Akumulators

Šķiet, ka reizē ar manām baterijām nosprāgt nolēma arī auto akumulators. Man, piemēram, daudz maz palīdz saulaina diena, bet auto negribēja tik viegli padoties un viena saulaina dieniņa nespēja reanimēt to, kam bija laiks iet.
Jāsaka kā ir, lai arī saprotu kas ir jaudas un griezes moments, es nekādi nesaprotu kāpēc sals ietekmē akumulatora dzīvības spēju. Ok, vēl kaut kā var saprast, ka tam ir nepieciešama palīdzība no cita aķīša, bet kāpēc pēc stundu garas vizināšanās (lādēšanas) viņš atkal jau atsakās bez apkārtējo palīdzības darbināties??!
Un tāpat ir ar cilvēkiem, kas nosalst, pēc tam mazliet iedarbinās (ar citu palīdzību) bet atgriežoties mājās, jākonstatē, ka aķītis nevelk! Bet ne par to vēlējos stāstīt. Vēlējos pastāstīt par tiem laipnajiem cilvēkiem, kas dzīvo man līdzās:

1. diena
Zinu, ka bez apkārtējo palīdzības auto iedarbināt neizdosies, tāpēc no mājas izeju 15 min agrāk, Jau pats pirmais auto braucējs ir gatavs man palīdzēt. Saliek klamburus un laižam klāt! Juhuuuu aizgāja! Kad jau grasos lēkt automašīnā, puisis pajautā - vai es zinot, ka manai riepai ir mīkstais!? Kmmmm nu kā, lai tā labāk atbild, nu nezinu gan! Bet viņš ir nenogurdināms un ir gatavs nomainīt arī riepu. Šeit vietā būtu piebilst, ka tajā rītā termometrs rādīja ne vairāk ne mazāk, kā -23C! Tā kā es nespēju atrast rezerves riepu, izrādās, ka tā bija paslēpta zem 2 grīdiņām (vienu no tām man izdevās atrast, otru ne, nācās uz darbu doties ar taksi, pretējā gadījumā kavēšanās būtu bijusi milzonīga!)

2. diena
Auto neaiztieku!

3. diena
Viens puisis laipni piedāvā nomainīt riteni. Bet skrūves ir piesalušas līdz pavasarim. Vēlāk ar speciālas uzpariktes palīdzību auto tiek iedarbināts. Izrādās, ka riepu nav tik švaki, tiekam līdz tuvākajam Statoilam un piepumpējam.

4.diena
Auto neaiztieku!

6.diena
No rīta obligāti pl.12 jābūt lidostā. Izmetu tīklus (jālasa klamburus) uz jumta un gaidu. Pirmais garām pabrauc vecs perdelis, kas aizbildinās ar to, ka viņš tūlīt griezīsies auto stāvvietā, tāpēc palīdzēt man nevar. Nākošais puisis laipni palīdz. Kad mēģinu kaut kā iesaistīties, saņemu laipnu atbildi - a vi madam saditesj v mashinu! :)
Laimīgi paspēju pl.12 būt lidostā!

7. diena
Auto iedarbināt palīdz ļoti izpalīdzīgs ģimenes tēvs ar bērniņiem automašīnā. Pēcpusdienā tiek nomainīts aķis un secināts, ka līdzcilvēki nav nemaz tik neizpalīdzīgi! :)

Biešu zupa

Nu jau aptuveni nedēļu veikalus ir pārņēmusi sarkano izstrādājumu kaisle, un nav svarīgi vai tā ir sarkana veļa, ābols vai nagu laka, uzsvars ir uz - sarkans! Nav jau brīnums tuvojas V diena, drīzāk tā būtu jāsauc par S dienu (sarkanā diena!). Bet lai nu kā, nav jau nekāda vaina dot legālu iemeslu atzīties mīlestībā tiem cilvēkiem, kuriem ikdienā pietrūkst tam drosmes! Sakritības pēc šovakar baudīju izcili pagatavotu biešu zupu, pareizāk jau būtu saukt lietas īstajos vārdos - boršču! Liels bija mans pārsteigums, kad uzzināju kā tas īstenībā tiek gatavots. Piemēram, to, ka bietes ir jāapcep es nezināju, gluži tāpat kā to, ka svarīgi tās sagriezt strēmelītēs nevis sarīvēt! Tās nebūt nav vienīgās viltības. Bet neba es tagad atklāšu šīs zupas noslēpumus, tas ko es vēlējos teikt ir tas, ka dažkārt vienkāršas lietas, nav nemaz tik vienkāršas. Tām ir iluzora viegluma sajūta. Zupa nevar sanākt, ja būtiski knifiņi paliek novārtā. Attiecības arī nevar sanākt tāpat vien, neko nedarot. Vai esat kādreiz aizdomājušies cik daudz laika jūs veltāt sevis attīstīšanai profesionālā ziņā, kaut vai cik laika tiek veltīts specializētas literatūras studēšanai? Un svara kausos pretnostatot attiecības? Bilance nav iepriecinoša tas nu ir skaidrs!.. Domāju, ka par iemeslu nav nevērība, bet tas, ka domājot par attiecībām šķiet, ka tās dzīvo savu, neatkarīgu dzīvi, pašas no sevis iet augšā un pašas "savāc" inerci, lai ripotu lejā un liels ir pārsteigums uzzinot, ka groži tomēr ir mūsu rokās!

