Šis stāsts

Domāju, ka katra topošā māmiņa (apzīmējums grūtniece man ļoti netīk, jo šim vārdam tiek piesaistīts kaut kas grūts, bet grūtniecība ne vienmēr tāda ir) domā par to kāds tad tas finišs būs, kā noritēs dzemdības, vai tās būs tādas kā iecerētas. Te vietā būtu piebilde, ka tas nebūt nav finišs šeit tikai visa jautrība sākas! To varētu dēvēt par  viena posma pārdzimšana nākošajā, tā gan!

Vēlējos, lai mans stāsts nedaudz „nostāvās”, lai manas emocijas nedaudz noplok un brīdī, kad rakstīšu savu stāstu, lai lietas būtu nostabilizējušās.

Tad nu lūk še būs mans stāsts:

Pārdomājot visus iespējamos variantus paliku pie ūdens dzemdībām Siguldā.
Vecmāte , kuru izvēlējāmies (Dr. Inese Kampuse) piedāvāja uzrakstīt vairākus dzemdību scenārijus, lai būtu rezerves risinājumi, kā rīkoties tad, ja, piemēram, dzemdības, kā teikt,  sākas ne tajā vietā un laikā kā iecerēts. Arī pārrunājot ar draudzenēm un klausoties dažādos dzemdību stāstus vienā brīdī ievēroju, ka visi beidzas ar vienu un to pašu frāzi: "Bet Tev tā nebūs!"
Sākumā rakstīt šādus dzemdību scenārijus likās diezgan dīvaini, jo protams es vēlējos, lai viss notiktu kā iecerēts, lai situācija tiktu vismaz daudz maz kontrolēta un neko tālāk par vēlamo scenāriju izdomāt nevarēju, taču dzīve ievieš savas korekcijas.
Piektdienas vakarā devāmies uz vakariņām pie draugiem ar kuriem jautrības kā allažiņ netrūkst un smejamies līdz asarām! Protams neiztikt arī bez piezīmēm, ka viss var sākties kuru katru brīdi un tad atkal jau prātā nāk neuzrakstītie scenāriji, kā būtu, ja būtu...
Atbraucot mājās un liekoties „uz auss” naktī manu miegu pārtrauca vēdersāpes-nevar saprast, kāpēc mazais tik sāpīgi pa punci spārdās, , ka katrs spēriens atbalsojas muguras sāpēs. Kaut kā šo nakti tomēr pārdzīvoju tāpēc uzreiz no rīta zvanīju mūsu vecmātei, lai pakonsultētos vai gadījumā jau nav jāsāk post ceļa soma. Pastāstu arī to, ka sāpes/ spārdīšanās notiek ar noteiktiem intervāliem, kas pat man, kas gaida pirmo bērniņu šķiet zīmīgi! Taču vecmāte iesaka iedzert nošpu un šiverēt pa māju. Zāles nepalīdz un sāpju dēļ  nekāda šiverēšana nesanāk. Sestdienas vakarā atkal zvanu vecmātei, lai pateiktu, ka situācija (sāpes) nav uzlabojusies. Norunājam svētdien satikties, lai paklausītos sirds toņus, tomēr dažas stundas vēlāk vecmāte atsūta sms!!, kurā  ierosina visu atlikt uz pirmdienas rītu un citējot „baudīt saulaino dienu,, kaut gan spazmas un velkošā sajūta nebija pārgājušas, vecmāte  uz nakti iesaka iedzert Ibumetīnu.
Esmu ārkārtīgi laimīga, ka mans vīrs ir rīcības cilvēks, kas zina arī to, ka es esmu ļoti pacietīga izturot sāpes. Tad nu lūk – vīrs neskatoties uz ārsta ieteikumu tikties pirmdien rīkojās „uz savu galvu” un mēs devāmies uz Dzemdību namu, jo trešā negulētā nakts man visticamāk par labu nenāks! Dzemdību namā mūs sagaidīja ārkārtīgi jauka vecmāte - Dr. Ingrīda Ozoliņa, kas manu „diagnozi” uzreiz pateica: “Meitiņ, es jau pēc acu zīlītem redzu, ka Tu tūlīt dzemdēsi !” Tā  arī notika, atvērums jau bija 8 cm un klausīties sirdstoņus , ko pa tālruni vēl ieteica „mūsu vecmāte” nebija jēgas. Kad Dr.Ozoliņa  sazinājās ar mūsu vecmāti, lai informētu viņu par situāciju, viņai pietika drosmes, lai ierosinātu mums doties uz Siguldu! Šāds scenārijs – ar iespēju dzemdēt pa ceļam uz Siguldu man pavisam nepatika, tāpēc paliku, kur biju un jau pēc nepilnām 2 stundām man uz vēdera tika uzlikts mans mazulis.
Viss beidzās laimīgi, neskatoties uz to, ka pie apskates man ārste teica, ka ūdeņi jau ir zaļgani! Dr.Ozoliņa izdarīja visu iespējamo, lai novērstu manu satraukumu – paldies viņai par to- profesionalitāti un sirsnīgo attieksmi!
Nobeigumā pavisam noteikti gribu piebilst, ka šis nav reklāmas raksts kādam konkrētam profesionālim un kādam citam „profesionālim” antireklāma. Šis ir MANS stāsts , kurš negribot tomēr uzdod jautājumu par speciālista atbildību tik būtiskā (manas) dzīves notikumā, pat ja arī kādam tā šķiet vienkārša statistika.

