nevar ierasties iedomātajā vietā agrāk nekā esam gatavi. Jā, protams, jau tagad dzirdu iebildumus, ka dažs labs no jums, kas patreiz ir vieni apgalvo, ka ir gatavs, bet redz realitāte rāda ko gluži pretēju. Un savu negatavību ir tik pat grūti pieņemts kā apgalvojumu, ka visi cilvēki ir grēcīgi...

8.marta tēma

Katru gad' no jauna Kristus bērniņš nāk.... un tad cilvēki sāk runāt par Ziemassvētku komercializēšanos un to, ka joprojām ir tādi bērni, kas domā, ka Ziemassvētkos tiek svinēta Santa Klausa dzimšanas diena.

Un katru gad' no jauna nāk 8.marts, kas ir pēc 14.februāra :) Abi šie datumi joprojām nav viennozīmīgi vīriešiem, bet domāju, ka būs grūti atrast tādu sievieti, kas nevēlētos svīnēt abus no tiem.

Iespējams, ka es kļūdos, bet sievietes vispār ir naskākas uz svinēšanu un priecāšanos.

Labi, ka neesmu piedzīvojusi 8.marta svinēšanu Padomju Savienībā, kur aiz pamatīga tulpju klēpja dzīvoklī iekrīt arī pats vīrietis.

8.marts tomēr ir jauka iespēja saņemt ziedus tām sievietēm, kuras ir vienas un tamdēļ 14.februāris tika pavadīts ar seju spilvenā, bet maija otrā svētdiena vēl nav aktuāla vai nav iespējama.

Tāpēc beigsim meklēt iemeslus nedarīšanai, bet labāk pasmaidīsim sievietēm, kas mums apkārt un iepriecināsim ar kādu skaistu ziedu! :) Jo arguments - man nevajag 8.martu, 14.februāri, Mātes dienu, lai pasniegtu ziedus vairākumā gadījumu diemžēl neiztur kritiku, jo kaut kā sagadās tā, ka tieši šiem vīriešiem minētie datumi ir vienīgās reizes, kad tiek mērots ceļš uz Saktas, Matīsa vai kādu citu jauku puķu tirgotavu.

Labo ziņu diena

Neskatoties uz ne pārāk labo pašsajūtu, šodien gribējās uzrakstīt kaut ko labu un vienkāršu. :)

Nespēju atturēties nepalieloties, ka vakar mani uzņēma korporācijā. Esmu ļoti laimīga, ka ir sperts pirmais solis šajā ceļā, kas ir mūža garumā, ja nu akurāt neizdara kādu nesmukumu! Tfu-tfu-tfu!

Otrā lieta būtu tā, ka atkal jau viens latvietis ir pierādījis Vairiņas teikto - mēs varam! Skat.video! :)

25 gadu vecais Gints Amoliņš uzvarējis ASV Valsts departamenta Izglītības un kultūras lietu biroja rīkotā konkursā «Exchanges Connect» ar videoklipu par atkritumu šķirošanas un pārstrādes nozīmi sabiedrības dzīvē.
Starp konkursa uzvarētājiem ir arī mākslinieki no Brazīlijas un ASV, informē ASV vēstniecības Rīgā Preses un kultūras nodaļa.
Ar uzsaukumu «Maini savu klimatu, maini pasauli!» konkursa organizētāji aicināja iesniegt ne ilgāk kā divas minūtes garu video materiālu, kurā būtu atainots, kā ar nelielu ieguldījumu iespējams pozitīvi ietekmēt globālo klimatu kopumā.
Lai gan ikdienā Gints Amoliņš strādā par ārzemju ziņu korespondentu radio, līdzdalība kino veidošanā kopā ar domubiedriem ir kļuvusi par neatņemamu Ginta dzīves sastāvdaļu jau kopš studiju laikiem.
Lai uzzinātu vairāk par konkursu un apskatītu Ginta iesniegto videoklipu, lūdzu apmeklējiet šo saiti: http://connect.state.gov/?xg_source=msg_mes_network

http://www.youtube.com/watch?v=U1H17B2hVsU&feature=SeriesPlayList&p=A29F891BF2430DD9

Jaukas un pozitīvas brīvdienas gan tiem, kas LV izbaudīs ziemas priekus, gan tiem kam jau pavasaris rāda savu saulaino vaigu!

Kāpēc?

Mani dažkārt urda pavisam dīvaini jautājumi.
-Kāpēc suņiem ir tik gara mēle?
-Kāpēc sievietes valkā svārkus?
-Kāpēc melot ir vieglāk sms, nekā zvanot?
-Kāpēc suņiem nepatīk kaķi un otrādāk?
-Kāpēc es jautāju šos jautājumus?