F**k you I have enough friends

Lasot žurnālu 36, 6 C uzmanību piesaistīja 7 vingrojumu komplekss mugurai. Tā neko, interesanti, laikam pamēģināšu, bet ieskatoties meitenes krekliņā, kas demonstrēja vingrinājumus nesapratu līdz galam vēstījuma jēgu. Neesmu jau gluži slāvu tantuks, kas pagalmā uz soliņa sēž un semočkas grauž, bet šāds "treniņtērps" pat man šķiet nedaudz neadekvāts.
Tātad ' trenerītei' mugurā tumši brūnas trennūzenes un sarkans krekliņš ar uzrakstu - Fuck you I have enough friends! Joprojām esmu neziņā, kāpēc šāda izvēle?!
Man radās jautājums, vai viņa šādu krekliņu vilktu arī tad, ja uz tā būtu rakstīts - ej dirst, man ir daudz draugu!... Iespējams, ka jā, bet visticamāk, tomēr, ka nē!
Aizdomājos par ' krekliņiem' ko valkājam ikdienā un vēstījumu, ko paužam apkārtējiem.
Kāpēc dažkārt šķiet, ka kādam mugurā ir - piekāsiet mani, esmu lētticīgs vai ieknieb man dibenā!
Protams, protams te nu mēs nonākam pie vecās labās ziņu sūtīšanas ar apģērba vai sejas palīdzību. Bet vai nav tā, ka daļa 'lasītāju' nemaz neprot lasīt un viņi vienmēr ' izlasa' to, ko paši vēlas izlasīt un saskata to, ko vēlas saskatīt?...
Kādreiz likās interesanti uztaisīt sev krekliņu - Sorry if I look interested, I' m not! Laikam jau tas bija laiks, kad īpašu uzmanību no ārpasaules nealku... Varbūt tas bija tas, ko pauda mana seja. Nezinu.
Bet neapstrīdams paliek fakts, ka izejot no mājas mēs uzvalkam, kleitai vai mētelim pa virsu 'velkam' ziņojumkrekliņu!!, tikai kādu, lai 'velk' rīt?..

Vienaldzīgo nav

Šodien un vakar Rīgā valda vējš!
Daži mēģina aizbēgt no stihijas, sēžot savos mājokļos vai kafejnīcās, bet vējš jau nekur nepazudīs, vienalga kaut, kad taču nāksies iziet uz ielas un stāties tam pretī. Un būs gluži vienalga vai mugurā būs dūnu, dūņu vai spalvu mētelītis, vējš iekļūs it visur, pat kabatās! Laikam vienīgie, kas cīnoties ar vēju būs patiesi laimīgi ir North 66 jaku īpašnieki! Tie kā erceni stalti pārvietosies pa vējainajām ielām, taču arī tiem, cerams, nebūs vienaldzīga seja! Kad valda vējš, tas visus vienaldzīgos pārvērš par čukčām, kam acis samiegtas un seja arī kaut kādā dīvainā tūtiņā savilkusies.
Šodien braucot mājās, redzēju vienu tādu čukčam līdzīgu cilvēku, vienīgi vienaldzības nebija nedz sejā, nedz rīcībā. Pa ielu vējš dzenāja milzonīgu kartona gabalu, kas vēlās te pa gājēju ietvi, te ielu. Liels bija mans pārsteigums, kad puisis, kas stāvēja pie luksofora paņēma lielo kartonu un aiznesa līdz tuvējai vārtu rūmei, kas patiesībā nebija nemaz tik tuvu! Sākumā likās, ka viņš kartonu vienkārši kaut kur nometīs, vai pieslies pie mājas, bet to, ka viņš mēros salīdzinoši lielu gabalu, kas turklāt nebija pa ceļam, lai savāktu vēja nedarbus gan negaidīju!
Pie sevis nopriecājos par to, ka vienaldzīgo nav, jo vienaldzība ir vai nu jūtu/ darbību apspiešana vai to neesamība, kas savukārt noved pie tukšuma.
Paradoksāli, bet lai arī tukšums ir vienlīdzīgs nekā neesamībai un tukšumā nepastāv nedz laiks, nedz forma, tajā tomēr var eksistēt...

Februāris un svētdiena

Jau kādu laiku gan no draugiem, gan kolēģiem nākas dzirdēt - no rīta nevaru piecelties, kaut ātrāk pienāktu pavasaris vai vismaz saulaina diena!! No rīta pilna galva ar visādiem iemesliem kāpēc drīkst pagulēt vēl 10 min., piemēram gultā vieglāk izdomāt ko vilkt mugurā... Pa miegam sāc škirstīt skapja saturu un nākošais moments ir jau tas, ka ar steigu jālec laukā no gultas steigā, velkot mugurā to, kas ir tīrs un nav jāgludina!
Ja, tā padomā, tad katru gadu tieši februārī pagurstu visvairāk un noskaņojums ir īpaši depresīvs. Būtu jauki, ja varētu šo drūmāko mēnesi pavadīt kaut kur tuvāk saulei un svaigiem augļiem. Bet tā kā tas nav īsti iespējams, ir jādomā reāli risinājumi un vienu tādu esmu atradusi - dzert nevis kafiju, kas skaitās uzmundrinoši, bet matē tēju. Tā tieši tāpat kā rutks ar medu pret klepu ir pārbaudīta vērtība pret drūmu noskaņojumu.
Vienādā līmenī ar februāri ir arī svētdienas, tās ir ļaunas ar to, ka pēc tām nāk pirmdiena, kad atkal jau jāmāna sevi ar domu, ka guļot ir vieglāk izdomāt ko vilkt mugurā!...
Bet tik un tā ĻOTI gribās saulīti!