Bezsakari

Kas notiek, kad nekas nenotiek: http://www.mansmazais.lv/article/794517/

Pabūt vietā bez interneta un telefona pārklājuma dažkārt ir visai interesanti, bet interesantums zūd jau pēc pāris dienām, kad pārņem sajūta, ka esmu atgriezta no īstās dzīves, kas rit savā tempā bez manas līdzdalības. Tad paiet šīs dažas dienas un āre če nu interese par notiekošo globālajā pasaulē lēnām zūd un ir iespēja pievērsties savam dienas tempam. Vēl pēc dažām dienām var sākt izbaudīt savu mazo kosmosu. Kā zinādama savā ekipējumā biju iekļāvusi vairākus dziju kamolus un  savu lielāko projektu - tamborēta bērnu sedziņa. Darbs raiti ritēja un šobrīd jau to būšu pabeigusi, vēl tikai pavisam mazai astītei jāpārkāpj! :)

Rokdarbi vispār ir tāds interesants meditācijas veids, no vienas puses domām vajadzētu būt brīvām, bet tās tādas par visiem 100 % nav, jo nepārtraukti jāskaita valdzīņi, lai neieviestos kāda kļūda. Viena doma, kas manu galvu nepameta bija - lai seziņa sanāktu silta un mīksta. Ik pa laiciņam darbiņu izklāju sev priekšā un iedomājos kā segšu savu bērniņu, cik viņam silti būs. Varbūt sedziņa pat nodzīvos tik ilgu mūžu un varēs kalpot vēl maniem mazbērniem.

Vēl šīs dienas man ļāva izrunāties ar savu mazuli, lai soli pa solim viņam izstāstītu, kas drīzumā būs jādara man un, kas viņam, jo dzemdību process mums abiem būs jauns un nezināms "piedzīvojums". Savu daļu darāmā es uzzināšu procesā, bet kā paliek ar bērniņu? Ja es viņam nepastāstīšu, ka viņam jāpiespiež zodiņš pie kakla, lai vieglāk tiktu laukā, tad viņš to nezās, lūdzu viņu nebaidīties. Stastīju arī par to, ka ārpusē būs nedaudz vēsāks, nekā viņam ir bijis visus šos mēnešus un gaismas arī būs vairāk, bet viņam viss patiks, jo apkārt būs ģimene, kuru balsis viņš jau pazīst! Viņš varēs ieraudzīt tēti, kura nomierinošos glāstus un mīļo balsi viņš ir baudījis katru dienu!

