Privātā telpa

Vairākkārt esmu vēlējusies turpināt ierakstus, pirmām kārtām jau tāpēc, ka gluži visu ko esmu vēlējusies vēl izstāstījusi un pārdomājusi neesmu, bet otrām kārtām tāpēc, ka zinu - man ir sekotāji, kam patīk "iemest" aci arī manā "mājā". Apzinos, ka ar katru dienu, kad šeit neparādās nekas jauns zaudēju savus lasītājus, bet gan jau ka ne visus :) Brīžiem paliek, bail, ka šādi koķetējot drīz te tiešām būs tāds viena pāra (rakstītājs-lasītājs) izpausmes vieta, jo pēc jauna ieraksta veikšanas varu pabļaut blakus istabā - man ir jauns bloga ieraksts! :)
Šodien braucot mikriņā domāju, kas notiek?! Kāpēc tā privātā telpa mēdz mainīt savu distanci? Šeit es nedomāju tikai fizisko attālumu, es domāju to tuvumu vai tālumu kādā mēs pielaižam sev draugus, uzticamus cilvēkus un nejauši sastaptus svešiniekus.
Nepretendēju uz absolūto patiesību, bet man šķiet, ka vīram un sievai jābūt labākajiem draugiem. Protams nav jau universālo cilvēku un nevar prasīt, lai vīrietis pildītu visas funkcijas, būtu lielisks atbalsts, saprotošs un mīļš, izlēmīgs, tēviņš, dzejnieks un donžuāns, turklāt vēl spējīgs salabot gan tualetes podu, gan elektrības instalācijas... kaut gan izņēmumi pastāv un tie pastāv, lai apliecinātu to, ka tā nav sistēma un norma!
Taču runājot par tām vīra un sievas attiecībām, es tik un tā uzskatu, ka vīram ar sievu jābūt labākajiem draugiem, tādiem, kas pussešos celsies un pagatavos kafiju līdzi ņemšanai un dalīs ne tikai savu fizisko, intīmo telpu guļot vienā gultā, bet arī nemateriālo garīgā komforta telpu.
Diemžēl apkārt ir tik maz tādu pāru, kas ir kopā ne tikai kā vīrietis un sieviete, bet arī kā cilvēks un cilvēks.
Izskatās, ka arī tik tuvu cilvēku kā vīrs un sieva privātās telpas "attālums" staigā... bet dažkārt pat nepastāv...