Varas nozīme

Pieļauju, ka nekļūdīšos apgalvojot, ka katrā no mums sēž mazs napoleoniņš, kas tā vien gaida, kad pienāks viņa zvaigžņu stunda. Taču gaidot šo mirkli, viņš nebūt nesēž mierīgs, viņš lēnām ķimerējas, drupina savu stūrīti aizvien plašāku. Izlaustos sienas akmeņus, tas ik pa brītiņam met prom, īsti nenomērķējot, un tad nu sanāk trāpīt vienreiz pa sirdi, citreiz dvēseli, dažkārt pa aknām.
Vislabāk varas būtība, manuprāt, ir attēlota Bitstrupa karikatūrā, kur priekšnieks sadod padotajam, tas savukārt sekretārei, sekretāre pastniekam, pastnieks sunim, bet suns iekož priekšniekam dibenā, noslēdzot šo ķēdīti. (es mazliet noīsināju) :) taču būtība ir skaidra, katram ir kāds no kura dabūt pa dibenu, pat Zatleram ir Lilita.
Ir bēdīgi skatīties uz cilvēkiem, kuru būtība tiek lauzta dēļ tā, ka blakus kompleksi un gļēvulība izpaužas neprasmīgā vadīšanā, kas ir savdabīgs varas mehānisms. Un tad notiek kā Bitstrupa karikatūrā - tas kamols kā sniega pika veļas un veļas pārvēršoties par lavīnu. Un varbūt sākotnēji ne tik ievērojams nodarījums tika palaists no kalna lejā pārvēršoties par lavīnu. Šeit varētu vilkt paralēles ar iepriekš rakstīto par latviešiem un pakalpiņiem, jo, izskatās, ka tieši šāda sniega pika/ lavīna gāžas pār mums. Kā to visu pārtraukt? Hmmm, varbūt reizēm nevajag iedomāties, ka ikkatrs ir pasaules naba. Varbūt, ka šī naba esam tikai mūsu universā, bet plašāk skatoties tik puteklītis. Bet pasaules kontekstā taču arī puteklītim ir nozīme, runā, ka pasaules kārtību varot ietekmēt arī tauriņa spārnu vēziens! :)