Pēc tā kā bēbītis uzvedās tagad es jūtu, ka neziņa ir mazinājusies un viņam arī ir savs dzemdību plāns! Tā kā šādas bezsaites dienas ir jāizbauda, lai nodibinātu kādu daudz svarīgāku un būtiskāku saikni!

Tev jau ir raksturs

Pārdomas par to, kad un kas veido mūsu raksturu.
Pēdējās nedēļas sanākušas tādas visai intensīvas, daudz ciemiņu un ciemošanās, kas savukārt nācis roku rokā ar interesantām sarunām un pārdomām.
Sarunas bieži vien aizved pie tādām tēmām, kā bērna raksturs un tā veidošanās, kas sadala sarunu biedrus tajos, kas uzskata, ka bērns pasaulē nāk kā balta lapa un tajos, kas ir pārliecināti - mazajam bēbītim savs raksturs jau veidojas vēl puncī esot. Taču nereti bērnam pieaugot nākas secināt, ka viņš uzvedas tieši kā tēvs, jeb dažkārt dzirdam citus sakām - nu, ja tas jau Tev no mammas, vai ābols no ābeles tālu nekrīt (saliekot tēvu un māti vienā maisā :) )!
Es piederu pie tiem, kas domā, ka vairāk vai mazāk bērns piedzimst kā balta lapa un raksturs tiek veidots un veidojas vecāku un bērna mijiedarbībā. Teiksim tā - bērns nav gluži balta lapa, jo uz lapas ieskicēts ievads. Jā, es jau dzirdu oponentus, kuriem ir bērni un, kas pilnā balsī sauc, ka man nav taisnība! Kad Tev būs bērns, tad tik Tu redzēsi, ne visu varēs sarunāt un ieaudzināt! No vienas puses es piekrītu, jo tas ievadiņš jau ir, bet no otras puses, ja audzināšana būtu tik bezjēdzīga, tad jau neviens ar to nenodarbotos!

Par piemēru ņemsim dvīņus, kas auguši dažādās ģimenēs un vidēs. Ja audzināšanai nav nekādas jēgas, tad viņiem vajadzētu būt līdzīgām rakstura iezīmēm neatkarīgi no tā, kas viņus uzaudzinājis un kāda vide apkārt bijusi uzaugot. Veikti daudz un dažādi pētījumi šajā sakarā, bet joprojām viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nav, jo pat vienā ģimenē uzaudzinātiem dvīņiem raksturi nebūs identiski... Tas savukārt apstiprina to, ka katram ievadiņš uzrakstīts individuāli.

Grūti pateikt kas vairāk ietekmē raksturu - redzētais (vide) vai piedzīvotais (ģimene un iedzimtība), jo tik daudz dzirdēts par bērniem, kas ir adoptēti zīdaiņa vecumā, bet rakstura iezīmes ne tuvu nav tām, kuras mēģināts ieaudzināt. Tajā pašā laikā nav arī tā, ka abolūti zemē metams būtu laiks, kas pavadīts audzinot bērnu, turklāt ar rakstura audzināšanu un veidošanu nenodarbojas vecāki vien, nedaudz apzinātākā vecumā mēs pārņemam šo stafetes kociņu no saviem vecākiem. Reizēm gadās, ka stafetes nodošanas brīdī sprungulis nokrīt zemē un tiek zaudēts, ja ne viss tad daudz, kas no iepriekšējās bagāžas... Tad nu nekas cits neatliek, kā meklēt jaunu vai apstāties, lai "paceltu" nokritušo.