nePieklājības smalkā robeža

Pastāstīšu jums par vienu situāciju iz dzīves, kas notika veikalā, kas nebūt neatrodas stacijas otrajā pusē, kur no vairuma pircēju neko labu/ daudz nevarētu sagaidīt, bet visai solīdā rajoniņā.
Puisis ienāk veikalā (pašapkalpošanās) un prasa alu. Piebildīšu, ka tajā brīdī pārdevējs mēģināja savākt šokolādes, kuras cita (ar alus pircēju) nesaistīta pircēja bija nogāzusi zemē. Pārdevējs laipni parādīja uz alus plauktu uz ko puisis atbildēja: "Tu nedzirdēji?!Iedod man Aldari!"
Pārdevējs pieklājīgs un korekts būdams pircējam aizrādīja, ka viņi savā starpā nav pazīstami līdz ar to uzruna "Tu" īsti nav vietā. Laikam pircēja īsais prātiņš vai kaut kas cits nepieļāva domu, ka viņam kāds varētu aizrādīt. Vēl pastāv iespēja, ka bērnībā puiša koka zirdziņš bija pienaglots pie grīdas, bet galu galā pircējs nepaskopojās ar tādiem vārdiem, ka idiots un epitetu "Tev laikam vecāki tādi paši." Brīnos kā pārdevējs noturējās rāmjos! Un tad sekoja kroņa frāze "Tu šeit drīz vairs nestrādāsi!" Bāāāc, kā var nosmieties klausoties šādos klientos/ pircējos/ cilvēkos! Paldies, par beigās sagādāto jautrību.
Varbūt kāds man var tomēr kaut nedaudz apgaismot par šādas izturēšanās iemesliem? Tā ir stulbība?, nezināšana?, kas?!

lidosta "AirBaltic" vai tomēr "Rīga"?

Nevar nepamanīt, ka lidostā "Rīga" AirBaltic koši zaļā krāsa pārņem ierasti tumši zilo.

Pat tur kur formāli tiek saglabāti tumši zilie formas tērpi ziemas mēteļi ir nodevīgajā salātzaļajā tonī.

Apsveicama ir lidostas ekskursiju aktivitāte. Gan bērnudārzniekiem, gan skolniekiem ir iespēja apskatīt lidostas kreiso/ apslēpto pusi. Iespējams, ka daudzi no šiem bērniem tuvākajā laikā lidostā neparādīsies kā regulārie pasažieri, bet ar one-way ticket rokā... tāpēc labi vien būs, ka viņiem tiks izrādītas arī atlidošanas zāles, kas citādi paliktu neredzētas. Ekskursanti agrāk tika apdāvināti ar lidostas simboliku (tumši zilajos toņos), bet nu jau visi braši soļo ar salātzaļajiem maisiņiem rokās. Vienu laiku mēs pat likām likmes vai gids atkal ekskursiju pabeigs ar slaveno frāzi: "Lai strādātu lidostā vajag zirga veselību!", rets bija gadījums, kad bija savādāk! :)

Nav jau slikti, bet piemēram airBaltic prakse reisa laikā noreklamēt savi takšu kompāniju, bet Redcab un Mercedes nolikt kā nezin kādas haizivis, kas to vien zina kā apkrāpt nabaga tūristus. Var jau būt, ka Latvijā taksisti tiešām ņem priekšā tūristus pa melno, bet kurā valstī tā nav. Es piemēram. nevaru nosaukt nevienu, kur taksis dzirdot, ka neesmu vietējā nemēģinātu aizvest pa gārāko vai sastrēgumiem bagātāko ceļu.

Žēl tikai, ka koši zaļie taksīši savu uzstādīto latiņu nav noturējuši pat pusgadu. Sākumā šiem takšiem bija jaukas cepures ar nadziņu, bikses nevis džinsas, bet nu jau nav nedz to, nedz to. Interesanti kā būs ar pašu lidostu, vai pārņemot to arī latiņa kritīs?

vai vērtība = cena?

Lai noteiktu vērtību un cenu valda dažāda veida kritēriji.

Šķiet, ka cenai tie ir visstrukturētākie neskatoties uz to, ka metodes un kritēriji ir dažādi.

Īpaši neieslīgstot cenu veidošnas metodēs varu pieminēt, ka nosacīti pastāv trīs: tirgus metodes; ekonometriskās metodes; izmaksu cenu veidošanas metodes. Kādā no tām tiek ņemtas vērās izmaksas, bet citā mērījumi tiek balstīti uz tirgus izpēti, kā jau allaž katrai no tām ir savi plusi un mīnusi.

Sarežģītāk, manuprāt, ir ar vērtības noteikšanu. Vērtība nereti tiek piešķirta balstoties uz emocijām, tendencēm vai tradīcijām. Dažu lietu vērtība pat netiek apspriesta. Piemēram, van Goga gleznas. Ir dzirdēts, ka vērtīgākie mākslas darbi ir mirušu autoru darbi, bet pat neņemot vēra to un nenoniecinot van Goga ieguldījumu dažkart cena tiek uzpūsta tikai tapēc, ka izsoļu namā ir satikušies (vizbiežak jau neklātienē) divas vai varbūt vairākas ambiciozas personas, kas par katru cenu vēlas savā īpašumā iegūt šo mākslas darbu. Līdzīgi ir arī ar mātītēm, kuru vērtība pieaug, ja par to cīnās vairāki tēviņi.

Domāju, ka katra īpašumā ir kāda lieta, kurai paši esam piešķīruši vērtību, balstoties uz saviem, iekšējajiem, kritērijiem. Dažkārt mūs aizskar tas, ka citam šī, mums tik ļoti vērtīgā lieta nenozīmē neko un tikai tāpēc, ka katra iekšējie kritēriji atšķiras. Tomēr satiekot radniecīgu dvēseli mēs varam cerēt, ka mūsu skolas laikā rakstītās zīmītes kādam liksies, ja ne tik pat vērtīgas kā mums, tad vismaz uzmanības vērtas.Un ja mēs dzīves laikā paveiksim kaut ko dižu tad varbūt pēc mūsu nāves Sotheby's vai Christie' s , nu vismaz eBay, kāds ambiciozs pilsonis vēlēsies tās iegūt savā kolekcijā. :)