Ticība un veselība

Par veselību gluži tāpat kā par ticību bieži vien mēs aizdomājamies tad, kad mums to nav.

Kad zaudējam veselību tikpat ļoti kā ārstam, mēs gribam ticēt arī Dievam. Ārsta meistarību varētu izmērīt ar doplomu skaitu vai pacientu rindu pie prakses durvīm, bet kā lai izmēra Dieva meistarību? Kāpēc mēs ticam draugu pozitīvajam piemēram ejot pie kāda ārsta, bet ja kāds stāsta, ka viņam atveseļoties palīdzēja Dievs, tad šķiet, ka cilvēks ja ne gluži ku-kū tad dīvains noteikti.

Kad piedzīvoju neticamu izveseļošanos, tad visiem stāstīju, ka brīnumi tiešām pasaulē notiek un tik pat ļoti kā uzskatu to par ārsta nopelnu, esmu pārliecināta, ka arī Dieva svētītajai rokai bija neatsverams nopelns, bet iespējams, ka vēl lielāks nopelns bija tam, ka pēkšņi atskārtu cik daudziem rūpu, tā no sirds un pa īstam, ka baznīcā svecīti aizdedzu ne tikai es, bet visi man tuvie cilvēki!

Izveseļošanās ne vienmēr ir salda, kā Coca-Cola, dažkārt sāpīga un pilna šaubu un ne vienmēr, kad mums klājas slikti mūs ir pametis Dievs, varbūt, ka tās vientuļās pēdas gar pludmali ir Dieva pēdas un viņš Tevi ir nevis pametis, bet nes uz rokām?!...