Darāmo lietu saraksts

Lietas, kas jāpaspēj pirms gaidāms bērns: http://www.mansmazais.lv/article/784045/

Ir bezgala daudz publikāciju par lietām, kas jāsagatavo pirms mājās ienāk bērniņš. Piemēram, jāiekārto bērna istaba, jāsaliek stūru un atvilkņu sargi, galu galā jāsakārto dzemdību soma, bet kā ir ar tām lietām, kas jāpaspēj baudīt gan māmiņai, gan topošajam tētim?! Lūgums uzskaitīto sarakstu lasīt ar smaidu! :)
Tātad lūk būs lietas, ko vajag un drīkst atļauties, kamēr vēl bērniņš nav nācis pasaulē:
1. Izbaudi to, ka karstu kafijas krūzi drīkst likt tuvu galda malai.
2. Parādi saules gaismu skaistajiem galdautiem, kuri tuvākajā laikā noguls skapja tālākajā stūrī!
3. Etiķa trauks drīkst rotāties uz galdu
4. Neliedz sev to prieku valkāt garus auskarus, nebaidoties palikt bez ausīm.
5. Ēd zemenes, apelsīnus, upenes, šokolādi un visu  ko citu izņemot vārītus burkānus un auzu tumi, to Tu vēl paspēsi!
6. Bez sirdsapziņas pārmetumiem mosties pl.10, paņem žurnālu un vārties pa gultu līdz pl,12, kad pienācis laiks RĪTA :) kafijai!
7. Valkā grūtnieču drēbes, tās nekad neizskatīsies tik skaisti!
8. Priecājies par klāt nākušajiem kg!
9. Pļāpā ar draugiem, kas atnākuši ciemos līdz 4 rītā, bet ja nespēj nejūties vainīga sakot, ka esi nogurusi un viņiem laiks doties! :)
10. Izbaudi to, ka vari tikt iekšā visās iestādēs, transportā un veikalos, tas drīz mainīsies!
11. Nēsā izlaistus matus cik vien bieži iespējams, jo drīz zirgaste būs Tava iecienītākā frizūra.
12. Izbaudi nesteidzīgas lietas - vanna, grāmatas lasīšana, ieziešanās ar krēmu!i
13. Radikāli, pēc saviem ieskatiem maini dienas plānu.
14. Izkalpini apkārtējos ar savām neiedomājamām iegribām pēc svaiga arbūza vai džank fūda nakts vidū! :)
15. Un visbeidzot, vai nav vareni, ka vēders nav jātur ievilkts?! :)
p.s. sarakstu droši var papildināt! :) 

Bailīgi

Pārdomas par Bailīgi: http://www.mansmazais.lv/article/778920/

Gaidīšinanas laiks ir jauks! Izbaudu to pēc pilnas programmas - gan saņemot uzmanības apliecinājumus no ģimenes, gan svešiem cilvēkiem, kā arī noraugoties uz plaši izplestajām acīm satiekot tos draugus un paziņas ar kuriem ceļi krustojas retāk.
Diemžēl viens no gaidīšanas laika pavadoņiem, kas pievienojas tieši finiša taisnē ir bailīgums. Bailīgums no tā vai zinu pietiekoši daudz, vai esmu gatava, vai viss nepieciešamais sagādāts un galu galā vai būšu laba mamma! Tāda sajūta, ka tuvojas gala eksāmens, kas izšķir visu! Nemierina pat doma, ka daudzas lietas notiks pašas no sevis un nav jau tā, ka dzīvē nav redzēts bēbītis un tas kā ar viņu jāapietas!
Galvā nereti ienāk pārdomas kā audzināt bērniņu jau no pašas mazotnes, lai viņā tiktu ielikts tas minimums, kas viņam dzīvē būs nepieciešams, lai viņam nekad nebūtu šaubu par vecāku atbalstu un līdzās esību. Pat nespēju iedomāties, ko domā un jūt tās sievietes, kas dzemdē 20 gadu vecumā un vēl mazāk tās pusaudzes, kas kļuvušas par māmiņam nesasniedzot pat 20 gadu robežu! Bet varbūt tad ir vieglāk, tad galvā nav visu šo pārdomu, jo ir lietas ar kurām vienkārši jātiek galā, paļaujoties vai nu uz sevi vai vecāku atbalstu.
Kā vecāki iegūst pārliecību, ka viņi ir labi vecāki? Vai to dod bērndārznieka apsveikums māmiņdienā, vai bērniņa neviltotais smaids? Kur ir tie atskaites punkti - tā līdz šim viss ir kārtībā un nav par ko raizēties! Es gribu bērnu veikalā iegādāties tādu līmeņrādi, kas parādītu, ka mans ceļš ir taisns, bet ja nav, tad turpat iegādāties nepieciešamos instrumentus tā labošanai! 

