Latviešu valodā lielākajai daļai darbības vārdu var piemeklēt līdzīgu lietvārdu. Piemēram, mīlēt - mīlestība, cerēt - cerība, ciest - ciešanas, bet kā lai apzīmē gaistošu? Varbūt tas tāpēc, ka gaistošs pats par sevi nevar būt nekas pastāvīgs un tāpēc valoda ir tik "advancēta", ka neparedz šāda nepastāvīga stāvokļa pastāvīgu apzīmējumu?...
Cik noturīgs vispār mūsdienu cilvēks vēlas būt ar saviem darbiem, sajūtām un domām? Mēdz teikt, ka cilvēki nemainās, mainās apstākļi. Tad tas nozīmē, ka tomēr neskatoties uz to, ka lielākā daļa mūs "ieskaujošo" lietu un cilvēku šķiet nepastāvīgi tomēr tādi nav? Nu kaut vai , piemēram, apģērbs - kurpes tiek ražotas tādas, kas kalpo vienu sezonu. Turpretī šodien autobusa pieturā redzēju vecu babulīti, kurai kājās bija zābīši, kas viņai kalpo noteikti ne pirmo ziemu... Drēbes arī dažkārt tiek šūtas no tādiem diegiem, ka pēc pirmā veļas mašīnas grieziena viss aiziet pa vīlēm.
Un tad vēl šodien gūtās zināšanas par to cik gan gaistošas ir mūsdienās izgatavotās fotogrāfijas. Kā izrādās tās vien izturēs kādus gadus 15, kas savukārt nozīmē, ka saviem bērniem knapi varēsim parādīt savas jaunības bildes. Protams kā jau visur arī šeit ir risinājums. Uzminiet kāds?... :) Nu jā, tieši tā - melnbaltā fotogrāfija! Bet ari tad ne jau tāda, kas fočēta ar digitālo kameru, bet normāla filminiece, turklāt fočenes jāpasūta normālā darbnīcā, kur tehnoloģijas ir augstvērtīgas, bez reklamēšanas -Pulkveža Brieža ielā 3.
Bet atgriežoties pie gaistības... varbūt skaistākās lietas paliek mūsu prātos?...
Cik noturīgs vispār mūsdienu cilvēks vēlas būt ar saviem darbiem, sajūtām un domām? Mēdz teikt, ka cilvēki nemainās, mainās apstākļi. Tad tas nozīmē, ka tomēr neskatoties uz to, ka lielākā daļa mūs "ieskaujošo" lietu un cilvēku šķiet nepastāvīgi tomēr tādi nav? Nu kaut vai , piemēram, apģērbs - kurpes tiek ražotas tādas, kas kalpo vienu sezonu. Turpretī šodien autobusa pieturā redzēju vecu babulīti, kurai kājās bija zābīši, kas viņai kalpo noteikti ne pirmo ziemu... Drēbes arī dažkārt tiek šūtas no tādiem diegiem, ka pēc pirmā veļas mašīnas grieziena viss aiziet pa vīlēm.
Un tad vēl šodien gūtās zināšanas par to cik gan gaistošas ir mūsdienās izgatavotās fotogrāfijas. Kā izrādās tās vien izturēs kādus gadus 15, kas savukārt nozīmē, ka saviem bērniem knapi varēsim parādīt savas jaunības bildes. Protams kā jau visur arī šeit ir risinājums. Uzminiet kāds?... :) Nu jā, tieši tā - melnbaltā fotogrāfija! Bet ari tad ne jau tāda, kas fočēta ar digitālo kameru, bet normāla filminiece, turklāt fočenes jāpasūta normālā darbnīcā, kur tehnoloģijas ir augstvērtīgas, bez reklamēšanas -Pulkveža Brieža ielā 3.
Bet atgriežoties pie gaistības... varbūt skaistākās lietas paliek mūsu prātos?...
