Apelsīna koks

Līdz šim esmu kļuvusi par diezgan saimniecisku sievieti, taču to pašu nevarētu teikt par manām dārznieces prasmēm.
Es pazīstu vienu meiteni, kas tagad dzīvo Berlīnē, kurai ļoti patīk audzēt puķes un viņas balkons esot viens no skaistākajiem Berlīnē, bet man ne tikai nav balkons vienos ziedos, man pat mājas puķes to vien dara, kā nīkuļo. Pieminēšanas vērts gan ir arī fakts, ka pie pārvākšanās, pagājušajā ziemā visas puķes dabūja izjust -25C uz īsu brīdi, pēc tam veicu intensīvu rehabilitāciju, kuras rezultātā visas puķes tika izglābtas.
Tagad jauns pārbaudījums ir apelsīnkoks, kas atnāca pie mums jūlija sākumā. Lai vai kā es viņu kopu un uzpasēju, krāšnais vainags ir pazudis, tagad, lai viņu glābtu tas jāved uz puķu reanimāciju....

Ilona

Varētu domāt, ka bloga noskaņa saistīta ar rudeni, kas tuvojās, bet dažkārt rudens un ziema pienāk tādā brīdī, kad tas nemaz nav iespējams.
Nevarēju izlemt vai rakstīt šo stāstu, jo neko tik un tā mainīt nevar, bet tomēr nolēmu to darīt, neskatoties ne uz ko.
Vēl 14.augustā mēs visas kopā ar kārtīgu līdzjūtēju bariņu cīnījāmies dažādos sporta veidos pie Nabītes ezera, to, kas sekoja mazāk kā pēc 10 dienām ir joprojām grūti aptverams.
Ilona studēja arhitektūru, bija atraktīva, gandrīz vienmēr smaidīga meitene, dažkārt viņa tā dziļdomīgi klusēja, bet tā jau mēs katrs dažkārt darām un viņa bija Gaujmaliete, nē, viņa ir Gaujmaliete!
Ilona aizgāja no mums nenoskaidrotos apstākļos, bet skaidrs ir viens, autovadītājs, kas to izdarīja no notikuma vietas aizlaidās. Iespējams, ka viss tagad būtu bijis citādāk, ja mediķi tiktu izsaukti laicīgi, bet varbūt, ka tam tā bija jānotiek... Kaut gan nē, tādām lietām nebūtu jānotiek nekad!
Es vakar lūdzu, lai Ilonas tuviniekiem un draugiem Dieviņš dod spēku tikt visam pāri.

Nika stāsts

Šodien interneta plašajos laukos "uzdūros" kādam fantastiskam dzīvesstāstam un nespēju paturēt sveci zem pūra.
Iespējams, ka šis ir tāds pilnīgi ekstrēms piemērs, bet varbūt ir vērts padomāt par tām 'problēmām' kas mūs ieskauj ikdienā un veikt mērījumu salīdzinot. Un atkal jau, nevajag domāt, ka prieks par to, ka nav jādzīvo uz ielas, vai gruzons, ka nedzīvo villā atrisina problēmas, kas mīt ikviena galvā, bet tieši tas kā mēs attiecamies pret lietām ir rādītājs.
Varbūt ir tā, ka patuklajam augumam vajadzētu vismaz sākt vingrot? Vai dienu sākt tiešām ar aukstu dušu? Tas tā kā būtu vienkāršākais piemērs, bet jebkurā gadījumā ceļš sākas ar pirmo soli. Ierosinu nekasīt tuklās vietas un negulēt dīvānā ar TV pulti rokā! :)

Lietas, kas kaitina

Ar to, ka mani nenormāli kaitina burkānu, gurķu un saulespuķu sēklu graušana vairs jau nevienu nepārsteigšu, bet ir vēl dažas kaitinošas lietas.
Neesmu droša, vai tas saistīts ar vecumu vai vienkārši latvietības sajūtu, bet esmu novērojusi, ka aizvien vairāk mani kaitina arī tas, ka latvieši par sevi nelepojas.
Ikdienā novēroju, veco labo patiesību, ja latvietim uz galvas kluci uzliks ārzemnieks tad viņš pasmaidīs un teiks You welcome, savukārt latvietis latvietim par to pašu lietu varētu i šķūnīti nodedzināt. Kā jums šķiet, vai tas, ka latviešu valodā runā vien apmēram 2 milj. cilvēku nozīmē, ka šo valodu mācīties nav vērts? Šādu sentenci dzirdēju no latvietes un tas mani neapšaubāmi pārsteidza. Rodas jautājums, kāpēc ir virkne cilvēku, kas tomēr mēģina iemācīties aramiešu vai prūšu valodu vai kādu citu izmirušu valodu, jo tajās nesazinās pat ne 2 simti cilvēku.
Vēl joprojām mulstu un nezinu, ko, lai atbild ārzemniekam, kas pilnīgā pārliecībā, ka runā vietējo , iezemiešu :)valodā pasaka - Spasibo! Ir vai nav vērts skaidrot, ka pareizāk būtu pateikt - paldies!