Puisītis vai meitenīte

Lūk arī mans šodienas ierakstiņš: http://www.mansmazais.lv/article/774937/

Šodienas sliktākā doma bija doties laukā. Neskatoties uz to, ka mugurā bija mana plānākā kleita glābiņa no karstuma un uzmācīgiem vīriešu skatieniem nebija.
Priecājos par to, ka mans šodienas galamērķis atradās kondicionētās telpās ar iespēju apsēsties.
Ar nožēlu jāatzīst, ka šī bija kārtējā izstāde, kur konceptuālais uzstādījums stāvēja pāri izpildījumam. Mani tik tiešām spēj uzrunāt gan abstrakta māksla, gan fotogrāfija, bet ja tajā nav vēstījuma, tad tā tāda plika ķēpa ar paskaidrojuma piekariņu vien ir.
Gaidot kamēr izklīst jūsmīgie izstādes atklāšanas viesi atlaidos uz trepītēm, kuras bija nosētas ar ļoti ērtiem griķu spilventiņiem. Zināju, ka tur tādi ir, bet šoreiz ar neaprakstāmu baudu izveidoju no tiem dīvāniņu un raudzījos uz garām slīdošām vīna glāzēm. Manas pārdomas iztraucēja jautājums: "Puisītis vai meitenīte?" Brrrr lūkojos jautātāja virzienā, bet tur nepazīstams puisis. Es saku, ka puisītis. Viņš - nu ja, tas jau tā - gan forši, gan ne pārāk. Ņemot vērā sirreālo situāciju šāds komentārs mani nez kāpēc nepārsteidz. Es viņam prasu: "Kādā ziņā?" Viņš saka, man ir viens draugs, kuram ir bērns un es viņu neesmu redzējis jau 3 gadus, tieši tik ilgi viņam viņš ir. Saruna līkumoja ap to cik ļoti mainās draugu loks pēc bērniņa ienākšanas ģimenē. Mēs sākam satikties ar tiem, kam ir bērni un ne jau tāpēc, ka mums nebūtu ko runāt ar draugiem bez bērniem, bet laikam jau tā ir vieglāk. Sabrauc tāds mazais bērnu dārzs, viņi tur paši savā vaļā skrien. (Protams kāda modra acs jau allaž ir nomodā!)
Es puisim atbildēju, ka tas jau atkarīgs no cilvēkiem, bet iekšēji man tādas 100% pārliecības nav. Laikam esmu vēl ideālu varā un šķiet, ka ar visu var tikt galā, ka negulētās naktis nemaz tik nervozu nepadara un draugiem laiks atradīsies, vajag tikai vēlēties un mazliet paplānot... Einšteinam galu galā arī bija dotas tikai 24h diennaktī... 

