Kastanis

Šodien, kāds ļoti mīļš un svarīgs cilvēks man uzdāvināja kastani! Noliku uz galda, lai priecē acis, bet vēlāk tas ieguls manā mēteļa kabatā, kur tam būs jādzīvo veselu gadu – līdz septembrim, kad nāks jaunā maiņa, cerams!
Uznāca tādas interesantas pārdomas par kastaņu tēmu. 50.vidusskolā mums skolas himna bija – Dzimtā skola, komponists: M. Celminskis, teksta autors: I.Eglīte. Piedziedājums skanēja šādi:

Zem skolas kastaņām
Plaukst gaiši sapņi par dienām tālākām.
Zem skolas kastaņām,
Mēs sapņojam par dzīves uzvarām.

Vispār man šķiet, ka mūsu skolai ir ļoti skaista himna! (Bet tas tā liriska atkāpe).
Tagad tā prātā nenāk nekas, kas simbolizētu divus gadalaikus, piemēram, kastanis man asociējas gan ar pavasari, gan rudeni. Bērnībā no kastaņiem tapa visādi interesanti dzīvnieciņi, kurus ganīja zīļukpuikas :), diez, šodien bērni tādus vēl taisa?...
Un vēl kāda interesanta lieta par kastani – ja to nēsā kabatā, tad tas ne tikai nodrošina pret skauģu negatīvās enerģijas atvairīšanu, bet palīdz arī pret kaulu sāpēm, ja tādas ir!
Viens no maniem šī rudens mazajiem plāniņiem ir pagatavot karamelizētus saldos kastanīšus. Nezinu vai sanāks tik pat gardi kā Grieķijā dabonamie, bet recepti, kurai sekošu noteikti nopublicēšu, ja sanāks labi! :)