Vēlējos, lai mans stāsts nedaudz „nostāvās”, lai manas emocijas nedaudz noplok un brīdī, kad rakstīšu savu stāstu, lai lietas būtu nostabilizējušās.
Tad nu lūk še būs mans stāsts:
Pārdomājot visus iespējamos variantus paliku pie ūdens dzemdībām Siguldā.
Vecmāte , kuru izvēlējāmies (Dr. Inese Kampuse) piedāvāja uzrakstīt vairākus dzemdību scenārijus, lai būtu rezerves risinājumi, kā rīkoties tad, ja, piemēram, dzemdības, kā teikt, sākas ne tajā vietā un laikā kā iecerēts. Arī pārrunājot ar draudzenēm un klausoties dažādos dzemdību stāstus vienā brīdī ievēroju, ka visi beidzas ar vienu un to pašu frāzi: "Bet Tev tā nebūs!"
Sākumā rakstīt šādus dzemdību scenārijus likās diezgan dīvaini, jo protams es vēlējos, lai viss notiktu kā iecerēts, lai situācija tiktu vismaz daudz maz kontrolēta un neko tālāk par vēlamo scenāriju izdomāt nevarēju, taču dzīve ievieš savas korekcijas.
Piektdienas vakarā devāmies uz vakariņām pie draugiem ar kuriem jautrības kā allažiņ netrūkst un smejamies līdz asarām! Protams neiztikt arī bez piezīmēm, ka viss var sākties kuru katru brīdi un tad atkal jau prātā nāk neuzrakstītie scenāriji, kā būtu, ja būtu...
Atbraucot mājās un liekoties „uz auss” naktī manu miegu pārtrauca vēdersāpes-nevar saprast, kāpēc mazais tik sāpīgi pa punci spārdās, , ka katrs spēriens atbalsojas muguras sāpēs. Kaut kā šo nakti tomēr pārdzīvoju tāpēc uzreiz no rīta zvanīju mūsu vecmātei, lai pakonsultētos vai gadījumā jau nav jāsāk post ceļa soma. Pastāstu arī to, ka sāpes/ spārdīšanās notiek ar noteiktiem intervāliem, kas pat man, kas gaida pirmo bērniņu šķiet zīmīgi! Taču vecmāte iesaka iedzert nošpu un šiverēt pa māju. Zāles nepalīdz un sāpju dēļ nekāda šiverēšana nesanāk. Sestdienas vakarā atkal zvanu vecmātei, lai pateiktu, ka situācija (sāpes) nav uzlabojusies. Norunājam svētdien satikties, lai paklausītos sirds toņus, tomēr dažas stundas vēlāk vecmāte atsūta sms!!, kurā ierosina visu atlikt uz pirmdienas rītu un citējot „baudīt saulaino dienu,, kaut gan spazmas un velkošā sajūta nebija pārgājušas, vecmāte uz nakti iesaka iedzert Ibumetīnu.
Esmu ārkārtīgi laimīga, ka mans vīrs ir rīcības cilvēks, kas zina arī to, ka es esmu ļoti pacietīga izturot sāpes. Tad nu lūk – vīrs neskatoties uz ārsta ieteikumu tikties pirmdien rīkojās „uz savu galvu” un mēs devāmies uz Dzemdību namu, jo trešā negulētā nakts man visticamāk par labu nenāks! Dzemdību namā mūs sagaidīja ārkārtīgi jauka vecmāte - Dr. Ingrīda Ozoliņa, kas manu „diagnozi” uzreiz pateica: “Meitiņ, es jau pēc acu zīlītem redzu, ka Tu tūlīt dzemdēsi !” Tā arī notika, atvērums jau bija 8 cm un klausīties sirdstoņus , ko pa tālruni vēl ieteica „mūsu vecmāte” nebija jēgas. Kad Dr.Ozoliņa sazinājās ar mūsu vecmāti, lai informētu viņu par situāciju, viņai pietika drosmes, lai ierosinātu mums doties uz Siguldu! Šāds scenārijs – ar iespēju dzemdēt pa ceļam uz Siguldu man pavisam nepatika, tāpēc paliku, kur biju un jau pēc nepilnām 2 stundām man uz vēdera tika uzlikts mans mazulis.
Viss beidzās laimīgi, neskatoties uz to, ka pie apskates man ārste teica, ka ūdeņi jau ir zaļgani! Dr.Ozoliņa izdarīja visu iespējamo, lai novērstu manu satraukumu – paldies viņai par to- profesionalitāti un sirsnīgo attieksmi!
Nobeigumā pavisam noteikti gribu piebilst, ka šis nav reklāmas raksts kādam konkrētam profesionālim un kādam citam „profesionālim” antireklāma. Šis ir MANS stāsts , kurš negribot tomēr uzdod jautājumu par speciālista atbildību tik būtiskā (manas) dzīves notikumā, pat ja arī kādam tā šķiet vienkārša statistika.