Auduma autiņi

Reku šeku jaunais ieraksts par auduma autiņiem: http://www.mansmazais.lv/article/772624/

Kad vīra brālis pirms kāda laiciņa apjautājās - kā tad būs?, vai mēģināsiet auduma autiņus? Pirmajā brīdī nesaprartu no kurienes viņam tādas domas! Kādā sakarā man būtu jāņemās ar auduma autiņu vārīšanu, gludināšanu un visiem pārējiem labumiem, ja ir tik jauks izgudrojums kā pamperi!
Nu ir pagājis laiciņš un manas domas mainījušās par 180 grādiem. Šobrīd esmu noskaņota mēģināt!
Aprunājos ar abām topošajām omām - abas saka, ka tas ir veicams un iedrošināja mani. Arī mana oma dzirdot, ka mazmazbērniņam plānoju lietot auduma autiņus bija par šo lietu, bet vislielāko pienesumu deva mana ginekoloģe, kas patiesībā bija visa iniciatore! Pēc viņas stāstītā viss šķiet vienkārši. Autiņus, kuros ietaisītas mazās lietas skalo un gludina, lielās lietas pēc vajadzības vāra.
Veicot provizorisku informācijas ievākšanu izkristalizējušies divi auduma autiņu varianti:
1. Gatavās auduma bikšeles, kurām maina ieliktnīti. Godīgi sakot biju šokā par to cik biezas vīles tām bija, nemaz nerunājot par lipekļiem, kuri jāsavieno filigrānā precizitātē, pretējā gadījumā āda noberzta kā likts!
2. Totālais old school - mana bērnība. Marles paketīte, ko ieliek aptinamā flenelītī. Šis variants tiks uzlabots izmantojot necaurlaidīgo autiņu/ paladziņu.

Tātad mans variants būs Nr.2. Mammai vien jāpajautā ietīšanas tehnika, kas nepaģēr drošības adatas vai jebkāda cita klipša lietošanu.
Auduma autiņus domāju izmēģināt kādas 2 nedēļas, lai saprastu vai labums ir patērēto nervu un laika vērts!

Jo MAN patīk

Ierakstu var izlasīt šeit: http://www.mansmazais.lv/article/766514/


Piektdien „atvadījos” no kolēģiem. Tāda diezgan dīvaina sajūta. Kad iet pavisam prom no darba, tad Tu zini, ka tur vairs neatgriezīsies, bet kad jāatvadās uz gadu, tad nevar zināt kuru no kolēģiem vēl satiksi, bet kuru vairs ne.
Kolēģus varētu sadalīt divās frontēs – tādos, kuri bērna nākšanu pasaulē uzlūko kā brīnumu un tādos, kas konstruktīvi raugās uz procesu. Vienu kolēģi vēlos izcelt jo īpaši, jo šķita, ka viņa ir pārliecinoša otrās frontes būtne, bet izrādījās ka nebūt nē!
Kopā mums pastrādāt sanāca ļoti īsu brīdi, bet sākotnēji viņa man radīja tādas rūdītas mārketinga nindzas tēlu, taču izrādījās, ka no nindzas nepaliek ne kripatiņas, kad lieta sāk grozīties ap bērniem. Jau no pašas pirmās dienas, kad viņa uzzināja par manu gaidāmo bēbīti, es tiku piekodināta izbaudīt šo kolosālo laiku! Lai koncentrējos tikai uz savu labsajūtu, jo caur to komfortā būs arī bērniņš! Nekādā gadījumā nevajag stresot un pārpūlēties, vienvārdsakot kļūt par īstu egoisti. Ikreiz, kad pusdienlaikā mūsu sarunas aizklīda līdz bērnu tēmai, viņa atplauka tādā smaidā un priekā, ko grūti aprakstīt!
Sākumā šķita, kas tad tur ko neieklausīties sevī! Bet tas līdz šim ir bijis pats grūtākais! Dažkārt šķiet, vai tiešām tā drīkst?  Tagad es teiktu vēl vairāk – ir ne tikai jāklausās sevī, bet arī jāizvairās no situācijām un cilvēkiem, kas Tev ir nepatīkami. Un vienalga, ko saka apkārtējie, ja ir kaut kas atgrūž, tad iekšējā sajūta ir jārespektē, lai arī racionāla skaidrojuma nav.
Starp citu, šādu cilvēku un situāciju „ravēšanu” vajadzētu veikt ne tikai tad, kad gaidām bērniņu, jo ir tik viegli atbildēt uz tādiem jautājumiem kā – kas Tevi kaitina?, Nepatīk? Bet tik grūti bez domāšanas pateikt kas Tev rada mieru?, Kāda ir Tava mīļākā vieta pilsētā?
Kāds ir TAVS mīļākais ēdiens un, kad Tu viņu pēdējo reizi ēdi? :)

