Bezsakari

Kas notiek, kad nekas nenotiek: http://www.mansmazais.lv/article/794517/

Pabūt vietā bez interneta un telefona pārklājuma dažkārt ir visai interesanti, bet interesantums zūd jau pēc pāris dienām, kad pārņem sajūta, ka esmu atgriezta no īstās dzīves, kas rit savā tempā bez manas līdzdalības. Tad paiet šīs dažas dienas un āre če nu interese par notiekošo globālajā pasaulē lēnām zūd un ir iespēja pievērsties savam dienas tempam. Vēl pēc dažām dienām var sākt izbaudīt savu mazo kosmosu. Kā zinādama savā ekipējumā biju iekļāvusi vairākus dziju kamolus un  savu lielāko projektu - tamborēta bērnu sedziņa. Darbs raiti ritēja un šobrīd jau to būšu pabeigusi, vēl tikai pavisam mazai astītei jāpārkāpj! :)

Rokdarbi vispār ir tāds interesants meditācijas veids, no vienas puses domām vajadzētu būt brīvām, bet tās tādas par visiem 100 % nav, jo nepārtraukti jāskaita valdzīņi, lai neieviestos kāda kļūda. Viena doma, kas manu galvu nepameta bija - lai seziņa sanāktu silta un mīksta. Ik pa laiciņam darbiņu izklāju sev priekšā un iedomājos kā segšu savu bērniņu, cik viņam silti būs. Varbūt sedziņa pat nodzīvos tik ilgu mūžu un varēs kalpot vēl maniem mazbērniem.

Vēl šīs dienas man ļāva izrunāties ar savu mazuli, lai soli pa solim viņam izstāstītu, kas drīzumā būs jādara man un, kas viņam, jo dzemdību process mums abiem būs jauns un nezināms "piedzīvojums". Savu daļu darāmā es uzzināšu procesā, bet kā paliek ar bērniņu? Ja es viņam nepastāstīšu, ka viņam jāpiespiež zodiņš pie kakla, lai vieglāk tiktu laukā, tad viņš to nezās, lūdzu viņu nebaidīties. Stastīju arī par to, ka ārpusē būs nedaudz vēsāks, nekā viņam ir bijis visus šos mēnešus un gaismas arī būs vairāk, bet viņam viss patiks, jo apkārt būs ģimene, kuru balsis viņš jau pazīst! Viņš varēs ieraudzīt tēti, kura nomierinošos glāstus un mīļo balsi viņš ir baudījis katru dienu!

Pēc tā kā bēbītis uzvedās tagad es jūtu, ka neziņa ir mazinājusies un viņam arī ir savs dzemdību plāns! Tā kā šādas bezsaites dienas ir jāizbauda, lai nodibinātu kādu daudz svarīgāku un būtiskāku saikni!

Tev jau ir raksturs

Pārdomas par to, kad un kas veido mūsu raksturu.
Pēdējās nedēļas sanākušas tādas visai intensīvas, daudz ciemiņu un ciemošanās, kas savukārt nācis roku rokā ar interesantām sarunām un pārdomām.
Sarunas bieži vien aizved pie tādām tēmām, kā bērna raksturs un tā veidošanās, kas sadala sarunu biedrus tajos, kas uzskata, ka bērns pasaulē nāk kā balta lapa un tajos, kas ir pārliecināti - mazajam bēbītim savs raksturs jau veidojas vēl puncī esot. Taču nereti bērnam pieaugot nākas secināt, ka viņš uzvedas tieši kā tēvs, jeb dažkārt dzirdam citus sakām - nu, ja tas jau Tev no mammas, vai ābols no ābeles tālu nekrīt (saliekot tēvu un māti vienā maisā :) )!
Es piederu pie tiem, kas domā, ka vairāk vai mazāk bērns piedzimst kā balta lapa un raksturs tiek veidots un veidojas vecāku un bērna mijiedarbībā. Teiksim tā - bērns nav gluži balta lapa, jo uz lapas ieskicēts ievads. Jā, es jau dzirdu oponentus, kuriem ir bērni un, kas pilnā balsī sauc, ka man nav taisnība! Kad Tev būs bērns, tad tik Tu redzēsi, ne visu varēs sarunāt un ieaudzināt! No vienas puses es piekrītu, jo tas ievadiņš jau ir, bet no otras puses, ja audzināšana būtu tik bezjēdzīga, tad jau neviens ar to nenodarbotos!

Par piemēru ņemsim dvīņus, kas auguši dažādās ģimenēs un vidēs. Ja audzināšanai nav nekādas jēgas, tad viņiem vajadzētu būt līdzīgām rakstura iezīmēm neatkarīgi no tā, kas viņus uzaudzinājis un kāda vide apkārt bijusi uzaugot. Veikti daudz un dažādi pētījumi šajā sakarā, bet joprojām viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nav, jo pat vienā ģimenē uzaudzinātiem dvīņiem raksturi nebūs identiski... Tas savukārt apstiprina to, ka katram ievadiņš uzrakstīts individuāli.

Grūti pateikt kas vairāk ietekmē raksturu - redzētais (vide) vai piedzīvotais (ģimene un iedzimtība), jo tik daudz dzirdēts par bērniem, kas ir adoptēti zīdaiņa vecumā, bet rakstura iezīmes ne tuvu nav tām, kuras mēģināts ieaudzināt. Tajā pašā laikā nav arī tā, ka abolūti zemē metams būtu laiks, kas pavadīts audzinot bērnu, turklāt ar rakstura audzināšanu un veidošanu nenodarbojas vecāki vien, nedaudz apzinātākā vecumā mēs pārņemam šo stafetes kociņu no saviem vecākiem. Reizēm gadās, ka stafetes nodošanas brīdī sprungulis nokrīt zemē un tiek zaudēts, ja ne viss tad daudz, kas no iepriekšējās bagāžas... Tad nu nekas cits neatliek, kā meklēt jaunu vai apstāties, lai "paceltu" nokritušo.