Biju stingri apņēmusies neko par kāzām nerakstīt, bet nupat ir pienācis laiks, kad bez rakstīšanas iztikt nav iespējams. Nav jau tā, ka smoku nost aiz tā kā gribas runāt, bet jūtu, ka ieraksts varētu palīdzēt. Varbūt pat šis būs vienīgais temporary ieraksts, kas savu darbu izdarījis varētu pazust kosmosā...
Jocīgi, ka dažkārt brīžos un lietās, kurās esam izvēlējušies cilvēku, kam absolūti uzticamies uznāk panikas lēkmes, kad jautā sev - vai tiešām viss tiek kontrolēts? Un, kas interesanti, šī kontroles apziņa šķiet nekontrolējama tikai tāpēc, ka pats neesi pie ruļļiem. Noteikti pirmā doma bija, ka ieraksts ir par līgavaini, bet tā nebūt nav, jo viens domā par meitu, otrs par māti, bet tikai trešais domā pareizi, jo prātā tam ir - kleita!
Šādi riņķī apkārt runājot nav iespējams skaidri izteikt savu trauksmi, tāpēc jāsaka kā ir - esmu pamatīgi uztraukusies par savu kāzu kleitu, kas top un to darina pavisam prasmīgas rokas, manas jau nu 100 <.> būtu neprasmīgākās, bet redz šī nekontrolēšanas apziņa grauž kā tāds ķirmis vecu bufeti! Sākumā domāju, ka paralēles jāvelk ar deleģēšanas nespēju, bet tādā gadījumā man šķistu, ka pati izdarīšu labāk, bet šoreiz man tā pavisam nešķiet! No kurienes šī trauksme? Savu eļļas pili pasākumam piemet arī tas, ka pēc zīmējuma kleitu vizualizēt pa visiem 100 man ir diezgan grūti, bet tā jau kā smejies atkal ir mana problēma.
Jāsaka kā ir - pagaidām sajūta ir tāda kā staigājot pa plānu ledu, zivis apakšā var redzēt, bet neskaidri. Gaidīšu, kad man 'iedos" snorkelēšanas masku... :)