Patiesība ir kaut kur pa vidu

Rakstiņš ir šeit: http://www.mansmazais.lv/article/764471/

Dažādus mītus un aizspriedumus mēs varam sastapt ik uz soļa un grūtniecība diemžēl nav izbēgusi no tiem. Par to tiek runāts un diskutēts, taču šī tēma aktualizējas ik reizi, kad kāda sieviete uzzina, ka gaida mazuli!
Sevi varu droši pieskaitīt pie tām veiksminiecēm, kuras neatrodas 'viena tante teica' stingrajā apskāvienā, taču dažas lietas esmu dzirdējusi arī es. Nu, piemēram, matus nedrīkst griezt, jo tad bērnam prāts tiks nošķērēts vai,  ja prasās pēc kā sāļa būs puika, ja salda - meitene, starp šiem piemēriem iemaldījies arī šāds - bērnu vārdā jau nu nekādi pirms laika nedrīkst saukt!  Kāpēc? Uz to savukārt 'tantei' atbildes nav. Un te nu man būtu jautājums - ja mēs pieņemam, ka bērniņš jau puncī ir ar savu personību, tad kāpēc, lai viņam nebūtu vārdiņš?
Dažkārt ticējumiem tiek piešķirts pārdabisks spēks, tikai tāpēc, ka nezinām tā izcelsmi. Cik no jums zina teiciena - nekāp uz sliekšņa, lai nenotiktu nelaime patieso izcelsmi un skaidrojumu? Tad nu lūk, šeit nav ne kripatiņas mistikas. Viss ir gaužām vienkārši - agrākos laikos, kad mājām bija zemas durvis un augsti sliekšņi šī teicienam pamatā bija loģiska kopsakarība. Nelaime atnāca uzreiz kā tika uzkāpts uz sliekšņa, jo cilvēks pret durvju aili gluži vienkārši apsita pieri! Tāda lūk šī visa mistika!
Te nu mēs civilizētie un izglītotie nonākam pie savdabīga secinājuma- mēs akli sekojam priekšrakstiem, kuru jēgu un izcelsmi nezinām, paļauties uz saviem instinktiem baidāmies, bet iedziļināties un papētīt pamatjēgu nav laika. Vieglāk ir paņemt gatavas receptes, pat ja nezinām, kas tās ‚izraksta‘.
Mūsu senči savukārt rīkojās gluži pretēji viņiem akadēmisku zināšanu nebija vai to bija ļoti maz, bet viņi bija lieli vērotāji, kas droši sekoja un pieņēma lietas, kas sevi bija attaisnojušas ilgākā laika periodā. To varētu pielīdzināt savdabīgam eksperimentam, kuru veicot mēs pieņemam par patiesu vairākuma viedokli. Piemēram, ja 90 mazuļiem no 100 nav bijusi alerģiska reakcija, tad pieņemts, ka alerģijas nav, bet ja šādi pārbaudīts līdzeklis būtu jālaiž ražošanā, tad tam pamācībā būtu iekļauta piezīme par retos gadījumos sastopamu alerģisku reakciju.
Kā jau teicu patiesība ir kaut kur pa vidu, starp pārbaudītām lietām un tādām, kuras izvēlamies intuitīvi,  tāpēc būtu jauki, ja mēs šajā civilizētajā laikmetā biežāk meklētu kopsakarības, mēģinātu izzināt pieņēmumu pamatotību un reizēs, kad uzticamies savai intuīcijai, to nesauktu par mistiku.