On meņja bjot postajanno

Man prieks, ka esmu kopā ar cilvēku, kas nespēj vienaldzīgi noskatīties, kā sievieti ar koku sit viņas vīrietis.
Notikuma vieta aptuveni 500 m pirms jaukā restorāna OsTaS sKaTi.
Braucot pa ielu, ieraugām šādu skatu - vīrietis ar nūju atspēries zvetē sievietei pa muguru, pa sāniem, visur kur vien var trāpīt. Viņa klupdama krizdama bēg. Nepārprotami redzams, ka viņa ir nobijusies.
Mēs pabraucam garām, lai apgrieztu mašīnu. Jau neizkāpjot laukā no mašīnas bija jūtama alkahola dvinga, kas nāca no abiem, bet ne jau tas ir būtiskākais. Uz jautājumu - vai vajag izsaukt policiju saņemam 2 diametrāli pretējas atbildes: Sieviete - jā, lūdzu sauciet policiju, es vairs nevaru izturēt, ka viņš mani visu laiku sit. Vīrietis - neko nesakot nāk klāt un prasa cik mums vajag naudu, lai policija netiktu saukta. Godīgi sakot, neko tādu nebiju gaidījusi. Policiju izsaucam, pretējā gadījumā kāds no viņiem tajā vakarā tiktu nogalināts.
Pamazām iesaistījās arī garāmgājēji ar savu skatījumu uz situāciju, ka viņi taču ir alkoholiķi un saukt policiju nav nekāda jēga. Iespējams jau, ka nav, bet ko lai dara? Noskatīties kā nosit cilvēku?
Neskatoties uz to, ka iesaistījāmies, man nav viennozīmīgas atbildes, vai sabiedrībai ir jēga no šādiem cilvēkiem? Bet, ja nav, vai mēs neatgriežamies pie Hitleriskiem uzstādījumiem, ka sabiedrībai vajag tikai tādus indivīdus, kas dod reālu (vēlams materiālu) pienesumu?

Go home gipsy bitch

Piekritīšu, ka bloga virsraksts šoreiz sanācis tāds sulīgs, bet emocijas arī sita augstu vilni.
Vakara programmā bija paredzēts pamielot ausis ar tango mūziku no Bukarestes, bet rezultātā tika pamielots vēders Ostas skatos, kas nebūt nav sliktāks variants.
Tātad notikuma vieta Jūrmala, Dzintaru koncertzāle. Gaisa temperatūra ap +30C. Drēbes mazliet līp pie muguras, bet pavēdinoties ar programmiņu nav nemaz tik traki, shandy arī palīdzēja veldzēties.
Tad nu lūk uz skatuves iznāk Oana Cătălina Chiţu, kas ĀRKĀRTĪGI lauzīti pasaka - labvakar. Zāle noelšas, jo māksliniece, taču iemācījusies pateikt kaut ko latviski, bet turpinājums ir brilijants. Viņa angliski pasaka, ka tā kā viņa krieviski nerunājot dziesmas komentēšot angļu valodā. Mmmm man jau parādās pirmā dusmu rieva. Tikko taču šeit jau bija Jaunais Vilnis, kurā visi zināja, ka Latvija ir tas pats, kas Krievija. Piekritīšu, ka tā cepties par šo jautājumu nav vērts, bet nu aizķer, aizķer tas viss.
Taču viņas angļu valoda ir mmmm nu kā lai labāk pasaka... varbūt teikšu viņas pašas vārdiem - My english ir very tight! :) :) uz ko zālē daži noķiķinājās. Programmiņā bija rakstīts, ka ar šo "tango" programmu māksliniece uzstājas jau 7 gadus, man domāt, ak 7 gadu laikā var kaut iekalt sav sakāmo, lai mikrofons nav jāmētā no akordeonista pie bundzinieka, lai beigās uzzinātu, ka nākošā dziesma būs tipa serenāde.
Pēc pāris dziesmu noklausīšanās, izņemu blociņu, kurā ierakstu - uzrakstīt blogu par Go home gipsy bitch. Puisis pa labi paņem pilteni un top nākošais ieraksts - Laižam mājās pēc pirmās daļas? Vakariņās? Atbilde protams ir nepārprotama - jā!!
Iespējams jau, ka vienkārši nebija mūdīgais, bet varbūt tāpēc, ka tango vietā bija čigānu dziesmas... kas nebūt nav peļami, bet tad tā arī būtu rakstījuši!

Savējie

Vienu dienu kārtējo reizi pārliecinājos, ka suņiem un bērniem pat neprotot runāt ir saikne.lv
Abi sīkie bija aptuveni viena vecuma (tā kā man nav bērnu precīzi nepateikšu, bet varētu būt 2 gadi, tad taču bērni jau staigā, vai ne? :)
Tad nu lūk meitenīte pienāk pie puisīša, kas sēž ratiņos un pa kluso tā lai neredz viņas mamma un puiša vecāki iedod viņam cepumu. Džekiņš protams paņēma un nekavējās ar degustēšanu. Tā bija īsa, bet amizanta komunikācija.

Dievs svētī Latviju

Dažkārt jauki vakari nemanot kļūst par rītiem. Mēdz teikt - ka laimīgie laiku neskaita.
Par daudzām lietām dzīvē esam tikai lasījuši vai dzirdējuši, daudz mazāk varam rakstīt vai stāstīt par paša piedzīvoto.
Valda uzskats, ka pie Brīvības pieminekļa pl.4 no rīta mēdz atrasties tikai iereibuši jaunieši, kuru virziens ir Vecrīga - viesnīca vai policisti, kas garlaikoti pavada patruļas pēdējās stundas, vēl noteikti gadās pa kādam medniekam, kas medī, bet nenogalina. Medī saulēktu Brīvības pieminekļa zvaigznēs. Bet noteikti nekad šeit nav iemaldījušies trīs naksnīgi velobraucēji, kas piestāja, lai pateiktu: "Dievs svētī Latviju!"