Pavasara paudējiņi

Gribēju teikt, ka reiz bija laiki, kad bērnudārzā tikt nebija nekas ekskluzīvs, bet paklausoties vecāku stāstus, jāsecina, ka bērnudārzi nekad nav stāvējuši tukši un te nu taisni vai jābrīnās, kāpēc šī niša tā arī netiek piepildīta!.. Bet stāsts ir par pavasara paudējiņiem.
Vilim Plūdonim ir kolosāls dzejolis:

Pūpoliņi

Pūpoliņi, pūpoliņi,
Pavasara paudējiņi,
Birzmalītē,
Piesaulītē,
Viz pa gabalu jau viņi.
Apkārt kaili, rudi ciņi, Sausu niedru karodziņi,
Bet tiem pāri
Grezni, vāri
Margo viņi-pūpoliņi.
Kas tos daiļi darināja-
Baltbalotus,
Mīkstmaigotus,
Kad vēl sniegam gravā māja?
Dienvidī, kad lauskis snauda,
Saules meitas vērpa, auda
Klusi viņus,
Pūpoliņus.
Un tos zaros zaros sprauda.
Pūpoliņi, pūpoliņi,
Ai, cik mīksti, maigi viņi!
Gaisa fejas
Glauž tur sejas-
Tie ir viņu spilventiņi!

Skaists dzejolis, vai ne? Bet manā mikrorajonā un, kā izrādās arī Mežparkā, (populārā pārīšu, bērnu un suņu staigātavā) pavasara paudējiņi ir suņu kakas. Tās slāņojušās visu ziemu un gaidījušas savu iznācienu, nu saulē gozējas lepni! Un kur vien paveries - pavasara paudējiņi - būtu jau prieks, ja tie būtu pūpoliņi!...
Tāpēc priecājoties par pavasari un svaigi dzestro gaisu dziedot - tomēr labāk būs, ja biežāk skatīsimies zem kājām!