Velns pa stenderi

Rrrrrrrrrrrrrrrr tagad gribētos spert uguņus un sasist kompi pret grīdu!!!! Nu kā tā var būt???? Es ar lielu iedvesmu uzrakstīju kolosālu ierakstu, drošības pēc pat iezīmēju un nokopēju, bet nospiežot taustiņu Publicēt, man kompis lūdz iereģistrēties - es taču to jau biju izdarījusi!! Bet Ctrl+C man piedāvā pirms tam iekopēto! Rrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrr kur lai liek dusmas!????

Teātra apmeklējums

Vēl kādu laiciņu varēšu baudīt iespēju - uz pasākumu iet divatā, bet iegādāties vienu biļeti! :) Cik zināms koncertos, teātros un citos pasākumos šo privilēģiju bauda tie bērni, kas neaizņem papildus vietu. Tagad vēl jo vairāk kā agrāk mans mazais puisītis papildus vietu tik tiešām neaizņem, turklāt viņš pat netraucē apkārtējos ar knosīšanos vai trokšņošanu.

Pirmais gājiens uz teātri ir mazliet satraucošs, nevaru izlemt ko vilkt mugurā! Klasika, vai ne? Vismaz dažas lietas pasaulē līdz ar grūtniecības iestāšanos nemainās! Visbeidzot nosliecos par labu tumšām, apspīlētām džinsām, tās man uz šo brīdi ir ērtākais apģērba gabals, piekombinēju klāt žaketi, kuru protams aizpogāt ciet vairs nevaru. Brīdi uzkavējos, lai novērtētu savu izskatu, jo Nacionālā teātra publika tomēr tāda konservatīva, ka neizpelnos klusus komentārus par iešanu uz teātri džīnās, bet ko lai dara, tāda dzīve nodomāju pie sevis un šaujos laukā no mājas. Šoreiz esmu izgājusi laicīgi, jo ņemot vērā nedēļu vecos notikumus, kad sapratu, ka mans iešanas ātrums ir krities cenšos jo rūpīgi plānot attālumus!

Esmu teātrī, draudzene pārsteidz ar skaistu sarkanu kleitu, es palūkojos apkārt, protams, džinsas ir man vienīgajai - sajūtos unikāla! :)

Izrāde trijos cēlienos, liek bēbītim iemācīties pacietību un to var just, jo pavisam vieglas kustības jūtamas tik pa retam! Pacietība jāiemācās arī māmiņai, jo dāmas aizmugurējā rindā šķiet šo to piemirsušas, turpinot nebēdnīgās kafejnīcas sarunas. Šajos 4 mēnešos esmu šo to apguvusi - respektēt savu komforta teritoriju, jo pēc aizrādījuma dāmām, mēs abi varam baudīt izrādi un izcilo Lolitas Caukas un Zanes Jančevskas aktierspēli!

1 kg kafīra

Vakar nopirku kefīru, kā jau mūsu ģimenē ierasts, izvēlamies Lazdonas produkciju, līdz šim patiešām nav nācies vilties. Tātad izvēle arī šoreiz par labu Lazdonai (kā uz etiķetes rakstīts Vidzemes skaistākā vieta, vasarā būs jāpārbauda!) :)
Liekot pudeli ledusskapī, acīs 'iekrita' tas, ka uz pudeles bija rakstīts - 1 kg, nevis kā šķidrumiem pieklātos - 1 l. Kā jau kaujinieciska būtne, nolēmu pārbaudīt kas tā par tādu mānīšanos. Biju pārliecināta, ka tur slēpjas kāds āķis, BET nekāda āķa nav!! Pārbaudīju pat 2x - ar mērtrauciņu, ko lieto bāros un ar Canadian viskija pudeli :) nu ir 1kg kefīra = 1l kefīra! :)
Secinājums? Lazdona kā allaž nelika vilties! :)